Visi ir pārliecināti par to, ka nodokļu politika Latvijā pilda savu fiskālo funkciju – piepilda valsts kasi, kas tiešām arī ir nodokļu pamatfunkcija. Bet bez fiskālās funkcijas pastāv vēl divas – regulējošā un sociālā. Regulējošā funkcija izpaužas tā – piemērojot nodokļus, ir jāskatās un jādomā, kādu mērķi gribam sasniegt – ja atlaižam visiem nodokļus, vienlaikus pastāvot arī citiem faktoriem, var nesasniegt nevienu mērķi. Trešā nodokļu funkcija ir sociālā, jo ar nodokļu palīdzību tiek veikta ienākumu pārdale starp dažādām sociālām grupām.
Katrīna Allikas, progresivie.lv
Latvijā ir vēlme ar nodokļiem regulēt iespējami visu, un par sociālo funkciju, šķiet, valdība sen ir piemirsusi. Tieši šādā brīdī progresīvās nodokļu sistēmas ieviešana ļautu atcerēties visu trīs funkciju vienlīdz nozīmīgo lomu valsts labklājības veicināšanā.
Progresīvās likmes būtība atbilst ekonomista Ādama Smita maksātspējas principam, kas norāda, ka katram iedzīvotājam jānes tik liels nodokļu slogs, kādu tas var nest – tādējādi slodze starp maksātājiem tiek sadalīta atbilstoši nodokļu bāzes lielumam. Šai teorijai raksturīgs viedoklis, ka progresīvās nodokļu likmes nodrošina maksātspēju interešu aizstāvību, balstoties uz taisnīguma principiem. Vēl kāds nozīmīgs faktors par labu šai nodokļu sistēmai ir lielražošanas un lielkapitāla attīstības kavēšana, ja tas nav vēlams. Britu ekonomists Džons Meinards Keinss izstrādāja šo politiku, jo uzskatīja, ka bagātie, uzkrājot savus brīvos naudas līdzekļus, nenodrošina naudas apriti ekonomikā, tādēļ valdībai ar nodokļiem – kā nozīmīgu finanšu instrumentu – jānodrošina vidusslāņa paplašināšanos valstī.
Iepriekšējā mēģinājumā ieviest progresīvo nodokļu likmi tika panākta tikai cilvēku negatīva attieksme pret jēdzienu kā tādu, jo 2009. gadā iespējamā progresīvās nodokļu likmes formula izskatījās šāda: 23% + (Brutto alga/minimālās algas likme – 3)*2% , kas, protams, nozīmētu pietiekami lielu pašreizējo algu samazinājumu, tādējādi vajadzīgais rezultāts netiktu sasniegts.
Cik lielai jābūt vienas likmes darbības robežai un kādā mērā jāpaaugstina nākamā, ir atslēgas jautājumi, kuru atrisināšana nodrošinātu iedzīvotāju attieksmes maiņu pret šo nodokli. Konkrētie skaitļi jābalsta uz rūpīgiem aprēķiniem, kas balstās uz sabiedrības sadalījumu atkarībā no ienākumu un bagātības lieluma, jāizmanto vidējā dzīves līmeņa, cenu, inflācijas un citi makroekonomikas rādītāji. Tikai tādā veidā iegūstot tieši Latvijas dzīves līmenim atbilstošu formulu.
Pret progresīvo nodokļu sistēmu ir bagātais iedzīvotāju slānis, bet tas ir ekonomiski pierādīts, ka pat visdramatiskākais IIN likmes paaugstinājums nevar mazināt bagātības līmeni. Palielinoties ienākumiem valsts budžetā no nodokļiem, tas tikai vairos valsts un visu iedzīvotāju bagātības līmeņa celšanos. Valsts attīstības līmeni nosaka IKP rādītājs, kura vienādojums ir IKP=C+I+G+Nx (kur C ir mājsaimniecību patēriņš, I investīcijas, G valdības izdevumi un Nx – neto eksports). Ieviešot progresīvā nodokļa sistēmu, mājsaimniecības vairāk tērētu, nevis maksātu nodokļos, iedzīvotājiem parādītos brīvie naudas līdzekļi, ko ieguldīt investīciju kredītos, valdību ienākumu daļa būtu palielinājusies, kā rezultātā varētu palielināt arī izdevumu daļu, un valsts iedzīvotājiem būtu vairāk naudas, par ko iegādāties vietējos ražojumus, lai valsts maksājuma bilance beidzot iegūtu pozitīvu raksturu. Tā visa rezultāts – ievērojams IKP pieaugums valstī, koncentrējoties uz nodokļu politikas maiņu, nevis katra rādītāja attīstību atsevišķi.
Kādēļ Latvijā tik ilgi kavējas šī nodokļa ieviešana? Tam ir vairāki iemesli, kurus varētu analizēt, bet svarīgāk ir tas, ka spēks, kas cīnās par progresīvo nodokļu sistēmu Latvijā, ir pietiekami stiprs, lai beidzot panāktu vienlīdzību un solidaritāti valstī.
Varbūt šai sistēmai arī ir savi trūkumi, bet, ja vairāk kā 170 valstīs šī sistēma darbojas, tad arī Latvijai ir pienācis pēdējais laiks pārliecināties par šīs sistēmas efektivitāti.
► portāls Kreisie.LV aicina lasītājus parakstīties par progresīvās nodokļu sistēmas veicināšanu Latvijā: http://manabalss.lv/i/169