Vai Baltkrievijas ekonomikas politika ir sekmīgāka par Baltijas? Gan Baltkrievija, gan Latvija treknajos gados piedzīvoja ekonomikas pārkaršanu, kuras rezultātā abām valstīm bija nepieciešama SVF palīdzība. Lukašenko kungs sāka milzu dzīvokļu celtniecības programmu. Rimšēviča kungs noskatījās, kā līdzīgu programmu īsteno SEB un Swedbank. Abās valstīs nu SVF programmas ir sekmīgi slēgtas. Ko varam secināt?
Jānis Ošlejs, ekonomists
Šis raksts turpina Mortena Hansena rakstu “Uztraucoši tuvu”, jautājot, vai varam piekrist iepriekš viņa publicētajam viedoklim, ka Baltkrievija krīzi esot pārvarējusi daudz sliktāk par Latviju, jo piekāpās SVF prasībām un divreiz devalvēja rubeli, piedzīvoja augstu inflāciju un ka šie fakti pierāda, ka Latvija rīkojusies pareizi, neklausot aizdevēju padomiem un nedevalvējot? Vai Latvijas problēmas ir tikai strukturālas, kā to uzsver raksts “Uztraucoši tuvu”? Es diskusijai pievienoju datus par visām Baltijas valstīm, izmantojot Hansena kunga iecienīto SVF datu bāzi, kas rāda, ka ne tikai Latvija, bet arī Igaunija un Lietuva attīstās lēnāk nekā Baltkrievija. Tātad problēmas ir ne tik daudz strukturālas neoliberālā izpratnē – sliktas kvalitātes valsts pārvalde utt, bet gan drīzāk vainojama Baltijas valstis vienojošā neveiksmīgā naudas politika.
Lai arī komentētāju vērtējums, ka Baltkrievija bija spiesta devalvēt rubeli pārāk daudz, ir pareizs, taču cilvēki darbojas ne jau tāpēc, lai priecātos par valūtas kursu skaitliskām proporcijām, bet gan iesaistās saimnieciskajā apritē, lai radītu preces un pakalpojumus. Tādēļ daudz svarīgāks veiksmes mērs ir kopējais patērēto preču un sniegto pakalpojumu apjoms uz vienu iedzīvotāju. Analizējot SVF datus, paveras neglaimojoša aina: ja 2004. gadā, kad iestājāmies ES, mēs bijām teju divreiz bagātāki par Baltkrieviju, tad patlaban Latvijas un Baltkrievijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir gandrīz vienāds un Baltkrievija pārticībā ir strauji pietuvojusies arī pārējām Baltijas māsām.
Kad PSRS 1957. gadā palaida pirmo satelītu, ASV bija “Sputņika moments” – apjausma, ka Krievija ir sasniegusi milzu panākumus tehnoloģiju attīstībā un ASV draud atpalicība. Amerikāņi izmainīja savu saimniecisko politiku un jau drīz neatgriezeniski pārspēja PSRS. Ja Latvijai ir vajadzīgs „Sputņika moments”, tad šim grafikam to vajadzētu radīt.
IKP uz vienu iedzīvotāju, dolāros, pēc pirktspējas paritātes, SVF WEO datubāze
Baltkrievija ir izolēta, cieš no ES sankcijām, nesaņem ES fondu atbalstu, nav iekļauta ES vienotajā tirgū, tās iedzīvotājiem ir ierobežotas iespējas ceļot, turklāt notiek plaša valsts iejaukšanās sabiedrības dzīvē un tautsaimniecībā. Es noteikti to neatbalstu. Tāpat es uzskatu, ka iejaukšanās ekonomikā ir krietni pārāk liela. Es saprotu, ka daļa no Baltkrievijas veiksmes ir lēti energoresursi no Krievijas, bet Latvijai ir daudz dāvinājumu no Briseles un pieejams plašs kredīts no Stokholmas.
Šokējoša ir arī starpība bezdarba līmenī.
Bezdarba līmenis, SDO definīcija, SVF WEO datubāze
Neaizmirsīsim, ka Latvijā bezdarba līmenis ir krities galvenokārt tāpēc, ka cilvēki ir aizbraukuši prom uz ārzemēm. Kopš krīzes smagākā punkta jaunradīto darba vietu skaits ir ļoti mazs, un turklāt kopējais darba vietu skaits kopš 2011.gada augusta Latvijā ir krities.
Varbūt mēs esam kaut kā strukturāli labāk pārvarējuši krīzi nekā baltkrievi un nu būsim gatavi asam izrāvienam?
