„Jūk pelni un vārdi vienā jūklī un mans saprāts vairs nejaudā sakārtot domas un manas izjūtas nevar pārgriezt pat iedvesmas diegu kurā pakārusies izvalbītām acīm sašķobītu ģīmi virsū blenž īstenība” – fragments no Guntara Godiņa dzejoļa/esejas „Murgs”, kurš, manuprāt, spilgti raksturo to, kā jūtas daudzi Latvijas iedzīvotāji – gan šobrīd, cenšoties rast atbildi uz jautājumu „par ko balsot un vai vispār balsot?”, gan uzzinot kārtējo vēlēšanu rezultātus. Lai kārtējā vilšanās kaut daļēji izpaliktu, aicinu jūs uz pārdomām par šobrīd pastāvošo iekārtu, ko mēdz dēvēt par „partokrātiju”, jo varbūt tas ļaus labāk izprast, ka iedzīvotājiem labvēlīgs rezultāts pie pašreizējās vēlēšanu kārtības jau pēc definīcijas nav iespējams, un varbūt tas sekmēs to, lai Latvijas iedzīvotāji savā valstī iedibinātu labāku vēlēšanu sistēmu un sakārtotu vairākus citus saistītos jautājumus.
Autors: Ivo Verners, “Tautas foruma” redaktors
Partokrātija – daudzgalvains pūķis
Pašreizējai partiju sistēmai, manuprāt, atbilstošs salīdzinājums ir daudzgalvains pūķis. Cilvēki visbiežāk redz atsevišķas pūķa galvas, kuras savā starpā meņģējas, konkurē priekšvēlēšanu cīņās, spļauj uguņus viena uz otru utt., cerēdami, ka kāda atsevišķa partija nupat gribēs un spēs aizstāvēt viņu intereses, bet neredz, ka pūķis ir viens – tikai galvu tam daudz, un nemaz necenšas noskaidrot, kurš tad ir pūķa patiesais saimnieks. Viena lieta kļūst redzamāka ik dienas – pūķis plosa mūsu valsti.
„Īkšķa balsojumi”, principa pēc noraidītie opozīcijas priekšlikumi, nožēlojamā koalīciju veidošana, ministriju, portfeļu, valsts akciju sabiedrību amatu dalīšana, nepārtrauktās aizkulišu intrigas – vai kāds vēl ir pārliecināts, ka šī kārtība nodrošina atbildīgākos un labākos lēmumus iedzīvotājiem? Vai tiešām esam tik aprobežoti, ka neprotam un nespējam neko mainīt?!
Partijās esošo cilvēku naivums un pārliecība, ka, tiekot Saeimā, viņi kaut ko būtiski spēs ietekmēt, ir pārsteidzošs. Daudzi patiešām tam tic. Vēlāk, kad viņi atskārš staignā un neizbrienamā dūksnāja apmērus un savu nevarību tā priekšā, nekas cits neatliek, kā samierināties, piemēroties, kļūt arvien klusākiem, saņemt savu aldziņu, apvelties, atsēdēt. Daudzi salūst vēl vairāk – „ja citi var to un šito, es jau nu ar nebūšu nekāds vakarējais”.
Protams, tuvojoties jaunām vēlēšanām, ideālisms uzvirmo ar jaunu sparu. Saeimas vēlēšanās līdz šim tas nekādus taustāmus rezultātus gan nav devis, tomēr atcerieties kaut vai partijas „Mūsu Zeme” it kā pieticīgo panākumu Jūrmalas Domes vēlēšanās, kas vēlāk apgrūtināja vienas otras zagļu bandas rosīšanos. Ja 10. Saeimā iekļūtu kāds ideālistu bariņš, kas celtu skaļu traci par katru Saeimā pamanīto noziegumu pret tautu, tad zināms labums no tā varētu būt. Iespējams, tas pietuvinātu dienu, kad Latvijas iedzīvotāji skaidri un gaiši pateiks: „Mums pietiek! Šo vēzi, kas pārņēmis mūsu valsti, mēs vairs nebarosim!” Bez ievērojami uzlabotas vēlēšanu kārtības jebkura Saeima būs tāda, kas darbosies visvisādās, tikai ne Latvijas iedzīvotāju interesēs.
