“Eiropa atgādina pāraugušu pusaudzi, kurš audzis straujāk par savām drēbēm, – šādu salīdzinājumu intervijā Eiropas ziņu portālam EurActiv lietojusi Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite. Lai spētu pārvarēt pašreizējo eirozonas krīzi un tikt galā ar turpmākajiem globālajiem izaicinājumiem, Eiropas Savienībai (ES) ir jāpārskata sava kopīgā politika, tiecoties pēc lielākas monetārās un fiskālās koordinācijas, viņa uzskata. [..] Lai kopīgi tiktu galā ar globālajiem izaicinājumiem, Eiropai nepieciešama dziļāka integrācija. Lai integrētos ekonomikā, jāintegrējas arī finanšu un pakalpojumu nozarēs, bet līdz tam vēl ejams tāls ceļš. Tomēr bez kopējā tirgus ir ļoti grūti koordinēt ekonomisko, monetāro un fiskālo politiku. “Valūta bez kopīgas monetārās un fiskālās politikas ir mākslīgs veidojums. Bez koordinācijas nav iespējams runāt vienā balsī un pieņemt zibenīgus lēmumus,” sacījusi Lietuvas prezidente.” /LETA, 2010. gada 25. maijā/
Autors: Jānis Ošlejs. Raksts pirmpublicēts žurnāla “Rīgas Laiks” 2010. gada jūlija numurā; pārpublicēšana ar redakciju saskaņota
Eiropas spēks ir daudzveidībā – katras nācijas atšķirīgās prasmes kopā rada brīnišķu kokteili. Viens no jaukākajiem Eiropas kokteiļiem ir Kir Royale, savā klasiskajā izpildījumā šampanieša viegls atjaukums ar upeņu liķieri Crème de Cassis. Labākās upenes Cassis liķieriem nāk no Dižonas Francijā un veido pamatu Crème de Cassis de Dijon. Kir Royale ir brīnišķīgs aperitīvs, kas ievada daudzus svarīgus pasākumus, tāpēc nudien nav brīnums, ka providence bija lēmusi tieši Cassis de Dijon ieņemt svarīgu vietu mūsdienu Eiropas Savienības juridiskās sistēmas aizsākumos.
Eiropu veido suverēnas valstis, kurām, katrai atsevišķi ņemtai, ir daudz lielāka autonomā vara nekā, piemēram, ASV štatiem. Valstīm ir savdabīgas kultūras, raksturi, vajadzības, valodas, to likumi ir nevis vienkārši atšķirīgi, bet kardināli, sistēmiski atšķirīgi – atrodoties jebkur zonā starp Anglijas paražu tiesībām un Francijas Napoleona kodeksu. Eiropas Savienības sākums – tikai tēraudu un ogļu muitas ūnija, proti, vienošanās neaplikt savstarpējā tirdzniecībā ar ievedmuitu divas preču grupas – neprasīja nekādu lielo likumu savietojamību. Tomēr kā doties tālāk? Kā izveidot vienotu Eiropas sistēmu, saglabājot, nelaužot dažādību? Kā apvienot franču un angļu likumus? Kā panākt, ka izveidojas vienota Eiropa, neiznīcinot, bet stiprinot nacionālo? Kā panākt, piemēram, preču standartu vienādību? Uzspiest visiem vācu standartus vai labāk franču vai angļu? Eiropas Savienībā 1979. gadā šo sarežģīto uzdevumu ģeniāli atrisināja Eiropas Kopienu tiesa (ECJ) Cassis de Dijon lietā.
Katrai Eiropas valstij ir savi likumi un standarti, kas nosaka, kādas preces un kā drīkst ražot. Vācijas standarts nosaka, ka liķierim ir jāsatur vismaz 25 % alkohola. Franču ražojuma upeņu liķieri satur tikai 15–20 % alkohola, tāpēc Vācija aizliedza to tirdzniecību Vācijas teritorijā kā standartiem neatbilstošu. Liķieru importētājs Rewe-Zentrale AG uzskatīja, ka vācu valdība aiz standartu maskas slēpj protekcionismu, tādējādi nelikumīgi aizsargājot Vācijas liķieru industriju no ārvalstu konkurences. Šāda rīcība, secināja Rewe, ir klajā pretrunā ar vienu no ES pamatbrīvībām – brīvu preču kustību – un uzsāka procesu pret valdības aģentūru Bundesmonopolverwaltung für Branntwein.
