Nodokļu slogs, kas grauj ekonomiku

Pasaulē ir starptautiski atzītas 207 valstis. Pasaules valstu īpatsvars, kas atzīst progresīvā nodokļa priekšrocības, ir 90% – un regresīvais nodoklis ir tikai 19 valstīs, kurās par pamatu ir ņemta fiksētā likme ir 10-16 % apmērā.

Valstis, kurās ir regresīvais nodoklis, ir – Krievija, Kazahstāna, Baltkrievija, Ukraina, Mongolija, Albānija, Serbija, Maķedonija, Kirgizstāna, Gruzija, Rumānija, Irāka, Jamaika, Trinidada un Tobago, Maurīcija, Montenegro. Uz pasaules valstu fona izceļas Baltijas valstis (Brīvvalsts Latvijā un arī padomju laikā mums bija progresīvā ienākuma nodoklis), kuras 1995. gadā atcēla progresīvo ienākuma nodokli un ieviesa regresīvo nodokļi, piemērojot maksimālās nodoķļa likmes, kādas ir valstīs ar progresīvo nodokli. Pašlaik kopējās darba spēka nodokļa likmes Igaunijā un Lietuvā ir 38%, Latvijā 45%.

Raimonds Nipers

Tagad var pieņemt, ka šāds neveiksmīgais ekonomiskais eksperiments bija par pamatu lielo valsts uzņēmumu un lauksaimniecības kooperatīvu masveida bankrotiem 90-ajos gados, un tāpēc šobrīd gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju ir transformēti par trūkumcietējiem; nabadzība šodien apdraud Latvijas ekonomiku, par ko liecina fakts, ka valsts ieņem augstāko vietu ienākumu nevienlīdzībā starp Eiropas valstīm pēc Džini koeficienta.

Salīdzinot iedzīvotāju darba algas 2011. gadā, nodokļu likmes no vidējās valsts algas 464 Ls (658 eiro) ir – sociālais nodoklis jeb valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 35,09% (darba devēja iemaksas – 24,09% un darba ņēmēja iemaksas 11%); iedzīvotāju ienākumu nodoklis 25%; neapliekamais minimums 45 Ls (64 eiro) mēnesī, par katru apgādībā esošu personu – 70 Ls (100 eiro) mēnesī. No tā var secināt, ka Latvijā no darba algas (uz papīra) 464 Ls (kopējā darba izmaksu summa 576.03 Ls), lai saņemtu uz rokas 320.97 Ls valstij nodokļos jāsamaksā 255.06 Ls. Nodokļu slogs 44.28% ir pats augstākais no šādas summas Eiropas Savienībā un Pasaulē. Jo pamatā ES valstīs darba ņēmējiem ir progresīvais algas nodoklis, un Latvijā nodokļa likme 44.28% būtu piemērojama ES valstīs no maksimāli lieliem ienākumiem – Eiropā vidēji no ienākumiem, kas pārsniedz 4600 ls mēnesī. Bet Latvijā maksimāli lielo nodokļa likmi sāk piemērot jau no 46 Ls, jo neapliekamais minimums ir tikai 45ls. Vidēji ES tie būtu 500 Ls mēnesī.

Valstī ir noteikti 14 nodokļi, kurus uzliek saskaņā ar katra konkrētā nodokļa likumu, turklāt papildus 97 valsts nodevām pastāv arī dažādas pašvaldību nodevas. Valdība ignorējusi ekonomikas pamatlikumus, krīzes laikā palielinot patēriņa nodokļus, pielīdzinot tos vidējiem patēriņa nodokļiem ES. Tā rezultātā energoresursu (degviela, elektroenerģija, dabas gāze), pārtikas produktu, medikamentu, apģērba, automašīnu un to detaļu cenas arī ir tikušas pielīdzinātas vidējām Eiropas Savienības valstu cenām vai arī pat tās pārsniedz. Mazumtirdzniecības cenu starpība ir 5-30% robežās, bet mēneša peļņa atšķiras par 3-5 reizēm.

Maksājot augstus, pat nesamērīgus nodokļus, iedzīvotāji saņem zemas vai tikai simboliskas sociālās garantijas. Medicīnas pakalpojumi, medikamenti ir dārgi, ne visi tos var atļauties, puse valsts iedzīvotāju nav spējīga samaksāt par visiem medicīnas izdevumiem, lai ārstētos. Nespējot nodrošināt iztikas līdzekļus, valsti ir pametuši pāri par 250 000 darbspējīgo tās iedzīvotāju, kā rezultātā valsts ir zaudējusi miljardus latu ienākumus un ir jālikvidē pensiju sistēma. Uzņēmējdarbība bija spiesta pāriet ēnu ekonomikā, kur – par spīti valdības nekompetentajiem ekonomiskajiem lēmumiem – tā izdzīvojusi un pat spējusi attīstīties un vilkt valsti āra no ekonomiskās krīzes.

