Latvijā daudzi pazīst Latvijas Ārpolitikas institūta goda direktoru Ati Lejiņu. Tomēr maz ir tādu, kuri zina, ka šis sabiedrībā populārais cilvēks jau vairāk nekā 10 gadu ir cieši saistīts ar Jaunjelgavu, kur savā lauku mājā sācis nodarboties ar amatniecību. Jūlija sākumā Ati Lejiņu intervēja žurnāls “Dzīves priekam” Jāņa Ozoliņa personā.
– Kā jūs nokļuvāt Rietumos?
– Kara beigās kopā ar ģimeni dzimto Latviju nācās pamest. Mēs bijām politiskie bēgļi. 1944.gadā ar pēdējo vilcienu aizbraucām uz Berlīni. Tas bija smags laiks. Mana māte par to ir uzrakstījusi grāmatu «Dzīvot dzīvu dzīvi». Šis stāsts ir iekļauts arī manā grāmatā «Mūra drupinātājs jeb Ceļš atpakaļ uz mājām». Es Rietumos biju tāds pretpadomju elements un pamazām «drupināju to mūri». To, kas notika Vācijā, var pateikt vienā vārdā – ārprāts! Mēs bijām netālu no Drēzdenes, kad sabiedrotie veica gaisa uzlidojumus pilsētai. Tur aizgāja bojā 94 000 cilvēku, vairāk nekā Hirosimā. Arī simtiem latviešu tur palika. Kad mēs caur pilsētu izgājām nākamajā dienā, tur vēl kūpēja krāsmatas. Bieži vien Latvijā nezina, ka tiem latviešiem, kuri devās trimdā, tas bija ļoti grūts un bīstams «ceļojums». Tūkstošiem ceļā aizgāja bojā. Pēc tam devāmies uz Austrāliju, tad uz ASV, un vēlāk es viens pats pārcēlos uz Zviedriju. Lai varētu studēt doktorantūrā, strādāju metro. Pēc tam izdevās atrast darbu Ārpolitikas institūtā. 1989. gadā Zviedrijā izveidojām informācijas biroju, pēc tam uz tā bāzes tapa vēstniecība. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā atgriezos dzimtenē. Piedzīvoju gan puču, gan visu pārējo. Gulēju ar cirvi zem spilvena, zināju, ka mani nepaņems ciet, jo nepadošos.
– Bieži trimdas latviešiem pārmet – viņi jau nepārdzīvoja padomju varas šausmas. Atgriezās, kad Latvija atkal bija brīva.
– Tā tas nebija. Nometnes, kurās mitinājāmies, bija blusu pilnas. Pirms tam vietā, kur mēs apmetāmies, bija krievu karagūstekņu nometne. Blusas nīdēja ar cilvēka veselībai kaitīgiem līdzekļiem. Mēs kājām gājām no Drēzdenes uz Oldenburgu, tas ir milzīgs ceļa posms. Mans tēvs saslima ar tuberkulozi. Brālis ar šo slimību saslima jau Latvijā, visu ceļu viņš bija piesiets pie dēļa, jo slimība bija mugurā. Iedomājieties dzīvi kara laikā starp divām frontēm. Kad tikām līdz nometnei, tēvs pakrita, nespēja vairs paiet. Bet mātei izdevās par līdzpaņemtajiem latiem, tā sauktajām «Mildām», no vācu zemniekiem nopirkt pārtiku. Tā tēvs tika pie labāka ēdiena, un viņam izdevās izdzīvot.
– Vai mēs tagad atkal neatgriežamies pie izdzīvošanas?
