Valsts kā komercbanka

Tieši nodokļu politika ir galvenais instruments, kas ir Latvijas politiķu rokās un ļauj būtiski ietekmēt ekonomikas attīstību. Lemjot par nodokļu likmēm un sistēmu kopumā, veicam izvēli – kādu tautsaimniecību un sabiedrību vēlamies redzēt Latvijā. Nodokļu sistēma mums ļauj attīstīt ražošanu vai finanšu sektoru, spekulatīvu biznesu vai tādu, kurā tiek radītas jaunas vērtības; tā dod iespēju radīt spēcīgus mazos un vidējos uzņēmumus vai veicināt tikai lielkapitālam piederošu biznesu. Nodokļu slogs un tā sadalījums arī nosaka, vai dzīvosim bagātā un apmierinātā sabiedrībā, vai tomēr būsim nabadzīgi un nevienlīdzīgi.

Ansis Dobelis, biedrības PROGRESĪVIE priekšsēdētājs

Līdz šim nodokļu politika Latvijā veidota tāda, kas veicina spekulatīvu biznesu ar mazu nodarbināto skaitu, tā ir draudzīgāka lielkapitālam, kavē vietējo mazo un vidējo uzņēmumu attīstību un izaugsmi. Latvijas nodokļu sistēma arī veicina sociālo noslāņošanos un arvien pieaugošu nevienlīdzību. Ne tikai šī brīža nodokļu politika veicina nevienlīdzību, bet arī pabalstu sistēma. Pabalstiem nedrīkstot noteikt maksimālo apmēru, jo tad bagātajiem nebūs motivācijas maksāt nodokļus – tā ačgārno pabalstu sistēmu ačgārni skaidro vadošie ministri.

Tas viss liek domāt, ka valsts vairs netiek vadīta vienkārši kā uzņēmums, kā tas bija Šķēles laikā, bet jau specifiskāk – kā komercbanka. Tam, kuram ir vairāk naudas, ir pieejami labāki un dāsnāki valsts pakalpojumi, lielāki pabalsti un sociālās garantijas, kurām bieži nav noteikti pat maksimālie apmēri. Gluži kā bankā – jo Tev vairāk naudas, jo zemāki kredītprocenti un citas dāsnas klienta priekšrocības. Savukārt, ja esi ar zemiem ienākumim, labākajā gadījumā varēsi tikt pie patēriņa kredīta ar nesamērīgiem procentiem.

No banku sektora nākošie politiķi – gan esošie, gan bijušie, – šķiet nesaprotam, ka valsts nav banka, uzņēmums vai virtuāla grāmatvedības bilance, kur „gali vienkārši jāsavelk kopā”. Valsts ir sociāls institūts, kur par cipariem svarīgāki ir cilvēki.

Esošā nodokļu sistēma gadiem ilgi tikusi attaisnota ar visdažādākajiem stereotipiem un mītiem. Viens no tiem – zemie nodokļi lielo algu saņēmējiem ļaušot mums piesaistīt ārvalstu investīcijas un radīt jaunas darba vietas, veicināšot ekonomikas attīstību un izaugsmi. Katrs pats varam secināt, cik šādi apgalvojumi ir patiesi un kur 20 gadu laikā mūsu ekonomika ir nonākusi… Pēc piesaistītajām ārvalstu investīcijām esam ES lejasgalā, bet ar to radītajām jaunajām darba vietām mums ir pārliecinoša pēdējā vieta pat starp Baltijas valstīm.

Patiesībā tieši progresīva nodokļu sistēma ļoti daudzās valstīs pierādījusi, ka tā var būt būtisks instruments ekonomikas straujākai izaugsmei, konkurētspējas veicināšanai, tieši uz ražošanu orientētas ekonomikas veidošanai, ēnu ekonomikas mazināšanai un kopējās sabiedrības labklājības celšanai.