2011. gadā Latvijā bija 581 864 pensionāru, 287 600 valsts iestāžu darbinieku , 160 000 bezdarbnieku, un tos visus uztur tikai 521 700 nodokļu maksātāju! Latvijai sociālais budžets procentuāli pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP) ir viens no lielākajiem Eiropā. Pa divdesmit gadiem uz pabalstu rēķina ir uzaugusi vesela paaudze cilvēku, kas nezina, ka var arī strādāt! Praktiski valstī nav izdevīgi strādāt par minimālo algu, labāk ir saņemt pabalstus.

Valstī ieviestais lielais nodokļu slogs pamatā pastāv, lai uzturētu svienu no lielākajām ES, sabiedriskajā sektorā strādājošo skaitu Pēc Eurostat datiem, valsts pārvalde Latvijā ir viena no nekompetentākajām ES, ko arī apstiprina regulārie Valsts kontroles sniegti pārbaužu rezultāti. Līdz ar to, valsts tēriņi, salīdzinot ar IKP, ir ievērojami augsti. Salīdzinot Latviju ar Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem, var secināt, ka valsts pārvalde ir nesamērīgi liela, salīdzinot ar valsts IKP, un tā novirza pārāk daudz darbaspēka no tautsaimnieciskas darbības. Valsts pārvalde nav pelnoša struktūra, to uztur valsts kopprodukts. Kā valsts pārvalde, tā arī pašvaldības ir bezjēdzīgi organizētas, tās strādā sevis uzturēšanai, tiek pieņemti likumi, kas nodrošinātu viņu eksistenci. Birokrātiju optimizēt nav iespējams…

Pašlaik darba vietas valsts un pašvaldību iestādēs ir slēptais bezdarbs, cits “simtlatnieku”paveids. Piemēram, Grieķijas ekonomisko problēmu pamatā ir lielie budžeta tēriņi valsts sektorā darbinieku uzturēšanai, kuru ir 17% no valsts darbaspējīgiem iedzīvotājiem. Latvijā valsts sektorā strādājošo ir 21,6% no valsts darbaspējīgiem iedzīvotājiem (15-61 g.). 2011. gadā uz diviem miljoniem iedzīvotāju bija 287 600 sabiedriskajā sektorā strādājošo, un šos datus valdība rūpīgi mēģina slēpt. ES vidējais radītājs valsts iestāžu darbinieku skaitā uz 1000 iedzīvotājiem – 82 darbinieki, bet Latvijā -143 darbinieki. Valdība turpina uzturēt „treknajos gados” uzpūsto valsts sektoru, un veiktie konsolidācijas pasākumi ir minimāli un netiek balstīti uz reālām strukturālajām reformām.

Ja krīzes laikā privātajā sektorā no 723 856 darbiniekiem bez darba palika 249 046 cilvēki (34.4%), sabiedriskajā sektorā darbinieku skaits no 327 294 tika samazināts tikai par 42 449 (14.9%). Ņemot IKP kā mērauklu (ES IKP/valsts darbinieks), valsts sabiedriskā sektorā strādājošo skaitu būtu jāsamazina apmēram par 90 000 darbiniekiem. Neveicot strukturālas reformas valsts sektorā, valdība ik gadu izšķērdē apmēram ap 700 miljoniem latu nodokļu maksātāju naudas.

Lai nodrošinātu iedzīvotāju labklājību un veidotos jaunas darba vietas, darba ņēmējiem ir jāsamazina nodokļu slogs līdz vidējiem ES rādītājiem. Nodokļu sistēmai jākļūst sociāli taisnīgai, kur trūcīgie maksā mazāk, bet bagātie vairāk. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa minimālo likmi vajadzētu pielīdzināt 15%, ieviešot progresīvo nodokli. Piemēram, sākot ar ienākumu Ls 2000 – 28%, pakāpeniski ienākumus virs Ls 4000 apliekot ar 45% lielu likmi. Obligāti neapliekamo minimumu palielināt līdz minimālās algas līmenim (200 Ls). Rezultātā izzudīs aplokšņu algas, uzlabosies valsts iedzīvotāju labklājība, ilgtermiņā nodokļu ieņēmumi palielināsies par 30%. Par spīti valsts vadītāju skaidrojumiem par optimistiskajiem valsts ekonomiskajiem radītājiem, Latvijas galvenais ekonomiskais rādītājs – vispārējās valdības sektora parāds sasniedzis 6 028.2 milj. latu jeb 42.6% no IKP. Valdība turpina mērdēt ekonomiku, un solītais IKP pieaugums par 5.5% ir nepietiekams, ņemot vērā IKP kritumu 25% krīzes laikā. Ja šāds pieaugums arī būs, Latvijai būs vajadzīgi desmit gadi tikai tam, lai atjaunotu ekonomiku 2007. gada līmenī. Pie šādiem valsts ekonomiskajiem skaitļiem Latvijai nepastāv iespēja attīstīt iedzīvotāju labklājību.