Viens no retajiem brīvas preču kustības iespējamajiem ierobežojumiem Eiropas likumdošanā ir potenciāls apdraudējums sabiedrības veselībai, tāpēc vācu valdība izvēlējās aizstāvēt aizliegumu ievest Crème de Cassis de Dijon, uzstājot, ka nabaga vācu patērētājs, nopērkot šo zemstandarta franču liķieri, pārāk viegli to varēs iedzert, jo nejutīs liķierim ierasto alkohola garšu. Pārlieks patēriņš savukārt izsauks alkoholisma vilni naivo vācu patērētāju vidū – sabiedrības veselības apdraudējums! Vācu blakus arguments bija, ka nedrīkst pieļaut standartu dempingu.
Eiropas Kopienu tiesas 1979. gada spriedums bija ģeniāls, vienkāršs un Eiropas likteni izmainošs. Tiesa lēma, ja upeņu liķieris atbilst ražotājas dalībvalsts standartam, tas jāakceptē kā standartam atbilstošs visās pārējās dalībvalstīs. Ar vienu spalvas vilcienu tika izbeigti jebkādi standartu un likumdošanas strīdi. Atzīstot visus likumus un standartus vienlaicīgi, Eiropa varēja saglabāt dažādību un vienlaikus būt vienota daudzveidībā. Nu Eiropas Komisijai atlika vieglākais uzdevums – vien izdot direktīvas, kas nosaka minimālo standartu līmeni, lai novērstu ekstrēmu nesavietojamību.
Pateicoties šādai elastīgai un visu pieļaujošai likumdošanai, vienotais Eiropas tirgus spēja nostiprināties un attīstīties bez centralizācijas, bet atļaujot katrai nacionālajai valdībai rūpēties par savām interesēm. Līdz ar to Eiropa spēja izveidot sekmīgu savienību un vienoto tirgu, neveidojot lielu federālo valdību un nodokļos iekasējot vienu procentu no kopējā IKP jeb vidēji tikai 1/40 daļu no nacionālo valdību patēriņa.
Finanšu jomā daudzveidību vienotībā pirms-eiro laikmetā veidoja nacionālās valūtas, kuras bija cieti piesaistītas viena otrai ar fiksētu kursu – kā šobrīd lats pie eiro. Fiksētie kursi nodrošināja tirdzniecībai nepieciešamo stabilitāti, bet nacionālās valūtas statuss ļāva ik pa brīdim veikt monetāro politiku, regulējot naudas daudzumu apgrozībā ar kursa maiņu pret apkārtējām valūtām. Augstas konkurētspējas valstis, īpaši Vācija, vairākkārt revalvēja jeb pacēla kursu, lai bremzētu savu eksportu un līdz ar to naudas un investīciju ieplūdi pārkarsušajā ekonomikā, dienvideiropieši devalvēja jeb pazemināja kursus, lai stimulētu jaunu investīciju saņemšanu nu ražošanai lētākajā valstī, vienlaikus kursa maiņai veicinot eksportu un palielinot vietējās ekonomikas izmēru. Vairāk naudas apgrozībā izkrita ekonomikā kā palielināts peļņas apmērs uzņēmumos, lielākas algas un rezultātā augusi labklājība. Tāpat tika papildināts valsts budžets un relatīvi, pret bagātību mērīts, saruka valsts un privātais parāds.
Vidēji Eiropas valsts spēja saglabāt fiksētu kursu aptuveni desmit gadus, līdz viena vai otra veida burbuļa radītais konkurētspējas kritums tika izlabots, pazeminot kursu un līdz ar to arī cenas. Tas atļāva vienlaicīgi panākt algu paaugstināšanu un cenu pazemināšanu, radot ilgtspējīgu bagātības pieaugumu un ekonomikas attīstību daudzu gadu desmitu garumā, paceļot daudzas Eiropas valstis no nabadzības pasaules bagātāko valstu pulkā un ļaujot attīstīt rūpniecību visā Eiropā, ne tikai prasmīgajos Ziemeļos.