Solījumi, kuri nekad netiks pildīti
Par priekšvēlēšanu laikā bazūnētajiem solījumiem rakstījuši daudzi, bet atļaušos šo uzsvērt vēlreiz. Ikviens partijas līderis apzinās, ka varbūtība panākt 51% vēlētāju atbalstu ir maza. Tieši tāpat kaut cik domājošs un informēts cilvēks saprot, ka, sākoties koalīcijas veidošanas farsam un ietekmju sfēru dalīšanai, jebkuri vēlētājiem dotie solījumi ir izmetami mēslainē. „Tā kā 51 vietu nedabūjām, nečīkstiet!” – būs tipiska mafiozo, noziedzīgo grupējumu atbilde, jo vismaz vadošie partijnieki visu labi apzinās. Tādēļ arī sola! Un tā tas turpinās atkal un atkal. Amerikāņu rakstnieks, izgudrotājs, pilsoņu aktīvists, valstsvīrs, kareivis un diplomāts Bendžamins Franklins kā vājprāta pazīmi minēja vienas un tās pašas darbības atkārtošanu, gaidot citu rezultātu (1). Tik viedai tautai, kāda ir latviešu tauta, prāts nav vājš. Pēdējais laiks atmosties!
Pūķa galvu ietekmēšanas mehānismi
Protams, galvenais pūķa galvu ietekmēšanas līdzeklis ir nauda. Ne velti turīgie un ietekmīgie ļaudis nereti atbalsta uzreiz vairākas partijas. Nepacietīgākie naudas maisi lielajā politikā lien iekšā paši. Bieži esam dzirdējuši par banku lobiju. Lobē visi, kuriem ir ietekme – bankas, starptautiskās megakorporācijas, ārēju spēku atbalstītās nevalstiskās organizācijas utt. Ietekme ir tiem, kuriem ir nauda. Tautai, ja arī nauda ir, tad tā to tērē savādāk un arī citādā veidā lobēt savas intereses nav iemācījusies.
Otrs veids un saistīts ar pirmo ir pelēko kardinālu iefiltrēšanās partiju valdēs. Tie ir cilvēki, kuru redzējums ir plašs, kuru viedoklī ieklausās, kuri ir talantīgi ideju ģeneratori un uzticības personas vadošajiem politikāņiem. Šie ziņotāji ir tie, kuri vajadzības gadījumā var savērpt arī intrigas, lai partiju sašķeltu.
Jāpiezīmē, ka pašas partijas ir tās, kuras šķeļ, nevis vieno. Vārds ‘partija’ – no vārda angļu valodā ‘part’ – latviski nozīmē ‘daļa’; darb.v. ‘to part’ – dalīt, sadalīt, šķirt. Vieno mērķi un idejas, nevis partijas. Ja mēs papētīsim kaut vai partiju „Saskaņas centrs” un „Visu Latvijai” biedru un ekspertu priekšlikumus Latvijas tautsaimniecības atjaunošanai, tad atradīsim vairākas līdzīgas un pat identiskas domas, taču ideoloģisko apsvērumu dēļ šīm partijām par kaut ko vienoties būtu praktiski nereāli.
Trešais veids ir ļoti līdzīgs otrajam, tikai šajā gadījumā personām, kuras ar savu domu ietekmē kādu no partiju vadošajiem cilvēkiem, nemaz nav nepieciešamība iefiltrēties pašā partijā. Tiek rīkotas dažādas formālas un neformālas tikšanās, sanāksmes, pasākumi, kurās iespējams uzrunāt partiju valdes locekļus, pasviest viņiem kādu labu ideju utt. Piemēram, ja vieni tiek iedrošināti „aizstāvēt krievvalodīgo intereses”, bet otriem tiek iedvests, ka „labs latvietis ir tas, kurš ienīdīs krievus”, tad rezultātā tiek iegūtas divas nemitīgi karojošas pūķa galvas. Kurš no tā ir ieguvējs?
Šo otro un trešo punktu rakstu no savas pieredzes, jo, būdams sabiedriski aktīvs cilvēks, savulaik paspēju paviesoties vairāku esošo un vēl tikai topošo partiju aizkulisēs un redzēju, kā tas notiek. Mans veselais saprāts un intuīcija ir ļāvuši veiksmīgi izsargāties no jebkādas ciešākas sasaistīšanās ar šīm sabiedrību šķeļošajām struktūrām.
Kā radusies brīva telpa, jaunām pūķa galvām ir tieksme dīgt pašām, taču nav šaubu, ka vairākas pūķa galvas ir polittehnologu mākslīgi uzpotētas. Kad vecās partijas savu laiku nokalpojušas, tām vajadzīgs pārmiesoties jaunās pūķa galvās.
—————
(1) Angl. – the definition of insanity is doing the same thing over and over and expecting different results [avots – http://en.wikiquote.org/wiki/Benjamin_Franklin]