Pēdējā partija

Sākumā biju skeptisks. Pavisam skeptisks, domājot par sociālā tīkla Twitter plašumos izaugušo ideju veidot politisku kustību ar nosaukumu „Nezinu. Neesmu izlēmis” – kas tagad top kā „Pēdējā partija”. Redziet, mans uzskats tobrīd – kurš īsti gan vēl nav mainījies – ir, ka šādas partijas esamība vēl tikai vairāk palīdzēs šķelt Latvijas pilsoņu viedokļus un balsis vēlēšanās.

Tomēr esmu spiests atzīt, ka pašam – ar sirdi (jā-jā, to pašu, kas man kreisajā pusē), ar dvēseli šī kustība automātiski liekas simpātiska. Jo arī pats brīžiem jūtos apjucis tai haosā, kas nostājies kārtības vietā Latvijas politiskajā sistēmā. Esmu pats šajā „sistēmā” vairāk vai mazāk uzturējies kopš 2001. gada – un nu man arī pašam nav vairs īstas skaidrības, par ko tad atkal balsot… Taču es joprojām labi apzinos tās idejas, par kurām iestājos un kuru atbalstīšanu sagaidu no tautas pārstāvjiem valsts galvgalī.

Autors: Džerijs Šterns

Laika gaitā lasot topošās partijas uzstādījumus, nākas secināt – būtu tikai loģiski, ja šī partija būtu kreisa. „Pēdējās partijas” politisko ideju aizmetņi rodami pārliecībā par sabiedrības vienlīdzību, taisnīgumu un savstarpēju atbalstu. To es nesaku tāpēc, ka gribētu jau laikus ieskaitīt radušos sabiedrisko kustību kādā noteiktā blokā, priekšlaikus to pakļaujot uzbrukumiem no citādi domājošajiem. To es saku tāpēc, ka tieši tā saprotu vārdus „kreisā politika” – kā pretstatu sabiedrības izmantotāju, cilvēcisko vērtību degradētāju politikai, kāda lielākoties tiek realizēta manā dzimtajā valstī šobrīd.

Taču sākumā es runāju par vēl pastāvošo skepsi, kuru mazināt ir vien pašu kustības dibinātāju spēkos – atkarībā no tā, ko „Pēdējā partija” iesāks ar savām idejām jau tuvākajā nākotnē. Ja organizācijas darbība būs saskaņota ar patreiz paustajām idejām, kurās dominē vēlme ierosināt Latvijas sabiedrībā diskusiju par politisko ētiku un taisnīguma principu, atstājot dzīšanos pēc Saeimas krēsliem tālu fonā, – esmu tikai par. Tomēr ir viens liels BET – domāju, šai partijai, ja kustība par tādu pārtaps, ir tomēr jāapzinās ne tikai savs mērķis, bet arī sekas un atbildība Latvijas sabiedrības priekšā, kad tiks vērtēti vēlēšanu rezultāti. Jo ir skaidrs, ka šīs kustības atbalstītāji būs pārsvarā tie, kam apnikusi šodienas politiskā sistēma Latvijā. Tie, kuri būtu varējuši balsot par kādu profesionāli sagatavotu politisko spēku, kurš savukārt varētu nostāties pretī esošajām varas partijām tieši kā politiski trenēts spēlētājs. Nav jau grūti paredzēt, ka tie, kas sabiedrību nicina, atkal vienotā frontē balsos par tiem pašiem vēžiem… Bet mēs te paši atkal taisām jaunas partijas un šķeļam protestējošo balsis… Kustība „Nezinu. Neesmu izlēmis” – aicinu Jūs apzināties, zināt un izlemt!

Jāsaka, redzu arī dažus veidus, kā „Pēdējā partija” varētu tomēr vienlaikus gan piepildīt savu tiešo mērķi, gan arī vismaz daļēji izvairīties no negatīva iespaida. Taču nesteigsimies notikumiem priekšā.

Tomēr kopumā jāsaka viens – es grēkotu pret paša sirdsapziņu, ja mēģinātu noliegt topošās organizācijas idejas jau saknē. Latvijā, kurā ir maz īstu politisko partiju un procentuāli pavisam niecīgs sabiedrības līdzdalības līmenis, ir vajadzīgas šādas kustības. Sabiedriskā līdzdalība nav kaut kas tāds, ko var iemācīties teorētiski – tās mehānismi ir apgūstami tikai praktiskā veiksmju un kļūdu, cēloņu un seku analīzes ceļā.