Reti veikta valūtas kursa pazemināšana kā konkurētspējas problēmu risinātājs ir ļoti efektīvs ekonomikas stimulēšanas instruments, kam nav nekādu negatīvu seku (ja vien valstī nav izsniegti kredīti ārvalstu valūtās). Tomēr politiķiem un ierēdņiem devalvācijas diez ko nepatīk, jo tad ir saviem vēlētājiem jāatzīst, ka iepriekšējā periodā valsts pārvaldīta sliktāk, nekā to spējuši kaimiņi, kuru valūta vēl arvien paliek stipra. Tāpēc tie vienmēr ir centušies izvairīties no kursa maiņas līdz pēdējam brīdim vai mēģinājuši izgudrot reputāciju saudzējošas metodes. Piemēram, Francijas valdība vairākkārt nevis vienpusēji devalvēja franku attiecībā pret vācu marku, bet sarunāja un/vai piespieda Vāciju veikt vienlaicīgu markas kursa paaugstināšanu, publikai sakot, ka Francija nevis devalvē franku, bet notiek “Eiropas valūtu kursu korekcija”. Citstarp, pievilcīga šķita doma, ka, ieviešot vienotu eiro, politiķiem nekad vairs nebūtu jākrīt kaunā kā nabaga Somijas premjerministram, kurš vēl pēdējā naktī pirms markas devalvācijas televīzijā tautai solīja, ka “stipra marka ir stabilas Somijas ekonomikas pamats”, turklāt eiro radīšana bija iespēja Miterānam, Kolam un citiem paveikt kaut ko lielu, grandiozu, vēsturisku, iemūžinot sevi vēstures annālēs. Tāpēc politiķi izvēlējās neklausīties vadošo Eiropas un Amerikas finanšu profesoru viedoklī [1], ka eiro tā paredzētajā formā ir slikta ideja, izvēlējās ignorēt simt vadošo Vācijas ekonomistu atklāto vēstuli valdībai ar lūgumu atlikt vienotās valūtas ieviešanu, līdz Eiropa tai gatava, un eiro bija dzimis.
Rezultātā Cassis de Dijon principā balstīta, individuāla, nacionālajās valstīs centrēta ražošanas un tirdzniecības politika Eiropā apvienojās ar cietu valūtas politiku, kuru diktēja Frankfurtē mītošā Eiropas Centrālā banka. Praksē tas nozīmēja, ka valstis, kuras nepamanīja vai nespēja novērst ekonomikas konkurētspējas kritumu, vai nespēja noorganizēt savam cenu līmenim atbilstošu rūpniecisko politiku, iekļuva lejupejošā spirālē, kad arvien lielāki privātā sektora aizņēmumi noveda pie arvien lielāka eiro daudzuma apritē, kas arvien paaugstināja cenas, kā dēļ arvien samazinājās konkurētspēja. Vecajos labajos laikos burbulis plīstu, valūta devalvētos, un ekonomika uzsāktu nākošo augšupejas ciklu. Vienoto valūtu devalvēt vairs nevar. Tāpēc nav iespējama krīzes atrisināšana, pazeminot cenas ar sadrukātu naudu, kuru ieguldīt nodarbinātību veicinošu infrastruktūras projektu realizācijā un ieguldījumos zinātnē un izglītībā, kas paceltu valsti jaunā konkurētspējas līmenī. Līdz ar vienoto eiro krīzē nonākušajām nacionālajām valdībām atliek vienīgi samazināt savus budžetus, tā dubultojot krīzes smagumu (kā Latvijai).
Ja kāda Latvijas pilsēta, teiksim, Ludza, nokļūst finanšu grūtībās, tā saņem atbalstu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Ja ASV štats nokļūst grūtībās, tam palīdz federālā valdība, kura nodokļos ieņem un visā valstī vienmērīgi iztērē ap 17 % no Amerikas IKP. Diemžēl Eiropas finanšu sistēma šobrīd nav gatava vienotai fiskālajai politikai. Brisele ievāc nodokļos relatīvi sīku kopējās ekonomikas daļu, tāpēc tai nav daudz naudas, ko ieguldīt krīzē nokļuvušu dalībvalstu ekonomikas stimulēšanā. Lielizmēra palīdzību tā var sniegt, tikai aizņemoties un aizdodot naudu uz procentiem krīzes skartajām valstīm, tomēr šāda “palīdzība” tikai palielina krīzes skartās dalībvalsts parādu nastu, tālāk bremzējot, nevis vecinot ekonomiku.
