Versija par re-emigrāciju

Sabiedriskajā telpā ar sāpēm tiek runāts par ekonomisko emigrāciju. Latvijas iedzīvotāji izmanto ES pamatbrīvību – brīvu darbaspēka kustību, lai atstātu tēvzemi un, ieguvuši salīdzinoši labu izglītību, dotos pelnīt ārzemēs. Es jau esmu apspriedis, ka no masveida ekonomiskās emigrācijas varētu izvairīties vienīgi policejiskas valsts modelī (Lukašenko taču nesūdzas par masveida baltkrievu izceļošanu?! tomēr tā nekad nebūs Latvijas izvēle) vai straujas ekonomiskas konverģences gadījumā (kas neizdevās un nevarēja izdoties). Masveida ekonomisko emigrāciju var mazināt solidāra uzticība valsts pārvaldei (ko ar grūtībām cenšamies atjaunot) un nacionālās vides, kultūras un izglītības pozitīvā loma, kas veido emocionālu barjeru aizceļošanai.

Autors: Gatis Kokins

Iespējams, ka īstermiņā, kamēr Latvijas krīze bija pašā plaukumā, iedzīvotāju jaunajam aizceļošanas vilnim bija arī pozitīvs efekts.

Pirmkārt, aizceļojušie nenoslogoja vārīgo Latvijas sociālās drošības tīklu un bezdarbs būtiski nepārsniedza 1/5 no darbaspējīgajiem. Šādu mobilitāti noteica arī fakts, ka īpaši augsts bezdarbs bija jaunatnes vidū:

Otrkārt, aizceļojušie sūtīja naudu mājup, kas bija būtisks atspaids Latvijas tekošajam kontam un emigrantu radinieku iztikšanai Latvijā.

Treškārt, strādājot pasaulē, latvieši gūst neatsveramu pieredzi un iedvesmu (to, stap citu, Lattelecom konferencē atzīmēja arī zviedru futurologs Magnuss Lindkvists), kas noderēs, atgriežoties tēvzemē.

Lai nepiepildītos ANO prognozes, ka līdz 2050. gadam Latvijas iedzīvotāju skaits saruks par 18%, ir jābeidz gausties par emigrantiem un jāslīpē reemigrācijas politika. Un tas ir jādara tagad, jo pēc 10 gadiem ekonomisko emigrantu emocionālā saite ar tēvzemi būs vēl vājāka.

Pirmā pareizā ideja par dubultpilsonības piešķiršanu emigrantu bērniem jau ir ceļā uz jaunās valdības deklarāciju. Pie tam, to, šķiet, atbalsta teju visi politiskie spēki.

Otrā ideja ir saistīta ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaidēm reemigrantiem. Piemēram, Izraēla saviem pilsoņiem, kas x gadus nav bijuši nodokļu rezidenti, bet par tādiem būtu gatavi atkal kļūt, sniedz y% IeIeN atlaidi algu izmaksām uz z gadiem (pēc sarežģīta algoritma). Latvija varētu izvēlēties koeficientus x>2g; y=80%; z=x, z_max=5, lai sistēma būtu vienkārša)

Tam būtu sekojošas priekšrocības:

► attiecībā uz budžeta iedzīvotāju ienākuma nodokļa ienākumiem šādas atlaides būtu opportunity cost: citādi neatbraukušie tautieši šo nodokli taču nemaksātu;

► atbraukušie pilnā apmērā turpinātu maksāt PVN, NĪN, VSAI un akcīzes nodokļus, vēl tālāk palielinot Latvijas budžeta ieņēmumus;

► IeIeN vietā samazinot VSAI, tiktu nojaukta sociālā atbalsta tīkla loģika, tāpēc VSAI šajā nolūkā nebūtu laba alternatīva;

► darba devēju bruto izmaksām mazinoties, tie varētu piedāvāt lielākas algas darba ņēmējiem – reemigrantiem, samazinot atalgojumu starpību ar ārvalstu darba alternatīvām;

► Īrijai un Lielbritānijai pārdzīvojot lielus budžeta samazinājumus, šādam solim pašlaik ir īstais moments.

Kritiķi teiks: tas ir negodīgi pret palicējiem, kas ir pacietīgi dzēruši rūgto skaudrās dzīves kausu Latvijā. Piekrītu, bet reemigrācija kaut kā ir jāveicina. Varbūt Jums ir labākas idejas?