1. maijā pl. 12:00 mēs pulcēsimies pie ministru kabineta, jo uzskatām, ka šajā vietā ir noticis noziegums. Noziegums pret Latvijas iedzīvotājiem, uzņēmumiem, un valstiskumu kā tādu. Nozieguma pasūtīšanā mēs vainojam Latvijas lielās ārvalstu komercbankas un viņu lobijus Eiropas Padomē un Starptautiskajā Valūtas fondā. Nozieguma plānošanā, veicināšanā un nenovēršanā mēs vainojam Latvijas Saeimu, Latvijas Banku un Finanšu un Kapitāla Tirgus komisiju. Nozieguma izpildīšanā mēs vainojam Latvijas neoliberālās valdības.
Armands Strazds, kustības “Atjaunotā Latvija” priekšsēdētājs
Noziegums notika mūsu visu acu priekšā, bet tika maskēts un iesaiņots kā dāvana, kā teroristu sūtīta vēstuļu bumba. Mēs esam sākuši apkopot mediju komunikācijas hroniku, kuras iespējamais mērķis bija iemidzināt tautas modrību, radīt nolemtības ilūziju un pārliecināt sabiedrību, ka alternatīvas nav. Šeit atsevišķi fragmenti:
2009. gada 20. janvārī Eiropas Padome pieņem lēmumu par 3,1 miljarda eiro aizdevuma piešķiršanu Latvijai. Nākošajā dienā prezidents Zatlers izplata preses paziņojumu, ka “patlaban vairs nav problēmu izmaksāt pensijas un algas“.
Jautājums, kādā valūtā tiek maksātas pensijas un algas Latvijā? Ja aizdevums bija domāts šim mērķim, tad arī aizdevuma valūtai būtu bijis jābūt Latvijas latos, nevis eiro. Retorisks jautājums: vai valsts prezidents drīkst apzināti maldināt sabiedrību?
Bet, ja aizdevums nav domāts pensiju un algu izmaksām, varbūt tā mērķis ir atbalstīt uzņēmumus, mājsaimniecības vai eksportu?
10. februārī Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards ziņo, ka “sākot no 9. marta, Latvijas Hipotēku un zemes banka uzņēmējiem piedāvās kopumā 183 miljonus latu, kas galvenokārt tiks aizdota apstrādes rūpniecības, viesnīcu nozares, informācijas tehnoloģiju un arī citu jomu uzņēmumiem. Tāpat uz šiem līdzekļiem varēs pretendēt tie uzņēmumi, kas nodarbojas ar eksportu”.
Tomēr Gerhards maldās. Aizdevums ne tuvu nav domāts reālās ekonomikas atbalstam Latvijā: jau dienu iepriekš, 9. februārī Latviju sasniedz Eiropas Savienības Ekonomikas un finanšu lietu komisāra Hoakina Almunjas vēstule adresēta premjeram Ivaram Godmanim un finanšu ministram Atim Slakterim, kura vēsta, ka “finansiālo palīdzību nav paredzēts izmantot, lai izsniegtu jaunus aizdevumus uzņēmumiem un mājsaimniecībām” un “mēs esam bijuši liecinieki satraucošām Latvijas publiskajām debatēm, kurās tiek izteikta prasība daļu finansiālās palīdzības izmantot, lai atbalstītu eksporta nozares vai stimulētu ekonomiku, palielinot patēriņu. Ir svarīgi aktīvi rīkoties, lai nepieļautu šādu kļūdainu izpratni“.
Konflikts varas augšstāvos iezīmējas jau 1. februārī, kad Godmanis publiski pārmet Gerhardam sabiedrības neiepazīstināšanu “ar to, kā tiks izmantoti no starptautiskā aizdevuma saņemtie 600 miljoni latu”. Gerhards atbild: “Kārtība, kādā būs izmantots starptautiskais aizdevums, ir prezentēta gan Nacionālās Trīspusējas padomes sēdē, gan informēti mediji un līdz ar to sabiedrība. Tāpat arī uzņēmēji ir saņēmuši informāciju par aizdevuma izlietojumu.”
Tā Godmaņa acīs, protams, ir Gerharda lielā kļūda, jo ne sociālajiem partneriem, ne uzņēmējiem, ne pašam Gerhardam nav jāiztēlojas, ka starptautiskais aizdevums varētu tikt likts lietā atbildīgi un valstij izdevīgi. Rezultātā valdību maiņas dienā, 12. martā Gerhards tiek aizrotēts uz Satiksmes ministriju, vietā nākot neoliberālā “Jaunā laika” pārstāvim Artim Kamparam.
5. februārī Godmanis prognozē “smagas sarunas ar SVF par pensiju indeksāciju. […] Plāns bija 7 miljonu latu novirzīšana šim nolūkam jau aprīlī”.
Līdz aprīļa indeksācijai lieta, protams, nenonāk. 12. martā Godmaņa mērenie neoliberāļi atkāpjas, dodot vietu Dombrovska radikālajiem neoliberāļiem.
26. februārī pēc nominēšanas Ministru prezidenta amatam Dombrovskis saka: “Valsts budžeta izdevumi ir jāsamazina par 700 miljoniem latu, pretējā gadījumā valsts bankrotēs.”
Jautājums: kad valsts ekonomika cieš vairāk, vai tad, ja investīcijas sabiedriskajā infrastruktūrā (cits apzīmējums budžeta deficītam) tiek samazinātas, vai tad, ja netiek? Retorisks jautājums: vai topošais premjers drīkst maldināt sabiedrību?
31. martā Godmanis paziņo, ka SVF sniedz savu atbalstu “nevis tikai tāpēc, ka Latvijā ir slikti laiki, bet vēlas, lai aizdevums tiktu atmaksāts un Latvija pievienotos eirozonai“.
Secinājums: lai iekļūtu ES/SVF programmā, kuru galvenokārt pieprasīja Latvijas ārvalstu komercbankas un kuras rezultātā Latvija zaudēja ap 120 000 iedzīvotāju, valsts augstākās amatpersonas, iespējams, maldināja sabiedrību, izplatot nepatiesu informāciju par valsts maksātnespēju un tās paredzamajām sekām. Nekompetento vai ļaunprātīgo lēmumu rezultātā Latvijas ekonomika tika būtiski vājināta, kamēr Zviedrijas ekonomika – galvenā labuma guvēja – atveseļojās un uzplauka. Visi fakti, kas noveda līdz programmas realizācijai, ir jāturpina rūpīgi izmeklēt. Ir jābūt Saeimas izveidotai īpašai tiesai, kas lietas apstākļus izvērtē no valsts un starptautisko tiesību viedokļa.
Mūsu galvenā apsūdzība ir neoliberālismam: ekonomiku deformējošas asimetriskas regresīvas nodokļu sistēmas ieviesējiem un uzturētājiem, nacionālās valūtas un attīstības politikas bloķētājiem, radikālajiem privatizētājiem, liberalizētājiem un deregulētājiem, Latvijas lielo ārvalstu banku oligarhijai.
Nobeigumā daži jautājumi, uz kuriem katrai tautai, kas vēlas izdzīvot, būtu labi zināt pareizās atbildes:
Vai valsts var bankrotēt? (Pareizā atbilde: Nē)
Vai valstij, kurai ir sava nacionālā valūta, var pietrūkt naudas? (Pareizā atbilde: Nē)
Un visbeidzot, kāds ir pareizais apzīmējums politiķiem un banku lobistiem, kuri apgalvo pretējo? (Pareizā atbilde: Ilūziju ekonomisti)
► Par 1. maija akciju: Nozieguma vieta. Tu esi liecinieks!