Pirms parlamenta vēlēšanām, domājams, katrs Latvijas politiķis uzskata par savu pienākumu paust par nepieciešamību piesaistīt ārvalstu investīcijas tautsaimniecības attīstībai. Nepārprotami, kapitāla ieguldījumi ir degviela ekonomikas mašīnai. Teorētiski, investīcijas palielina ražošanas jaudas un veicina ienākumu izaugsmi. Kapitālieguldījumu rezultātā bezdarba līmenis kritās, bet iedzīvotāju labklājība pieaug. Ārvalstu kapitālu piesaistot šim procesam jāpaātrinās. Bet, līdzīgi kā nekvalitatīva degviela var sabojāt dzinēju, tā arī “sliktās” investīcijas var destabilizēt valsts ekonomiku.
Andrejs Starikovs, LU EVF 2. kursa students
Pēdējā desmitgadē varēja novērot dinamisku ārvalstu kapitālieguldījumu apjoma pieaugumu. 2007. gadā tiešās ārvalstu investīcijas Latvijas ekonomikā sasniedza rekordlielo apjomu – 1. 193 miljardu latu, bet kopējais uzkrāto ārvalstu investīciju apjoms 5. 247 miljardu latu. Diemžēl, pamatā šiem iekūdījumiem bija ne ražošanas nozīme. Gandrīz 70% no tiešām ārvalstu ieguldījumiem, kuras tika saņemtas 2007. gadā, tika novirzītas finanšu sektorā un darījumos ar nekūstamiem īpašumiem. Tātad, ārvalstu kapitāla apjomam Latvijas ekonomikā pieaugot, hipotekārās kreditēšanas un nekustamo īpašumu tirgū uzpūtās “ziepju burbuļi”. Un tieši pateicoties “slikto” investīciju piesaistei lielā daudzumā, ekonomiskā krīze deva tik smagu triecienu Latvijas valsts tautsaimniecībai.
Neskatoties uz vērā ņemamu ārvalstu investīciju pieaugumu dinamikas sarukumu ekonomiskās krīzes periodā un ārzemju kapitāla aizplūšanas no valsts, ieguldījumu sadales struktūra paliek tāda pati. Aicinot ar jebkuriem līdzekļiem palielināt investīciju plūsmu no ārvalstu investoriem Latvijas ekonomikā, valdošās elites, šķiet, atkārtoti vēlas uzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem kā 2008. gadā. Diemžēl, mūsu politiķi neko neiemācās no vēstures un atkal kā prioritāti izvirza kvantitāti, nevis kvalitāti.
Te prasās secinājumi, ka valdības politika ārvalstu investīciju piesaistē Latvijas ekonomikā nav tēmēta uz iedzīvotāju nodarbinātības palielināšanu, ne uz ražošanas jaudu celšanu, ne uz eksportējamu preču un pakalpojumu īpatsvara palielināšanu IKP.
No augstākminētā izriet, ka ekonomikas pieauguma stimulēšanai ar ārvalstu investīciju palīdzību, nav tik principiāli svarīgs apjoms, cik ir svarīga kapitālieguldījumu struktūra un virzība. Bet vai var regulēt ārvalstu investīcijas, ja reiz Latvija ir Eiropas Savienības valsts?
Eiropas ekonomiskas integrācijas ietvaros tiek lietots “četru brīvību” jēdziens. Šī jēdziena vēsture sakas līdz ar Romas līgumu (1957. gads) par Eiropas Ekonomiskās kopienas dibināšanu un par visu darbaspēka, kapitālu, precu un pakalpojumu pārvietošanas šķēršļu atcelšanu. Bet, lai novērstu “ziepju burbuļu” veidošanos ārvalstu investīciju apjoma palielināšanas rezultātā, nevajag censties aprobežot to mobilitāti, pietiek ar to vien, ka tiek izveidots netiešais kapitāla sadales mehānisms.
Pirmkārt, valstij ir jāorientējas uz ilgtermiņa (ilgāk par vienu gadu) ieguldījumu piesaisti. Ilgtermiņa ieguldījumiem daudz retāk ir spekultatīvs raksturs. Otrais un pats svarīgākais investīciju politikā, ir sadale. Valsts nevar pavēlēt ārvalstu investoram veikt iegūldījumu noteiktā tautsaimniecības nozarē, bet kompetenti izmantojot likumdošanas instrumentāriju, var stimulējot līdzekļu plūsmas nonākšanu vajadzīgos saimniecības sektoros. Lai tas darbotos ir kardināli jāmaina nodokļu sistēmu ārvalstu investoriem. Piemēram, sniedzot nodokļu brīvdienas vai pazeminot procentu likmi uz peļņu lauksaimniecības sektorā, vai zinātņietilpīgā ražošanā, vienlaikus ar to uzceļot ārzemniekiem nodokļu barjeras nekūstamo īpašumu un finanšu pakalpojumu tirgū, tādā veidā valsts veicinās kapitālieguldījumu pārorientāciju. Nodarbojoties ar investīciju plūsmu sadales tendenču monitoringu un periodiski, saskaņā ar konjuktūru, koriģējot nodokļu likumdošanu attiecības pret ārvalstu investoriem, valsts spēs ne tikai novērst “ziepju burbuļu” veidošanos, bet arī veicinās noteiktu tautsaimniecības nozaru attīstību.
Tikai ar pārdomātu kontroles un sadales politiku ārvalstu kapitāls veicinās tās valsts iedzīvotāju labklājību, kur tas tiks izvietots. Pārvaldes mehānismi spēs nodrošināt stabilu Latvijas ekonomikas attīstību un mazināt tās apdraudējumu. Investīcijām nav jāstrādā pret mums.