Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?

06 / 09 / 2011
Share 'Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?' on Draugiem Share 'Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?' on Facebook Share 'Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?' on Google+ Share 'Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?' on LinkedIn Share 'Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?' on LiveJournal Share 'Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?' on Pinterest Share 'Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?' on Tumblr Share 'Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?' on Twitter Share 'Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?' on Wordpress Share 'Kādēļ valstij jāveido savi uzņēmumi?' on Email

Daudz un bieži tiek izteikta kritika par valsts iejaukšanos tirgū, veidojot savus uzņēmumus. Valsts ar tai pieejamiem resursiem var būtiski ietekmēt tirgus situāciju, nostādot pārējos tirgus dalībniekus nevienlīdzīgas konkurences stāvoklī.

Tomēr ir atsevišķi gadījumi, kuros valsts uzņēmumi būtu vēlami un pat ieteicami. Tieši šobrīd varam patiesi apzināties AirBaltic nozīmīgumu Latvijas ekonomikā un izaugsmē. Parasti tiek minēti piemēri, kas tieši vai netieši saistīti ar valsts sniegtajiem pakalpojumiem, lai nodrošinātu tās iedzīvotājiem nepieciešamo labklājības un pakalpojumu līmeni. Kā tipiskākos var minēt, piemēram, valsts aizsardzības nodrošināšanu pret iekšējiem un ārējiem draudiem, izglītības un veselības aprūpes pakalpojumus utt.

Ansis Dobelis, biedrības PROGRESĪVIE priekšsēdētājs

Šoreiz runāšu vairāk par tiešu iejaukšanos tirgū – veidojot jaunus valsts uzņēmumus. Latvijā valdība, īpaši pēdējos gados, lielu daļu no nepieciešamiem līdzekļiem budžeta deficīta segšanai saņem tieši no tai piederošiem valsts uzņēmumiem: Latvijas valsts mežiem, Latvenergo, Lattelecom, LMT un citiem. Šie līdzekļi ir bez saistībām, tas ir, par tiem nav jāmaksā dārgie aizņēmuma procenti. Atgādinājumam – jau gadiem ilgi notiek diskusijas par atsevišķu valsts uzņēmumu privatizāciju, lai uzlabotu valsts budžeta situāciju vai arī novirzītu šos līdzekļus ražošanas attīstībai. Pieminēšu tikai to, ka no šo uzņēmumu saņemtajām dividendēm summa jau drīz pietuvosies tam apmēram, kuru valsts būtu saņēmusi, ja šos uzņēmumus būtu privatizējusi.

Valsts uzņēmumi, atšķirībā no daudziem privātajiem, ir disciplinēti nodokļu maksātāji. Ja ir darbība, kura jāapliek ar nodokli, tad tas tiek darīts un nodokļi tiek arī samaksāti. Nav dzirdēts, ka starp lielākajiem nodokļu nemaksātājiem Latvijā tiktu iekļauti valsts uzņēmumi.

Tāpat – valsts uzņēmumi parasti nemēdz izvest savus aktīvus ārpus valsts vai arī tos pārdot, ja vien nav novērojama ļaunprātīga rīcība. Atšķirībā no privātā sektora – kurā rīcības brīvība ar savu kapitālu ir daudz lielāka. Šodien privātais uzņēmējs ir Latvijā, bet rīt turpina strādāt jau kā Lietuvas vai Igaunijas nodokļu maksātājs.

Šobrīd ļoti populāri ir nevis valstij veidot savus uzņēmumus, bet gan (kā alternatīvu savas ekonomikas attīstības veicināšanai) – sniegt dažāda veida atbalstu privātajam sektoram. Tādēļ nedaudz apskatīsim tieši šīs alternatīvās valsts saimnieciskās, parasti nepieminētās darbības ēnas puses.

Valsts atbalsta saņēmēji ne vienmēr ir vienlīdzīgi, kā arī izstrādātie kritēriji nav tādi, kas ļauj atbalsta saņemšanai pieteikties visiem valstī pārstāvētiem sektoriem. Arī saņemtais atbalsts, kā liecina pieredze, ne vienmēr tiek izmantots paredzētajiem mērķiem – komercdarbības attīstībai un tās veicināšanai.

Lai saņemtu valsts atbalstu, pretendentiem lieli finanšu līdzekļi jātērē gan konsultantu apmaksai (pieteikumu sagatavošanai), gan komercbankām – aizņēmuma procentu segšanai. Bieži šāda atbalsta saņēmēji paši tomēr saņem mazāko daļu no visa, vienlaicīgi paturot visu projekta ieviešanas risku un tā radīto birokrātisko slogu.

Pat arī tad, kad atbalsta saņēmējs ir ticis galā ar visām grūtībām, paliek neatbildēts jautājums – vai attiecīgās investīcijas viņš būtu varējis realizēt par saviem līdzekļiem? Ja nē, tad vai šādā veidā netiek kropļots tirgus vēl jo vairāk? Jo tad tirgū iesaistās tādi dalībnieki, kuriem nav nepieciešamās kompetences vai izpratnes par tirgu.