Līdz ar to nacionālajām valstīm ne tikai vairs nav iespējams regulēt naudas daudzumu to ekonomikās, nav iespēju kontrolēt finanšu kapitāla plūsmas, ne tikai nav instrumentu krīzes pārvarēšanai caur ieguldījumiem infrastruktūrā un attīstībā, bet tās ir piespiestas ieliet eļļu ugunī, krīzes laikā samazinot valsts budžeta tēriņus. Vidēji katrs eiro, kuru mazāk iztērē valsts, par tik pat lielu apmēru samazina iekšzemes kopproduktu. Krītoties apgrozījumam, krītas nodokļu ieņēmumi, un valsts nonāk lejupejošā spirālē ar masīvu bezdarbu – kā Baltija, Īrija, Spānija. Valstīm cenšoties ietaupīt, samazinot ieguldījumus infrastruktūrā, krītas to pievilcība rūpniecības investoru acīs, kas noved pie vēl sliktāka saimnieciskā stāvokļa. Tāpēc eiro ir neizdevīgs pilnīgi visiem, varbūt izņemot bankas, kas var bezgalīgi eiro tirgū aizņemties un aizdot eiro kredītus (radot bezgalīga izmēra burbuļus), un tūristus, kam nav jānēsā kabatā dažādas valūtas.
Lai spētu jēgpilni atbalstīt dalībvalsti krīzes laikā vienotas valūtas apstākļos, vajadzīga vienota Eiropas valdība un ASV līmeņa centralizēti iekasēto nodokļu apjoms. Vienota valūta prasa vienotu valsti. Tad var īstenot, piemēram, vienotu rūpniecības politiku, kas būtu vērsta uz atpalikušo reģionu industrializāciju, kā to veic Vācija, Ķīna vai pat kādreiz veica PSRS. Ja lielai un vienotai Eiropai būtu sava valdība, tad varētu sniegt lielizmēra palīdzību (nevis aizdevumus!) visiem, kurus skārušas grūtības. Tomēr šādas ekonomiskās sistēmas ceļā stāv ne tikai finanšu trūkums. Lai veiktu šādu palīdzību, praktiski ir nepieciešama augsta likumdošanas savietojamība, naudas pārdalītāja vara pār donorreģionu, lai tur iekasētu pietiekamu daudzumu naudas, un vara pār saņēmējreģionu, kas nodrošinātu naudas saprātīgu, koordinētu izlietošanu vienota Eiropas kopējā saimnieciskā mērķa īstenošanai. Eiropā to radīt būs grūti. Šobrīd Eiropas Savienību pārvalda neliela ieceltu, ne ievēlētu ierēdņu grupa, kas nodarbojas ar likumdošanas savietošanu, ne Viseiropas attīstību. Mums nav stipra Eiropas Parlamenta. Nav stipru Viseiropas vēlēšanu.
Eiropas politiķi, protams, ir populistiski, slikti utt., tomēr neviena nekontrolētu ierēdņu pārvaldīta valsts ir vēl sliktāk – kā labi atceras katrs, kas dzīvojis PSRS vai redz Ķīnu. Demokrātija ar visiem tās trūkumiem ir labākā iespējamā pārvaldes forma. Tāpēc pirmajam solim centralizētas Eiropas izveidē būtu jābūt Eiropas Parlamenta stiprināšanai, kam varētu sekot Eiropas budžeta palielināšana un vietējo valdību varas samazināšana. Domāju, ka Eiropa tam nav gatava. Daudzas valstis, vispirms jau Lielbritānija, asi sargā savu suverenitāti. Angļu vēlētājs ir pārliecināts, ka Eiropas ierēdņi sliktāk pārvaldītu Albionu nekā pašmāju politiķi un nevēlas nodot varu Eiropai. Pat suverenitātes izmaiņu ziņā samērā pieticīgais Lisabonas līgums saskārās ar milzu grūtībām daudzās valstīs, kur nu vēl ambiciozāki projekti.
