Sabiedrības dvēsele, manā izpratnē, ir grūti definējams un absolūti nezinātnisks termins, kuru varētu raksturot aptuveni sekojoši – demokrātijas izjūta, cilvēku kopība un sadarbība, cilvēka attiecības sabiedrībā, pozitīvu sabiedrības gaidu esamība vai neesamība, humānisms un līdzjūtība.
Es apzināti izvairos izmantot augstāk minētajā sabiedrības dvēseles vai gara definīcijā jēdzienu „vara”, jo vara, pretēji vārdam „sabiedrība”, manā apziņā simbolizē „es un viņi” veida attiecības, bet sabiedrība simbolizē „mēs” veida līdzvērtīgas attiecības.
Šai sakarā gribētu atgādināt iepriekšējā rakstā „Labais ir apliecinošs” pausto secinājumu, ka Lielbritānijā un Eiropā vispār partijas un cilvēki arvien vairāk novēršas no ideoloģijas un tās tradicionālā dalījuma – kreiss, labējs, un savu nostāju veido, definējot sabiedrībā aktuālus jautājumus un paužot savu attieksmi pret šiem jautājumiem.
Autors: Uvis Martinsons
Citiem vārdiem sakot, tādi jēdzieni un to izpausmes, kā vara, iedeoloģija un politika, sabiedrības apziņā tiek aizstātas un pirmajā plānā parādās viss, kas saistās ar vārdu sabiedrība un attiecības sabiedrībā. – Humāni un piezemēti. Cilvēki neapzināti noraida ideoloģizēto varas vertikāli un dod priekšroku politiskajiem spēkiem, kuri savā retorikā nolaižas līdz cilvēku izpratnes līmenim.
Vai tas ir labi vai slikti? – Interesants jautājums. Sestdien LSDSP birojā notika partijas Sieviešu organizācijas un tās pārstāves – politoloģes Aigas Stikutes personā rīkota konference „Sociāldemokrātijas skola” , kurā arī nedaudz tikai skarts šis jautājums. – Ar ko tad, piemēram, sociāldemokrātija atšķiras no sociālā liberālisma, kuru pauž tie politiskie spēki, kurus apzīmējam vai viņi paši sevi apzīmē kā centriskus. Ja nemaldos, tad tas bija Māris Grīnvalds, kurš savā referātā, manuprāt, ļoti labi raksturoja atšķirības starp abiem politiskajiem spēkiem ar apzīmējumu – pavisam cita retorika un „baltiem cimdiem”, ar to domājot atšķirību metodēs, kādām problēmas risina katrs no šiem politiskajiem spēkiem. Kaut arī mērķi varētu būt līdzīgi.
Tātad, labi vai slikti? – No vienas puses, tas varētu būt apliecinājums tam, ka „vara humanizējas” uz jēdzienu „sabiedrība” un grib komunicēt ar cilvēku vienkārši un saprotami bez ideoloģiskajām klapēm uz acīm. Neslēpjoties aiz jēdzieniem labējs, kreiss, bet runājot tieši par problēmām, kuras skar cilvēkus. Otrkārt, mēs visi saprotam, ka demokrātiskā sabiedrībā, jo īpaši parlamentārisma apstākļos, visi jautājumi tiek risināti kompromisa rezultātā un rod savu loģisko risinājumu punktā, kur centrējas iesaistīto pušu viedokļi. Tātad, pēc būtības, visas vērā ņemamās partijas cīnās par politiskā spektra centru un partijām būtu izdevīgi noņemt ideoloģisko priekšstatu par savu partiju, kā bezkompromisa labēju vai kreisu spēku. Latvijas gadījumā tas varētu arī nozīmēt arī sāpīgo vēstures lappušu aizvēršanu cilvēku apziņā.
No otras puses, mēs dzīvojam jēdzienu un visa cita devalvācijas laikmetā un novēršanās no ideoloģijas varētu nozīmēt risku arī praksē novērsties no principiāliem uzstādījumiem un prasībām.
„Rīgas laiks” jūlija numurā ir intervija ar Aināru Scipcinski „Vienotības” reklāmas kampaņas vadītāju, kurā viņš pauda domu, ka pēc vēlēšanām „Vienotība” varētu apvienoties un veidot centrisku politisko spēku. Man kādu laiku atpakaļ bija līdzīga doma, ka tas varētu būt reāli, tikai šo spēku rezultējošo vektoru redzēju labēji konservatīvā virzienā vērstu, jo nekādi nevaru uzskatīt JL par centrisku spēku. Tad jau varētu ironiski pārvaicāt – par centrisku spēku JL vai SCP izpratnē vai arī „centrisku ļoti plašā nozīmē”? Tikai viens piemērs. – Attieksme pret progresivitāti nodokļu politikā. Skarba ideoloģiskā rieva JL politiskajos vaibstos!