Izrādās, ka investīciju līmenis Baltkrievijā ir daudz augstāks nekā Latvijā. Baltkrievijā tiek būvētas modernas rūpnīcas un loģistikas centri, Rietumu viesnīcu ķēdes un lielveikali. Daudzi latviešu un lietuviešu celtnieki tur ir atraduši darbu. Salīdzinājumā ar to Baltijas valstīs investīciju apjoms ir daudz zemāks.
Bruto investīcijas ekonomikā, % no IKP, SVF WEO datubāze
Investīcijas nes reālu ražīguma un tātad ienākumu uzlabojumu, tāpēc ir sagaidāms, ka Baltkrievija vistuvākajā laikā kļūs bagātāka par Latviju.
Baltkrievija kopš 2004.gada ir augusi straujāk nekā vidēji pasaules ekonomika, turklāt pateicoties devalvācijai tā turpināja izaugsmi visu krīzes laiku. To rāda Baltkrievijas ekonomikas īpatsvara pasaules tautsaimniecībā kāpums. Visas Baltijas valstis, salīdzinot ar 2004.gadu, atpaliek, tātad mūsu izaugsme pēc iestāšanās ES kopumā ir atpalikusi no pasaules vidējā ekonomikas pieauguma ātruma.
Valsts ekonomika kā daļa no pasaules ekonomikas, %, SVF WEO datubāze
Varbūt vismaz ir izglābti tie Latvijas kredītņēmēji, kuri bija paņēmuši kredītus eiro un kuru it kā pasargāšanai mēs veicām iekšējo, nevis ārējo devalvāciju? Saskaņā ar Swedbank atņemto īpašumu pārvaldīšanas firmas Ektornet sniegto informāciju Latvija ir pasaulē vadošā valsts pēc atņemto īpašumu apjoma, respektīvi, Latvijā mājas krīzes laikā zaudēja ārkārtīgi daudz cilvēku, krietni vairāk nekā citās valstīs. Pēc FKTK datiem, pie mums kopumā grūtības piedzīvoja teju puse (!) visu kredītņēmēju. Skaidrs, ka nekāda labuma kredītņēmējiem no cietā lata politikas nav bijis, jo kā jau devalvācijas aizstāvji mēģināja nesekmīgi skaidrot krīzes sākumā, parāda relatīvais slogs kā daļa no ienākumiem iekšējās devalvācijas rezultātā aug straujāk – taupības paradokss nosaka, ka lielāka taupība krīzes laikā noved pie smagākiem parādiem. Gluži tāpat nekāda labuma nav bijis arī bankām, kas nule ir pārvērtušās par sētnieku un sīkremontu kantoriem saviem īpašumiem, nevis ekonomikas attīstības nodrošinātājām.
Swedbank grupas (Zviedrija) 2011. gada pārskats
Latvijas Bankas pirmskrīzes un krīzes laika katastrofālās politikas dēļ Latvija ir piedzīvojusi šausminošus zaudējumus. Turklāt mēs gatavojamies turpināt to pašu politiku, iestājoties eiro zonā; vienīgā atšķirība ir pašreizējais papildinājums – „spožā” ideja, ka, izpārdodot nekustamo īpašumu Krievijas pilsoņiem, respektīvi, viņiem kļūstot par Latvijas zemes īpašniekiem (!), mēs kļūsim bagāti.
Baltkrievijas piemērs skaidri apliecina: ja pat saimnieciski sarežģītajā stāvoklī esošā izolētā Baltkrievija spēja ar devalvācijas palīdzību panākt ekonomikas izrāvienu, tad Eiropas Savienības atbalstu saņēmusī Latvijas ekonomika – ja vien arī pie mums būtu veikuši starptautisko ekspertu daudzkārt ieteikto devalvāciju – būtu krīzi pārvarējusi vispār bez problēmām, īpaši ja pirms devalvācijas eiro parādi būtu bijuši pārvērsti latos un bankām zaudējumi daļēji kompensēti.
Kāpēc un kā devalvācija darbojas? Devalvācija rada iespēju valdībai uzņemties patēriņu, no kura krīzē izvairās privātais sektors. Ja valdība, kā Baltkrievijā, šo naudu iegulda investīcijās infrastruktūrā, sociālo namu būvniecībā un valsts bankās, kuras izsniedz jaunus kredītus rūpniecības uzņēmumiem, tad krīze tiek izmantota, lai stiprinātu izaugsmi un ieliktu drošus pamatus nākotnes attīstībai. Valsts finansējums noteica, ka pēc devalvācijas Baltkrievijā investīciju līmenis pieauga. Devalvācija arī rada inflāciju, kas ir vēlama parādu krīzes laikā, jo tā faktiski nodzēš daļu parādu.
Baltkrievija ar palielinātu banku investīciju infrastruktūrā un rūpniecībā palīdzību pārvarēja krīzi, nepalielinot bezdarbu.