Tāpēc ir sagaidāms, ka Eiropa tik drīz nebūs vienota, unitāra valsts. Tai nebūs lielas, vienotas valdības ar sociālajiem plānotājiem, kam būtu pieejami pietiekami līdzekļi, lai rūpētos par patiesu dzīves līmeņa izlīdzināšanu starp Rumāniju, Latviju un Franciju – pašreizējie Eiropas struktūrfondi ir klaji nepietiekami, turklāt vērsti vairāk uz ekoloģisko problēmu risināšanu, atbalstot attīrīšanas iekārtas u.tml. būves, bet ne tieši uz jaunu rūpnīcu un nodarbinātības radīšanu. Eiropai tik drīz nebūs, piemēram, centralizēta slimnīcu budžeta, kas saņems naudu, neraugoties uz to, ir vai nav valstī krīze, tā kalpojot par automātisku stabilizētāju. Eiropas sistēma balstās vieglajā, decentralizētajā Cassis de Dijon principā, kā centrā ir nacionālā valsts, bet šis princips ir skaidrā pretrunā ar naudas sistēmas centralizāciju.
Tāpēc kopš eiro ieviešanas Eiropa ir pieredzējusi pēckara vēsturē viszemāko izaugsmes tempu, faktiski stagnāciju, un nu ir iekļuvusi milzu krīzē. Izeja no tās būs vai nu būtiski centralizētāka Eiropa, kas būs līdzīga Amerikas Savienotajām Valstīm un kurā saimnieciskā sistēma būs pielāgota valūtas sistēmai, vai arī atgriešanās pirms-eiro nacionālo valūtu laikā, t.i., valūtas sistēmas pielāgošana saimnieciskajai un politiskajai sistēmai, vai kāda abu šo principu kombinācija. Šādas lielas, kardinālas izmaiņas nenotiks nedz viegli, nedz nesāpīgi.Eiropas Savienība ar kredīta palīdzību šobrīd atbalsta Latviju milzu apmēros, tomēr acīmredzami līdz šim līdzekļi piešķirti vairāk tam, lai novērstu Latvijas krīzes pārmešanos uz pārējo Eiropu, nevis lai praktiski veicinātu mūsu saimniecisko attīstību vai novērstu bezdarbu – jo Eiropas saimnieciski politiskā struktūra nav gatava veicinošas attīstības politikai.
Pēc eiro ieviešanas daudzviet pasaulē bija eiforija un virmoja idejas, ka jāveido reģionālās valūtas gan ap Japānu, gan Persijas Līča valstīs, gan Latīņamerikā. Visi šie plāni, redzot eiro neveiksmi, ir atmesti. Arī Latvijas nacionālajās interesēs ir veidot savu naudas sistēmu atbilstošu šodienas Eiropas realitātei, nevis centrālo banku un Briseles ierēdņu sapņiem. Eiropas Savienības valstis pēckara periodā, kad tās bija līdzīgā attīstības posmā kā šobrīd Latvija, var kalpot par paraugu mums, kā kļūt bagātām, īstenojot agresīvu, nacionālajām interesēm atbilstošu, uz industrializāciju, parādu norakstīšanu un konkurētspējas uzlabošanu vērstu valūtas politiku. Tad, kad Eiropa būs sevi pārveidojusi un pielāgojusi vienotai valūtai, arī Latvijai, protams, jāpievienojas eiro, tomēr tikai pie nosacījuma, ja mēs būsim pietiekami attīstīti un gatavi sīvajai konkurencei vienotās valūtas tirgū. Protams, ja Eiropa netiks galā ar nepieciešamajām reformām un turpinās stagnēt, mums vispār jāpaliek ārpus eiro zonas. Šāda valsts politika ļaus mums viegli apsteigt Igauniju, kas šobrīd krasi kļūdās, priekšlaikus ieviešot eiro.
Eiropas Savienība ir lieliska iespēja Latvijai attīstīties un pievienoties Rietumiem. Tikai pievienošanās ir jāveic pareizi. Jāpanāk, ka mēs ar pašu spēkiem, ar savas rūpniecības nopelnītiem līdzekļiem varam nopirkt gan Dom Perignon, gan Crème de Cassis de Dijon, lai jaukā pašmāju restorānā nosvinētu Eiropas bagātību sasniegušu Latviju. Kaut gan – derēs arī Rīgas Melnais balzams, iejaukts Rīgas šampanietī.
[1] Jonung, Lars and Drea Eoin, The Euro: It can’t happen. It’s a bad idea. It won’t last. US Economists on Euro, 1989-2002, European Commission Working Paper, 2009.