Kreisie.LV turpina Eiropas Sociāldemokrātu partijas (PES) prezidenta Pola Nīrupa Rasmusena rakstu sēriju par šobrīd aktuālajiem Eiropas politiskajiem jautājumiem. Šoreiz P. N. Rasmusens vēršas ar kritiku pret neviennozīmīgi vērtēto Eiropas 2020. gada attīstības stratēģiju, kura pašreizējā formā tika akceptēta 2010. gada 17. jūnijā Eiropas Padomes sanāksmes laikā. Ņemot vērā to, ka lielākā daļa ES dalībvalstu vadītāju pašlaik pārstāv konservatīvās un liberāļu partijas, atbalstu šobrīd guvis „neredzamās tirgus rokas” pielūdzēju lobētais variants, kurā ES pilsoņu vajadzības tiek upurētas tirgum.
Autors: Pols Nīrups Rasmusens, tulkojis: Māris Grīnvalds
Ir 2020. gads. Četrdesmit piecus gadus vecā Kristīne strādā par inženieri gigantiskā vēja ģeneratoru parkā Ziemeļjūras krastā. Tikai desmit gadus atpakaļ viņa bija metālapstrādes speciāliste, kas tikko zaudējusi darbu ekonomiskās krīzes rezultātā. Taču viņas valsts valdības reformu programmu rezultātā, kā arī pateicoties Eiropas 2020. gada stratēģijas īstenošanai, viņa ir atguvusi darbu atjaunojamo resursu industrijā, nodrošinot sev stabilu nākotni un pelnot cilvēka cienīgu algu. Šis ir mans cerību pilns Eiropas Savienības (ES) nākamo desmit gadu attīstības redzējums, kas varētu uzlabot mūsu dzīvi. Un šāda cerība nav vien nepamatota spekulācija. Politiskās vadlīnijas, kas ietekmēs mūsu dzīvi turpmākos 10 gadus, tiek formulētas tieši šobrīd. Runa ir par tā saukto Eiropas 2020. gada stratēģiju (Europe 2020 Strategy). Diemžēl šodien vietā ir jautājums, vai šīs vadlīnijas palīdzēs sasniegt vēlamo rezultātu. Šī gada jūnijā pieņemtajā stratēģijas formā, ņemot vērā politisko un ekonomisko kontekstu, kurā to būtu jāīsteno, es baidos, īpaša pamata optimismam nav.
Bija paredzēts, ka stratēģijā, kas ir Eiropas, nacionālā un reģionālā līmeņu ilgtermiņa attīstības ietvars, būs iestrādāti plaša spektra ekonomisko, finanšu, nodarbinātības, sociālo un vides aizsardzības problēmu risinājumi. Par nožēlu, šajā stratēģijā ir daži ļoti būtiski trūkumi, kurus ir steidzamā kārtā jānovērš, ja eiropieši vēlas no tās kādu ieguvumu.
Jāsāk jau ar to, ka stratēģijā nosprausto mērķu sasniegšanai nav noteikti pietiekami finanšu un politikas īstenošanas instrumenti. Līdz šim novērotie lēmumi un darbības, kam būtu jānovērš ekonomisko krīzi, ir pretrunā ar ilgtermiņa un ilgtspējīgas attīstības domāšanu. Tā vietā, lai investētu cilvēkos un dzīvotspējīgos projektos, valdības cīnās par drakonisku makroekonomisku pasākumu iedzīvināšanu, lai samazinātu valsts parādus. Eiropa šobrīd saskaras ar smagāko mūsdienu cilvēku atmiņā esošo ekonomisko krīzi. Tā ietekmē miljoniem cilvēku katru dienu dzīves postošā bezdarba izskatā. Mums ir jācīnās par to, lai tādi cilvēki kā Kristīne nenonāktu darba tirgus mēslainē. Atkopšanos no šīs krīzes būtu jāmēra radītās darba vietās. Lai to panāktu, nepieciešamas valsts investīcijas, nevis iznīcinošas apcirpšanas. Šī brīža politiskā vide, kurā Eiropas 2020. stratēģija ir ieskicēta, piedāvā koncentrēties uz tā dēvēto budžetu konsolidāciju. Šādā veidā tiek izdarīts netiešs spiediens uz nacionālajām programmām, jo stratēģijā paredzēta pārskata darbību sasaiste ar budžetu izpildes grafikiem.