Taisnīgāki nodokļi kā vietējās uzņēmējdarbības stimuls

Šobrīd vidējā bruto darba samaksa Latvijā ir 485 lati, un no tās mēs maksājam augstākos darbaspēka nodokļus Eiropas Savienībā. Kopējais darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir apmēram 45 %, kas ir vienāds gan lielo, gan mazo algu saņēmējiem. Tomēr, apzinoties, ka bagātie cilvēki bieži ienākumus gūst ne no darba algas, bet no dividendēm, kapitāla pieauguma vai nekustāmā īpašuma, varam teikt, ka viņu ienākumi tiek aplikti pat ar trīs reizes mazākām nodokļu likmēm.

Tas nozīmē, ka absolūtajam vairākumam no darba ņēmējiem, kuri saņem mazas vai vidējas algas, lielu daļu savu ienākumu nākas samaksāt nodokļos. Tādējādi šie cilvēki faktsiki tiek izslēgti no aktīvas ekonomiskās dzīves – samaksājot mājokļa izdevumus un iegādājoties pārtiku, 90% Latvijas sabiedrības neatliek līdzekļu citu preču iegādei.

Ja mēs palielinātu neapliekamo minimumu un samazinātu IIN tieši mazo un vidējo algu saņēmējiem, mēs dotu būtisku stimulu vietējai ekonomikai: pirmkārt, šie cilvēki parasti nevar atļauties pirkt dārgas importa preces – kā elektropreces, automašīnas, – vai doties ārzemju ceļojumos, bet ienākumu pieaugumu galvenokārt novirzītu tieši pirmās nepieciešamības preču iegādei, kas lielākoties tiek ražotas Latvijā. Savukārt, turīgie papildus ienākumus daudz biežāk iztērēs importa precēm vai, piemēram, dodoties ārzemju ceļojumā. Otrkārt, atšķirībā no turīgajiem, kuri no saviem ienākumumiem var veidot uzkrājumus, mazo un vidējo algu saņēmēji šo naudu tūlīt laistu ekonomikā, tādējādi valstij radot papildus ieņēmumus no PVN, bet privātajam sektoram – radot preču noietu un pieprasījumu, stimulējot to izaugsmi un jaunu darba vietu radīšanu.

Tas būtu būtisks atbalsts ļoti daudzām vietējām nozarēm, piemēram, pārtikas ražotājiem, vietējam tūrismam, izklaides industrijai. Nemaz nerunājot par to, ka, uzlabojoties cilvēku materiālajai situācijai, viņi paši kļūtu ekonomiski aktīvāki un daudz ātrāk, biežāk nonāktu paši pie savu ideju realizācijas biznesā.

Šobrīd jauna darba vieta – ļoti dārga

No netaisnīgās nodokļu sistēmas cieš ne vien strādājošie, bet arī darba devēji. Katrs jauns darbinieks uzņēmumam izmaksā ļoti dārgi. Būtu saprotams, ja 45% nodokļos būtu jāmaksā par vadošo darbinieku ar lielu algu, bet neadekvāti lielais slogs gulstas pat uz vienkāršākā darba veicēju ar mazu algu. Līdz ar to uzņēmējs nevar samaksāt cilvēkam par darbu tādu samaksu, kā darbinieks būtu pelnījis. Tas, savukārt, mazina darbanieka motivāciju labi veikt savus pienākumus, sadārdzina Latvijā ražotās vērtības un mazina produktivitāti.

Tadēļ ļoti bieži uzņēmumi, kuri vēlas investēt ražošanā, kas ir darbaspēka ietilpīga, izvēlas savu ražotni atvērt citā valstī. Un pie mums biežāk nāk investīcijas nekustamajā īpašumā, finanšu sektorā vai citā biznesā, kas apgroza lielus līdzekļus un nodarbina vien dažus cilvēkus ar lielu atalgojumu, ko nereti izmaksā citā formā, ne darba algā.

Ja vēlamies ārvalstu investīcijas, īpaši tādas, kas rada jaunas darba vietas un reālas vērtības, ir jāmazina nodokļu slogs tieši mazo un vidējo algu saņēmējiem. Tas veicinātu arī jaunu darbavietu rašanos esošajos uzņēmumos un celtu produktivitāti, jo ļautu darbiniekiem saņemt atbilstošāku samaksu par padarīto.

Cik ilgi valdība uzskatīs, ka nodokļu politikai nav sakara ar ēnu ekonomiku?

