Nespēja saskatīt

Pirms dažām dienām, sēžot pēc kopā nospēlētas basketbola spēles kādā Pļavnieku kafejnīcā un ēdot picu, kāds mans labs paziņa V. no uzņēmējdarbības vides nedroši vaicāja:

– Vai tiešām Tu gribi, lai es iestājos tai LSDSP?

Es pasteidzos viņu nomierināt un apliecināt, ka tai nu tiešām ir jābūt cilvēka paša izvēlei, pārliecībai un brīvai gribai. Runājot par to, kas tad mani pašu saista politikā, pastāstīju, ka arī es laikam tomēr netaisos kļūt par politiķi (pārāk plakātiska nodarbe), bet drīzāk cilvēku, kuru saista sabiedriskās aktivitātes un iespēja kontaktēties ar cilvēkiem ārpus ierastās vides, bet kurš, protams, atbalsta attiecīgos principus un ideālus.

Autors: Uvis Martinsons, LSDSP biedrs

Vakar, braucot uz Pārdaugavu – uz LSDSP 43. kongresu, man ienāca prātā laba doma – palūgt no organizatoriem priekš V. ielūgumu uz Brīvības un solidaritātes fonda martā rīkoto kārtējo forumu – šoreiz par labklājības valsti. Esmu apmeklējis divus BSF rīkotos pasākumus – par valsts pārvaldi un nodokļu sistēmas maiņu Latvijā, – interesanti pasākumi, interesanti cilvēki, interesanta informācija. Ja cilvēkam šāds pasākums liekas garlaicīgs un apgrūtinošs, tad ir skaidrs, ka viņš tiešām nav sabiedriskai darbībai, kur nu vēl politikai, radīts.

Tomēr vēlāk, sēžot LSDSP 43. kongresā un domājot par atšķirību starp vienkārši sabiedrisku darbību un politiku, ienāca prātā, ka šeit kongresā ir savākušies pārsvarā sabiedriski interesenti, draugu klubs, bet bez apjausmas par atšķirību starp politiku un sabiedrisku darbību, bez apjēgas par savām iespējām, varēšanu un pat bez apjēgas par savu gribēšanu.

Tāds sabiedrisks veidojums kā partija nespēj iztikt bez cilvēkiem, kuri ir gatavi pieņemt politiku kā profesiju un strādāt par deputātiem, ministriem, pašvaldību vadītājiem. Un tad nu tiem pārējiem – sabiedriskajiem aktīvistiem ir pienākums viņus izvērtēt – kurš piedāvājums, kura komanda ir labāki, cerīgāki… Bez šāda izvērtējuma nav partijas. Zūd šī sabiedriskā veidojuma politiskā dimensija – iegūt varu, vadīt valsti, ministrijas, pašvaldības, realizēt savas vīzijas utt.

Kongresā izskanēja viena laba, izcila runa – no Daiņa Īvāna. Ļoti, ļoti, ļoti sen nebiju viņu dzirdējis. Viņš tiešām ir izcils orators, tomēr arī šai runai bija griesti. Šī brīža sociāldemokrātu – LSDSP griesti, kurus iezīmēja tādas frāzes (citēju pēc atmiņas) – „galvenais nestrēbt karstu”, „pasaulē ir dziļa sistēmas krīze, kuru iezīmē pretrunas starp patēriņa un pasaules saglabāšanas filozofiju”.

Saliekot šos teikumus kopā, varētu izlobīt zemtekstu, kura jēga būtu „un cilvēki vienā brīdī Jūs ieraudzīs un sāks par Jums balsot”. Nē, neieraudzīs un balsot nesāks, jo tāda ir cilvēku daba! Viņi ierauga tikai to, ko tiem kāds parāda un motivē ieraudzīt.

Runājot par D. Īvāna pieminēto pasaules sistēmisko krīzi – jā, tāds ir arī mans filozofiskais uzskats, – patēriņa attieksmes nomaiņa uz entuziasmu un līdzdarbību, negausīgas ieraušanas nomaiņa uz visas sabiedrības labklājību, personiskās materiālās labsajūtas aizstāšana ar augstu cilvēcisko attiecību kvalitāti (Dānija, laimīgākā valsts pasaulē!) un tā tālāk… Tomēr tā ir tikai filozofija, ja tai nav praktiska politiska iemiesojuma.

Ir pazudusi saikne starp LSDSP sabiedrisko un politisko dimensiju, un, acīmredzami, politisks spēks šādi ilgstoši pastāvēt nespēj. Arī tie, kuriem dalība partijā ir tikai sabiedriska darbība, laikam ejot, zaudē interesi par šādu organizāciju. Kongresā tika nosaukts aptuvenais partijas šā brīža biedru skaits – ap tūkstoti. Bet biedra naudas samaksājuši tikai 15% . Gandrīz iznāk, ka visi tie, kuri de facto vēl ir partijā, bija uz kongresu…

Īstā sociāldemokrātija šobrīd ir meklējama nevis partijās, bet kaut kur izkaisīta sabiedriskā telpā starp LSDSP, SCP, SC politiskajiem spēkiem un dažādām sabiedriskajām organizācijām. Es pat teiktu, ka viens BSF forums šobrīd intelekta un sociāldemokrātiskā gara ziņā ir desmit LSDSP vērts.

Iespējams, ka tikai sabiedriskā telpa, sabiedriskās organizācijas arī ir vienīgais reālais atspēriena punkts, vienīgā svira „Latvijas sociāldemokrātu” – LSDSP vai kādas citas partijas veidolā atdzimšanai. Un tādā aspektā ļoti nozīmīgu lomu spēlē iespējamie politiskie partneri. Organizācijas, kuras ir ar mieru sadarboties, veidot kopīgas priekšvēlēšanu apvienības utt.

Un tieši sabiedriskā vide ir tā, kur tik ļoti pietrūkst atbalsts Jāņa Dinēviča politiskajam spārnam. Šobrīd tā ķēdīte, kura vēl kaut kādā mērā saista LSDSP ar Latvijas politiku, ir ārkārtīgi trausla, un divi nozīmīgākie tās posmi ir Ansis Dobelis un Atis Lejiņš. Neatzīt to nozīmē neatzīt politisko realitāti. Un tieši to nespēja izdarīt LSDSP 43. kongress.