Stratēģijā tiek arī ignorēta iespēja tiešā veidā pievērst uzmanību diviem galvenajiem ekonomiskās krīzes iemesliem, proti, vāji regulētajam finanšu pakalpojumu sektoram un Eiropas ekonomisko programmu koordinēšanas trūkumiem. Eiropas Sociāldemokrātu partija (PES) stingri iestājas par detalizētu finanšu sektora regulāciju, padarot to produktīvāku un pārskatāmāku, kā arī par tādu ekonomisko pārvaldi, kuras pamatā nebūtu tikai paredzamo sodu saraksti ekonomiski vājākajiem. Papildus tam, pirms mēs uzsākam nākamās desmitgades ES attīstības stimulēšanas procesus, visiem politiķiem vajadzētu atzīt, ka Eiropas monetārā politika nav dzīvotspējīga bez samērīgiem ekonomiskajiem nosacījumiem.
PES līdz šim ir sekmīgi izdevies nosargāt nabadzības samazināšanas un izglītības kvalitātes mērķus par spīti konservatīvo pretestībai, taču mēs uzskatām, ka stratēģijā joprojām trūkst uzsvara uz tiem jautājumiem, kas nav tieši saistīti ar ekonomisko izaugsmi. Ekonomiskajai pārvaldei ir jābūt ciešā mijiedarbībā ar sociālajiem un vides aizsardzības jautājumiem. Tieši šīs ir tās jomas, kas cieš no krīzes sekām satraucoši smagi. Konservatīvajiem būtu pieņemamāk šo problēmu risināšanu atstāt tirgu ziņā, bet mēs esam pārliecināti, ka šāda pieeja nozīmētu augstāku bezdarbu, sociālo atstumtību un iedragātas sociālās nodrošināšanas sistēmas.
Bezdarbs ir viens no recesijas simptomiem, kas var palikt nemainīgs, pat pieaugot produktivitātei. Esmu pārliecināts, ka bezdarba palielināšanos krīzes laikā var novērst tikai ar aktīvu atbalstu darba vietu radīšanai. Un tieši šis aspekts pašreizējā Eiropas 2020. gada stratēģijas redakcijā ir nepelnīti atstāts novārtā. Pieņemot pareizus lēmumus, iespējas radīt daudz jaunu darba vietu ir īpaši zaļo tehnoloģiju sektorā, sākot ar celtniecību un vecā dzīvojamā fonda modernizēšanu un beidzot ar augstas kvalitātes inženiertehniskajiem darbiem atjaunojamo energoresursu jomā. Lai tādiem cilvēkiem kā Kristīne dotu vismaz iespēju, jau šobrīd ir jānodrošina valsts atbalstu šādai politikai. Dažādu taupīšanas un nacionālo budžetu apcirpšanas pasākumu rezultātā pieaugošs spiediens mūsu valstīs tiek izdarīts uz pensiju sistēmām, veselības aizsardzību un atbalstu cilvēkiem ar ierobežotām spējām. Eiropas 2020. gada stratēģijai un šobrīd īstenojamajiem pretkrīzes pasākumiem vajadzētu aizsargāt Eiropas sociālo modeli. Taču, atskaitot vienu īpašu Eiropas Padomes apņemšanos cīņai pret nabadzību, sociālā iekļautība neveido ilgtermiņa attīstības stratēģijas daļu, kas aizvien norāda uz ticību, ka ekonomiskā izaugsme pati par sevi vien spēs garantēt labklājību visiem; un es neesmu starp šīs ticības sekotājiem.
Ja mēs vēlamies nepieļaut nacionālo reformu programmu pārtapšanu par vienīgi „sodīšanas programmām”, stratēģiju ieviešot, mums jāpiedāvā konkrēti priekšlikumi saskaņā ar mūsu zinātņietilpīgas, ilgtspējīgas un sociāli iekļaujošas nākotnes redzējumu. Nosakot darbavietu radīšanu par prioritāti koordinētas makroekonomiskās politikas dienas kārtībā, kurā iekļauta arī finanšu regulēšana un „zaļās izaugsmes” stratēģija, ES tādējādi var nodrošināt saviem pilsoņiem nepieciešamo atbalstu nākamajos desmit gados.
Šobrīd ir 2010. gads. Radīsim apstākļus, lai 2020. gadā Kristīnei un miljoniem viņai līdzīgu cilvēku būtu stabilas un pilnvērtīgas karjeras iespējas, kā arī garantija, ka viņi dzīvos zaļākā, sociāli taisnīgākā un ekonomiski plaukstošā Eiropā!