Par konkurētspēju tirgū. Valstij vajadzētu veido savus uzņēmumus vairumā tādos gadījumos, ja tirgū ir nepietiekama konkurence vai arī tirgus dalībnieki izmanto savu stāvokli tajā, lai gūtu virspeļņu. Piemēram, degvielas tirgus – daudz un plaši tiek diskutēts par to, vai degvielas cena ir atbilstoša un kāda tad īsti ir valsts nodokļu ietekme uz galējo cenu patērētājiem. Tieši šogad Latvijā lielākie degvielas pārdevēji ir paziņojuši par saviem finansiāliem rādītājiem. No degvielas tirdzniecības šogad ir gūta lielāka peļņa, nekā tā bija iepriekšējā gadā!

Šogad Apple korporācija paziņoja par tai pieejamiem brīviem naudas līdzekļiem – tie bija lielāki nekā ASV valdībai! Valdībai, kurai jānodrošina visas tās funkcijas un saistības pret starptautisko sabiedrību, naudas līdzekļu ir mazāk nekā vienai korporācijai. Šādas lielās korporācijas var atļauties nopirkt gandrīz jebkuru konkurentu vai saistošā tirgus dalībnieku, īpaši nesatraucoties.

Diemžēl, jo lielāks ir viens tirgus dalībnieks un tā ietekme tajā, jo grūtāk sākt konkurēt ir citiem tirgus dalībniekiem. Tad, kad tirgū sāk dominēt dažas korporācijas, tās itin viegli var gūt virspeļņu, kādu tās nekad nevarētu saņemt, ja tirgū būtu veselīga konkurence.

Gan Latvijas pirmajā brīvvalsts laikā, gan okupācijas gados bija skaidra valsts politika attiecībā uz jaunu uzņēmumu veidošanu. Atgūstot neatkarību, sagruva gan rūpnieciskās ražošanas nozare, gan arī lauksaimniecība. Tā arī pat šodien Latvijā nav īsti skaidrības, kura nozare būs tas ekonomikas stutētāja.

Mainījies ir tas, ka Latvijas ekonomikai vairs nav lielas donorvalsts ar saviem resursiem un noieta tirgu. Latvijas ekonomikā esošie uzņēmumi ir mazi un ar pārāk zemu kapitāla koncentrāciju, lai varētu konkurēt starptautiskajos tirgos. Dēļ ekonomiskajiem apstākļiem Latvijā strauji sarūk iedzīvotāju skaits – mirstība pārsniedz dzimstību un emigrācija pārsniedz imigrāciju. Latvija kļūst konkurētnespējīgāka ar katru dienu!

Tieši šādos apstākļos valdībai vajag rūpīgi pievērst uzmanību tām nozarēm, kurās iespējams izmantot tos relatīvi lētos resursus, kas ir pieejami, un tiešā veidā iejaukties tirgū, veidojot uzņēmumus, kuru izveide privātajam sektoram ir dažādu apstākļu dēļ apgrūtināta. Pēc tam jau var izvērtēt vajadzību tos nodot privatizācijai.

Tā, piemēram – Latvijā pēdējā laikā tiek diskutēts par jaunu lauksaimniecības kultūru audzēšanu. Viena no tādām aktualitātēm – kaņepju audzēšana. Kaņepes ir samērā unikāls augs, to izmantošanas iespējas ir ļoti plašas. Tās var izmantot, sākot ar farmāciju un beidzot ar māju būvēšanu. Tagad lauksaimnieki apsver iespējas apsēt laukus ar kaņepēm, bet problēmas sagādā realizācijas tirgus. Peļņa no neapstrādātām kaņepēm ir daudz zemāka, nekā tad, ja būtu iespēja tās nodot apstrādei tepat uz vietas Latvijā. Tad nu valdība, lūk, varētu uz partnerības principiem uzbūvēt kaņepju pārstrādes rūpnīcu un vēlāk to pat nodot privatizācijai pašiem kaņepju audzētājiem. Lauksaimniecības ražošanas dažādību, līdz ar to arī konkurētspēju, tas ietekmētu pat ļoti pozitīvi. Tādus piemērus varētu atrast ne vienu vien.

Diemžēl, ka jau tika minēts, kritika valsts uzņēmumu veidošanai ir tik liela, ka valsts valdības neuzdrošinās pat domāt tādā virzienā.

Šis raksts nebūtu tapis, ja vien nebūtu mūsu kaimiņu pozitīva pieredze, piemēram, valsts monopols alkohola tirdzniecībā Zviedrijā (daudz kritizēts, bet joprojām veido lielus ieņēmumus valsts budžetā), un ja vien Krievija nenacionalizētu Gazprom, līdz ar to arī vienu no lielākajiem gāzes ražotājiem pasaulē. Sarakstu varētu turpināt, bet varbūt to vajadzētu sākt darīt arī Latvijā?

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie