Pilnīgi pamatoti mēdijos un dažādās publikācijās ir izskanējuši viedokļi, ka nebūtu tik drastiski jāgriež skolotāju, mediķu, policistu un citu valsts sektorā strādājošo algas, pensionāriem būtu iespējas nodrošināt vairāk vai mazāk nodrošinātas vecumdienas ar pietiekošām un neapdraudētiem pabalstiem un nebūtu krasi jāceļ nodokļu slogs, ja tiktu samazināts “ēnu” ekonomikas īpatsvars. Beidzot mūsu gudrās galvas ir attapušās un lielās mocībās ir izstrādāts un š.g. 27. maijā Ministru kabinetā pieņemts pasākumu plāns ēnu ekonomikas apkarošanā.
Neapšaubāmi, ka minētās aktivitātes būtu tikai apsveicamas, un, droši vien, jau tuvākajā laikā pēc atbilstošu plānā iestrādāto pasākumu realizācijas valsts un pašvaldības iestādēs nebūtu jāraizējas par kārtējo budžeta samazinājumu, darbiniekiem nebūtu jāuztraucas par iesaldētajām vai samazinātajām algām, pretēji augošajām cenām, pensionāri varētu cerēt uz savu pabalstu indeksāciju, atbilstoši patēriņu izmaksu pieaugumam. Iespējams, ka tas tā varētu būt, ja par attiecīgo “ēnu” ekonomikas samazinājumu un valsts kases ienākumu papildināšanu nerastos skepse un dziļas šaubas. Ne tāpēc, ka jebkuras iniciatīvas un inovatīvas darbības mēs pirmatnēji, galvenokārt, uztveram ar kritisku skatu. Skepsei par “ēnu” ekonomikas samazinājumu, realizējot attiecīgo Ministru kabineta pasākumu plānu ir tomēr citāds pamatojums.
Autors: Andrejs Vilks, krimonologs
Ar pretsabiedriska rakstura parādību, tai skaitā arī “ēnu” ekonomikas izziņu es esmu nodarbojies krietnu laiku. Pētnieciskā pieredze un arī nedaudz citādāks skatījums uz neformālo, tai skaitā kriminālo saimniecisko segmentu, liek apšaubīt cerīgo “ēnu” ekonomikas apkarošanas pasākumu rezultivitāti. Kāpēc?
Pirmkārt, neapšaubāmi, ka jēdzienam, vienlīdz kā arī parādības, kuru mēs apzīmējam kā “ēnu” (arī “paralēlā”, “nefiksētā”, neuzskatītā”, “neformālā” u.t.t.) ekonomika ir daudz un dažādas definīcijas un saturs. Tā tiek formulēta kā, -iekšzemes kopprodukta daļa, kas netiek uzskaitīta oficiālajā statistikā, valsts ienākumu daļa, kura netiek iekasēta nodokļu un citu maksājumu veidā u.t.t. Atzīmēsim, ka, mūsuprāt, neuzskaitītā IKP daļa vai arī neiegūtie ieņēmumi ir tikai “ēnu” ekonomikas rezultāts, nekontrolējamās ekonomikas daļas sekas. Interesenti ir tas, ka no 2010. gada septembra visas ES valstis nelegālo vai “ēnu” ekonomiku sāks iekļaut iekšzemes kopprodukta aprēķinos. Tas nozīmē, ka nelegālais ekonomikas sektors jau tiks atspoguļots IKP un tas jau vairāk vai mazāk (atkarībā no pielietojamās metodikas) jau uzskaitīts. Ja tā, tad ar “”ēnu” ekonomika ja netiks apkarota, tas vismaz tā jau būs redzama. Tomēr, pie neformālās ekonomikas definīcijas mēs pienāksim no citas, – etimoloģiskās puses. “Ekonomika” pirmatnēji tika apzināta un izprasta kā saimniecības pārvaldīšana (prasme, māksla pārvaldīt saimniecību). Līdz ar to “ēnu” ekonomika ir nespēja, neprasme pārvaldīt to saimniecības daļu, kas atbilstošam subjektam (valstij, reģionam) būtu jāpārvalda. Pētījumos un publikācijas ir tikuši atspoguļoti rezultāti par dažādu “ēnu” ekonomikas līmenī dažādās valstīs. Tātad, arī attīstītas valstis nevar lepoties ar to, ka viņu pārvaldes sistēma spēj un var apzināt un kontrolēt visu ekonomisko sektoru. Tomēr, ar tik lielu “ēnu” ekonomikas aptvērumu, kā tas ir Latvijā, var “lepoties” tikai reta valsts.
Otrkārt, “ēnu” ekonomika kā saimniecības daļa, kas netiek pārvaldīta, kur parādās valsts mazspēja, atspoguļojas arī tajā, ka nekontrolējamās ekonomikas īpatsvara rādītāji dažādu iestāžu un speciālistu skatījumā krasi atšķiras. Ja, CSP operē ar “ēnu” ekonomikas rādītāju 2009. gadā 10 – 12 % no IKP, VID atbilstošu rādītāju vērtē kā 14 – 16 %, Latvijas Banka – 19%, A.T. Kearney neatkarīgais pētījums parādīja, ka “ēnu” ekonomikas īpatsvars ir aptuveni 39% un ir augstākais starp Eiropas Savienības valstī. Līdz ar to, mēs varam secināt, ka rādītāji, kuri atspoguļo “ēnu” ekonomikas aptvērumu atšķiras 3- 4 reizes. Kuriem datiem ticēt? Kuri no tiem ir objektīvāki? Vai arī šo datu atšķirība (kas varētu būt balstīta uz dažādu mērījuma metodiku pielietošanu, bet kāpēc dažādu?) patiešām lieku reizi apliecina to, mēs ne tikai neprotam pārvaldīt pār savu saimniecību, bet esam vāji arī skaitīšanā? Bet tā jau ir tā pati mazspēja.
Treškārt, – tomēr MK apstiprināto pasākumu plānu “ēnu” ekonomikas apkarošanā. Pasākumu plāns kopumā atspoguļo tikai nekontrolējamās saimniecības daļas mazināšanas butaforismu, iezīmē tieksmi parādīt, ka kaut kas tiek darīts, bet ne reālus un kardinālus centienu, ka neformālais ekonomikas sektors tiks samazināts. No septiņiem pasūkumiem divi ir saistīti ar sabiedrības informēšanu (atbilstošām iestādēm likumā noteiktajā kārtībā tas jau ir jādara). “Ēnu” ekonomikas mazināšana nav tika Finanšu ministrijas kompetence, kā tas ir iezīmēts plānā, bet arī Ekonomikas, Satiksmes, Tieslietu, Iekšlietu u.c. ministriju darba lauciņš. Pasākumu saturu nav vēlēšanās analizēt, – tie ir valsts pārvaldes dokumentam, kurš ir virzīts uz atzīstamu mērķu sasniegšanu, neatbilstoši. Interesanti ir arī tas, ka plānotie pasākumi tiek īstenoti mazāk kā viena mēneša laikā (no 27.05. līdz 1.07.’, “ņemot vērā svinamās dienas jūnijā), bet atskaites sagatavošanai par veiktajiem pasākumiem tomēr tiek atvēlēts nedaudz lielāks laika periods (līdz 1.08.). Tātad, atskaitei par minimizēto darbību tiek tērēts vairāk laika nekā pašu pasākumu īstenošanai. Jāatzīst, ka minētais ir visnotaļ interesants birokrātisma piemērs “ēnu” ekonomikas apkarošanas kontekstā.
“Ēnu” apkarošana paliek tajā paša “pelēkajā”, neredzamajā, nefiksējamā valsts pārvaldes segmentā. Šāda pieeja, mazinot nekontrolējamo saimniecības sektora daļu apliecina tikai politisko nespēju, neprasmi un arī nevēlēšanos risināt būtiskas valstiskas problēmas. Līdz ar to, nebūsim pārsteigti par to, nekontrolējamais saimnieciskais sektors tikai pieaugs un mūs visai drīz var sagaidīt budžeta resursu un algu samazinājums un nodokļu palielinājums.