Dažreiz mēs uzņemam spēku teikt dzīvei un pašiem sev “jā”. /Ralfs Valdo Emersons/
Labais ir apliecinošs. Un arī parlamentārā demokrātija ir apliecinoša. Tieši šādu apzīmējumu man gribētos lietot, runājot par manu jājamzirdziņu, – aicināšanu domāt par „vairāk un kvalitatīvāku” parlamentāro demokrātiju, tā vietā, lai sapņotu par “prezidentālās varas jaukumiem”.
Tomēr, tverot pēdējo dienu un nedēļu notikumus, man gribētos šī amerikāņu ideālista un transcendentālista Ralfa Valdo Emersona teiciena kontekstā, kritiski paraudzīties uz visu Latvijas politisko dzīvi. Un šai kontekstā uzdot jautājumu. – Vai tīri psiholoģiski mēs jau šobrīd de facto nedzīvojam prezidentālas republikas polarizējošā atmosfērā?
Autors: Uvis Martinsons
Vai mēs vispār saprotam parlamentārās varas būtību? – Parlamentārā vara, manā izpratnē, ir lielais vektors, kurš sastāv no daudzu mazāku vektoru (partijas) summām, kuras summējoties nosaka kopējo valsts virzienu. Turpretī, prezidentālā vara ir sadaloša un polarizējoša – The winner takes it all.
Nesen kādā konferencē sociāldemokrāts Jānis Dinevičs teica, ka, tiekoties ar Eiropas sociālistiskās internacionāles pārstāvjiem, ticis runāts par to, ka Eiropā šobrīd tradicionāli kreisās un labējās partijas pārdzīvo krīzi, jo politiskais spektrs sadalās, nevis attiecībā pret grūti uztveramiem jēdzieniem, – labējs, kreiss, bet pēc attieksmes pret konkrētām problēmām un to iespējamajiem risinājumiem.
Arī personīgi priekš manis tā ir problēma, jo, kaut arī, protams, sociāldemokrātiskie ideāli ir primārie manai iesaistei partijā vispār, tomēr man ir arī savas specifiskas politiskās prioritātes. Tādas kā eiroskepticisms, kurš izriet no patreizējās ekonomiskās krīzes Eiropā, pārlieku lielā Eiropas birokrātija un nevajadzīgi dziļā politiskā un monetārā integrācija. Kā arī EKONOMISKAIS (nejaukt ar politisko vai etnisko) nacionālisms, kuram būtu jākļūst par mūsu valsts noteicošo ideoloģiju. – Tam, kuru preci mēs izvēlamies Latvijas veikala plauktā, ir jābūt ne tikai mūsu materiālā stāvokļa kritērijam, bet arī mūsu patriotisma kritērijam.
Kādā veidā, piemēram, Dānijas lauksaimniecība spēj pastāvēt netālu no konkurējošiem Polijas un Vācijas tirgiem? Vai atbilde ir tikai dotācijās, dāņu kooperācijas kustībā un dāņu veikalu tīklu protekcionismā. Vai, tomēr, dānis ieejot veikalā, ir mācīts padomāt par savu ekonomiku un savu zemnieku. – Visi mēs esam dzirdējuši par skandināvu protekcionismu, lobējot savu ražotāju intereses. Šis protekcionisms, pirmkārt, ir atkarīgs no cilvēku audzināšanas un uzskatiem, nevis kādām citām barjerām, jo tādas ES vienkārši neeksistē.
Tas ir tikai viens piemērs, kā var segmentēties politiskās intereses mūsdienu Eiropā. Vai muļķīgs? – Nezinu gan, jo, piemēram, britu politiskās partijas – konservatīvie un liberālie demokrāti tieši pēc šādiem kritērijiem – attiecības ar ES un ASV – sevi pozicionēja pēdējās vēlēšanās, un, kā zināms, – abas veido valdību. Kamēr leiboristi, kuri grib draudzēties ar visiem, paliek opozīcijā.
Otrs jautājums, kurš izrādījās ļoti nozīmīgs, lai liberālie demokrāti veidotu valdību, nevis kopā ar ideoloģiski tuvākiem leiboristiem, bet konservatīvajiem, bija vēlēšanu reforma. Jā, jā! –Lielbritānijā ir mažoritārā vēlēšanu sistēma un daļa britu grib to mainīt. – Fed up with it. Tātad Latvijai, mainot vēlēšanu sistēmu, ja šāda maiņa notiks, nevajadzētu pārsteigties, bet apsvērt jaukto vēlēšanu sistēmu, kā saprātīgu kompromisu starp abām.
Un trešais jautājums, kurš izrādījās izšķirošs, lai rastos šī ideoloģiski „nepareizā”, bet, tomēr, britiem tīkamākā savienība – konservatīvie plus liberālie demokrāti – bija ilgas pēc politiskām pārmaiņām. Tātad leiboristi, kuri bija valdījuši 12 gadus, un, domājams, ne slikti, britiem bija, vienkārši un cilvēciski apnikuši.
Jā. Ir arī ceturtais iemesls šādam vēlēšanu rezultātam Lielbritānijā, kā kaut kur lasīju, bet tas jau ir vairāk no force majeure sfēras. – Ekonomiskā krīze. Kā rakstīja britu prese, pie šādas starptautiskās ekonomiskās krīzes leiboristiem saglabāt varu nebija reāli.
Tātad, mēs redzam, ka nabadzīgā un mazā Latvija, politiskā ziņā nemaz nav tik atšķirīga no ekonomiski spirgtās un lielās Lielbritānijas. Tie paši jautājumi, tās pašas emocijas. Mērogi ir citi.
Bet svarīgi ir tas, ka mūsdienu Eiropas parlamentārajā kārtībā partijas ir aicinātas maksimāli atspoguļot atsevišķu grupu intereses. – Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts. Tātad partijas maksimāli pozicionē sevi attiecībā pret sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Ja kāds jautājums nevar tikt pārstāvēts eksistējošo politisko spēku spektrā, – tiek dibināta jauna partija.
Turpinājums sekos