Centra partija. – Skanētu jau labi latvieša ausij un mentalitātei, tomēr tad arī partijas ideoloģijai ir jāatbilst sociālajam liberālismam, kā tas ir vispārpieņemts!
Šodien attvītoja ziņu, ka Zviedrijas kreisā partija, kas laikam atbilst, pat ne sociāldemokrātiem, bet jau sociālistiem, ir nolēmuši mainīt savu nosaukumu uz „labklājības partija”, kā netieši apstiprinot tēzi par ideoloģijas mazināšanos arī Eiropas politiskajā dzīvē un vēlmi sevi asociēt ar viegli izprotamu jēdzienu.
Komentējot savus agrākos izteikumus par eiroskepticismu, es vienīgi varu kritiķiem ieteikt izlasīt Jāņa Ošleja rakstu „Eiropas vieglais kokteilis”, kur ļoti reālistiski ir attēlota visa situācija ap un par Eiropu un eiro. Eiropas savienība ir neapšaubāma vērtība, ja runā par brīvu preču, cilvēku un kapitāla kustību, kuru negatīvās blakusparādības tā kompensē ar Eiropas struktūrfondiem. Viss labi un jauki. Problēmas sākas tad, kad šai tautu, pēc būtības konfederācijai, liek domāt vienotās politiskās kategorijās. – Tas nedarbojas, jo mēs neesam viena tauta, tā nedomājam un nerīkojamies. Ļoti vienkāršs arguments, kurš to apliecina ir fakts, ka Eiropa nespēj finansu nestabilitāti dienvideiropā risināt tādiem līdzekļiem, kā tas tiktu darīts tad, ja Eiropa būtu viena valsts – pilnībā norakstot daļu no Grieķijas parāda.
Labi, nesauksim to par eiroskepticismu! Varbūt par eiroreālismu, kā pretēju jēdzienu eiroeiforijai vai paneiropeismam, bet tas lietas būtību nemaina!- Neviens šeit nenāks un mūsu vietā mūsu problēmas nerisinās!
Šajā vispārējā anti ideoloģijas un eiroreālisma kontekstā, gluži loģiski dzimst doma, ka arī nacionālos ilgtermiņa mērķus vajadzētu balstīt uz kaut ko citu.
Piemēram, SCP piedāvā divus – Latvijas industrializācja un labklājības valsts modeli.
Pirmais atbilst tam, ko es savā iepriekšējā rakstā nosaucu par ekonomisko nacionālismu. Tas nozīmētu koncentrēšanos uz nacionālo uzņēmumu un nacionālās ekonomikas attīstīšanu, ar nacionālo šeit domājot uzņēmumus – privātos un valsts, kuri pieder vietējam kapitālam, bet nekādā gadījumā neietverot šī kapitāla etnisko piederību. Arī domājot par tādām nozarēm, kurās tradicionāli mēs neesam stipri, bet kuras vajadzētu attīstīt, lai radītu darbavietas.
Šai sakarībā iepriekšējā nedēļā bija viens priecīgs un viens bēdīgs notikums. Priecīgais bija tāds, ka tika prezentēts jauns nacionālās bankas zīmols, kurš nemaz tik slikts lokālajam tirgum nav un varētu tikt uztverts par nacionālā finanšu kapitāla un finanšu institūciju veidošanās apliecinājumu. Bēdīgais notikums bija tāds, ka tūlīt tika paziņots, ka jaunā banka iespējami ātri tikšot pārdota. Protams, bez komentāriem – kam un kur. Un vietējie „patrioti” arī pasteidzās jauno nosaukumu iespējami izmēdīt masu medijos.
Es gan būtu JL un Dombrovska vietā rīkojies nedaudz atšķirīgi un kaut vai nedaudz pagozējies jaunās kredītiestādes atklāšanas prezentācijā. Manā izpratnē tas būtu pozitīvs signāls sabiedrībai par varas konstruktīvo un radošo būtību ar moto „Mēs šeit dzīvojam un priekš sevis un citiem strādājam”.
Par SCP izvirzīto otru mērķi – „labklājības valsts”, es īsti nezinu, vai šāds mērķis varēs tikt realizēts nākamās Saeimas sastāva dēļ, kur, kā paredzu, de fakto figurēs labējie politiskie spēki.
Drīzāk jau reāls varētu būt mērķis nākamajā Saeimā panākt to, lai sabiedrības vēlmes pēc mazāka ideoloģiskuma un partejisma tiktu atspoguļotas mūsu parlamentārajā iekārtā ar attiecīgajām izmaiņām Satversmē, kas nākamo Saeimu vēlēšanās dotu pamatu cerēt uz kvalitatīvi labāku iznākumu. Tas būtu reālāk.
Turpinājums sekos