Ja tiek aktualizēts jautājums par progresīvo nodokļu sistēmu, vairums politiķu un viņiem pakļauto ierēdņu metas mūs biedēt, ka tas veicinās pēlēko ekonomiku un daudzi slēps savus ienākumus. Pirmā doma, kas man tad ienāk prātā, ir jautājums – vai ES dalībvalstī ir iespējama vēl lielāka pelēkā ekonomika, nekā tas jau šobrīd ir Latvijā – aptuveni 40%?

Šobrīd lielāko pelēkās ekonomikas daļu sastāda tieši mazo un vidējo algu saņēmēji, jo viņi ir spiesti piekrist aplokšņu algu darījumam ar darba devējo. Citādi var nākties zaudēt savu darbu vai uz neto saņemt tik niecīgu atlīdzību, ka izdevīgāk būs kļūt par pabalstu saņēmēju, nevis strādāt. Savukārt, darba devējs gluži vienkārši nevar samaksāt legālu algu ar esošo nodokļu slogu.

Samazinot darbaspēka nodokļus tieši cilvēkiem ar maziem ienākumiem, varam sagaidīt būtisku pelēkās ekonomikas mazināšanos. Jo ne jau mazo uzņēmumu vadītāji un viņu darbinieki ir laimīgi, ka nepārtraukti jāuztraucas par VID pārbaudēm, par sociālo garantiju neesamību; gluži vienkārši – nodokļu slogs nav „ceļams”. Būtiski samazinot darbaspēka nodokļus mazo algu saņēmējiem, būtu adekvāti no valdības arī rosināt vienošanos, ka uzņēmumi pamet pelēko ekonomiku, bet pret tiem, kuri principā nav gatavi maksāt, tiek vērstas attiecīgas represijas. Samaksājami un taisnīgāki nodokļi arī sāks veidot nodokļu maksāšanas kultūru Latvijā un vairos neiecietību pret nemaksātājiem.

Nodokļu sistēmai ir jābūt vienkāršai, saprotamai un tādai, ko var samaksāt. Un lai to var izdarīt jebkurš čakls pilsonis, ne vien saujiņa bagāto. Tādi, kuri „shēmos” un nemaksās, būs vienmēr, un cīņai ar viņiem ir domātas represīvās iestādes. Savukārt, pārējiem ir jādod IESPĒJA samaksāt. Šobrīd šīs iespējas ir maz – un bieži pat nav vispār.

Divi ceļi. Kuru iesim?

Protams, ja uzskata, ka valsti var vadīt un attīstīt ar grāmatvedības programmas starpniecību, tādā gadījumā šādas likumsakarības nesaprast… Tad arī turpmāk kļūsim arvien nevienlīdzīgāki, nabagāki, atkarīgāki no ES palīdzības. Nabadzības un nevienlīdzības sekas būs graujošas ilgtermiņā – mēs iegūsim slimu un mazizglītotu darbaspēku, noziedzību, sabrukušu infrastruktūru, demotivētus strādniekus un citas sociālās problēmas, no kurām izrauties ar katru dienu kļūst grūtāk un grūtāk.

Ir arī alternatīva. Iet to ceļu, ko izvēlējušās labklājības valstis. Tās neieviesa progresīvus nodokļus tikai tad, kad kļuva par labklājības valstīm. Gluži otrādi – tās kļuva par labklājības valstīm, jo ieviesa progresīvu nodokļu sistēmu. Lai ietu šo ceļu, mums šobrīd būtiski jāmazina nodokļu slogs mazajām un vidējām algām – gan mazinot IIN, gan ceļot neapliekamo minimumu. Savukārt, darbaspēka nodokļi lielajām algām var tikt saglabāti esošajā apmērā, jo jau ir gana lieli. Nodokļu sloga palielinājums vajadzīgs uz ienākumiem, kas tiek gūti par dažāda veida spekulatīviem darījumiem. Savukārt, valsts budžets darbaspēka nodokļu samazinājumu varēs kompensēt, būtiski mazinoties pelēkajai ekonomikai, papildus gūstot ienākumus no PVN, atdzīvojoties ekonomikai un rodoties jaunām darba vietām.