Baltijā, kas turēja cietu valūtas kursu, krīzes laikā nācās procikliski samazināt investīciju apjomu, tā dubultā iesitot ekonomikai – gan samazinot valdības patēriņu laikā, kad jau tā krītas privātais patēriņš, gan apturot nākotnes ienākumus veicinošas un stiprinošas investīcijas. Grafiki arī skaidri rāda, ka visām Baltijas valstīm ir veicies aptuveni līdzīgi. Latvijai, protams, smagāk, bet neaizmirsīsim, ka mums vienīgajiem sev par nelaimi bija ļoti liela un sekmīga banka, proti Parex, kura krīzē radīja zaudējumus Latvijai, kuru nebija pārējām Baltijas māsām.
Situāciju kopumā neizprotoši brīvā tirgus aizstāvji mēdz uzsvērt, ka valsts investīcijas ir vienmēr neveiksmīgākas nekā privātās, tāpēc Baltijas politika neveikt valsts stimulēšanu ir tālredzīgāka. Es absolūti piekrītu, ka privātās investīcijas ir pārākas par valsts investīcijām, tomēr asas krīzes laikā bez valsts stabilizācijas tiek pārāk strauji iznīcināts privāto firmu ienākums. Tā rezultātā pēkšņi privātfirmām ir pārāk lieli parādi pret jaunajiem, mazajiem ienākumiem. Tāpēc tās šādos apstākļos atdod iepriekšējo gadu parādus, nevis ņem jaunus kredītus. Tas noved pie zema privāto investīciju apjoma – un valsts arī neinvestē jo ir taupības politika – un rezultāts ir krītoša vai stagnējoša ekonomikas, gan privātajā, gan valsts sektorā – skatīt, piemēram, Aleksandra Marčenko rakstu par Ričardu Kū bilanču recesiju. Tāpēc krīzes laikā, kā tas ir patlaban, valsts investīcijas veicina privātās, jo dod nepieciešamos līdzekļus arī privātā sektora attīstībai. Ja Latvijā ir bilanču recesija, tad, saskaņā ar Kū, lielāks pieejamās naudas apmērs, piemēram, Latvijai pieejamais pēc iestāšanās eirozonā, nepalīdzēs.
Šā raksta mērķis nav slavēt Baltkrievijas modeli, bet norādīt, ka Baltijas modelis ir neveiksmīgs un ir jāpārveido. Visas Baltijas valstis, arī “veiksmes stāsts” Igaunija, patlaban aizņem mazāku daļu no pasaules ekonomikas kā 2004. gadā, respektīvi, tās ir augušas lēnāk nekā vidēji pasaules ekonomika. Visas Baltijas valstis arī šogad augs lēnāk par vidējo izaugsmes ātrumu pasaulē, vislēnākā izaugsme šogad – tikai 1,5% – gaidāma Igaunijā, turklāt igauņi piedzīvos augstu inflāciju, kas tālāk mazinās viņu konkurētspēju.
Stāsts nav par Baltkrievijas veiksmi, bet gan par to, ka lielākajai daļai pasaules ir veiksmīgāks izaugsmes modelis nekā mums. Ne jau Baltkrievija vienīgā krīzes laikā devalvē – tā jau izsenis dara visas demokrātiskās valstis. Ne jau Baltkrievijai vienīgajai ir vēlme panākt pilnu nodarbinātību – tā ir devalvācijas teorijas izstrādātāja Keinsa mācības pamatā un tai ir jābūt arī Latvijas mērķim.
Vai tie, kas atbalstīja cietā lata un nu – pievienošanos eiro – politiku saprot, kādu iespaidu uz liberālajām un demokrātiskajām vērtībām un Eiropas orientāciju atstāj Latvijas saimnieciskā neveiksme?
Vācijas atteikšanās devalvēt marku 1930.gados noveda pie dziļas ekonomiskās krīzes un sekojoši Hitlera nākšanas pie varas, bet viņa sekmīgā krīzes pārvarēšanas politika 1930.gados kalpoja par paraugu daudziem atteikties no demokrātijas un Eiropas vērtībām, tajā skaitā arī Latvijā…
Latvijas valdība tagad, manuprāt, strādā profesionāli, tajā ir vairāki labi ministri un Dombrovska kungs to vada ļoti labi, tomēr ar to nepietiek. Es ceru, ka Latvijas liberālo politiķu un pilsoņu apziņā beidzot iestāsies „Sputņika moments”, kas liks nopietni pievērsties attīstības politikai un ekonomikas stimulēšanai, kas atļautu Latvijai beidzot izmantot ļoti daudzās iespējas, kuras mums sniedz dalība Eiropas Savienībā un mūsu brīvība.