– Man liekas, latvieši, kā jau katra tauta, domā, ka mums ir vissliktāk. Es ļoti bieži klausos radio BBC, lasu «Financial Times». Pašreizējā krīze ir daudz smagāka un nopietnāka, nekā bija 20. – 30. gados Amerikā. Tā ir tikpat smaga, kā 1914. gadā, kam sekoja Pirmais pasaules karš. Amerikā no darba ir atlaisti simtiem tūkstošu. Ķīnā ražošanas apjomi un jauda samazinājusies. Arī pie mums joki mazi. Lai kāda valdība būtu pie varas Latvijā, šis laiks prasa ļoti nopietnu tās attieksmi un sabiedrības saliedētību. Krīzei ir arī labums. Mēs beidzot tiekam vaļā, kā sociologi to sauc, no parazītiski birokrātiskas valsts. Bet arī sabiedrībai jāvērtē sevi kritiski. Man bija liels šoks, ka daļa aptaujāto teica: Lembergs ir pareizi rīkojies, apzogot valsti. Viņš vienkārši paņēma to, kas viņam nepiederēja, tā saucamajā privatizācijas procesā. Tas piederēja mums, tautai. Bet kāpēc liela daļa sabiedrības to atbalsta? Tas ir – apzagt sevi, tāpat kā, piemēram, es apzagtu savu sievu, sieva atkal apzagtu mani, es apzagtu dēlu…
– Kāpēc krīze tik smagi neskar mūsu kaimiņvalstis, piemēram, Igauniju?
– Mēs visi zinām stāstu par sienāzīti un skudriņu. Igauņi bija skudriņas, kas zināja, ka nāks ziema, mēs bijām sienāži. Esmu runājis ar Latvijas baņķieriem, un viņi ir brīdinājuši Latvijas valdību, ka ekonomiskā augšupeja nebūs visu laiku, bet valdība to neņēma vērā. Jāņem vērā, ka Igaunijā somu ietekme vienmēr ir bijusi ļoti spēcīga. Somi pateica – mēs nāksim pie jums «iekšā» tikai tad, kad sakārtosiet valsti, un igauņiem nācās to izdarīt.
– Kā par savu otro dzīvesvietu izvēlējāties mazpilsētu Jaunjelgavu?
– Deviņdesmito gadu beigās ģimenē izlēmām, ka mums vajag savu lauku māju. Meklēdami īsto, gandrīz visu Latviju apbraukājām, līdz izvēlējāmies palikt Jaunjelgavā. Mājā ilgi neviens nebija dzīvojis, ēka un apkārtne bija diezgan nolaista. Un tad sākās mūsu līdumnieku gaitas, kas prasīja piecus sešus gadus. Sievasmāte, fizikas zinātņu profesore, vasarās dzīvoja laukos un izaudzēja mums dārzeņus visai ziemai. Māja ir celta 1923. gadā, un mēs pēc iespējas vairāk saglabājām tās vecos elementus. Nesaprotu, kāpēc cilvēki jauc nost vecās mājas, tās stāvēs vismaz simt gadu, toreiz zemnieki zināja, ko dara. Arī Austrālijā maniem vecākiem priekšpilsētā bija ferma. Mums bija trīs govis, 40 vistu. Audzējām gurķus, tomātus, nesu uz veikaliņiem tirgot. Upē ķērām zušus. Bērnību esmu pavadījis laukos, tāpēc nevaru savu dzīvi bez tiem iedomāties.
– Kā radās interese par amatniecību?
– Izskaidrojuma tam faktiski nav. Pie mājas ir mežs, nolēmu, ka jāmēģina kaut ko uzmeistarot. Latviešiem ar koku ir īpašas attiecības. Nekādas speciālas prasmes neesmu apguvis. Saviem darbiem arī nekādas skices vai zīmējumus neveidoju. Apstrādājot koku, tas pats pasaka priekšā, kas iznāks. Slīpē, slīpē, līdz kaut kas izveidojas. Sākumā darbus apstrādāju ar laku, tagad izmantoju tikai linsēklu eļļu – gan skaistāk, gan dabiskāk.
– Vai ar kādu konsultējaties, kā darīt labāk?
– Daudz esmu mācījies no Tautas daiļamata meistara Pētera Grauduļa Jaunjelgavā. Viņš ir viens no labākajiem speciālistiem Latvijā. Pirmo darbu – svečturi – viņš man pamācīja, kā izgatavot. Pēc tam aiznesu parādīt, viņš teica – labi. Tas šķiet vienkārši, bet tā tas nav. Koks ir jāizjūt.
– Ar kādu koku vairāk strādājat?
– Ar visiem, kas ir atrodami. Svečturi ir no ābeles, ozola un priedes, sīkākiem elementiem izmantoju arī korinti, kam ir cieta, bet ļoti skaista koksne. Pirmie darbi bija tikai no koka, tagad sāku izmantot arī metālu un dzintaru. Metāla elementus par nelielu samaksu pasūtu pie meistara Rīgā. Nekādu īpašu tehniku neizmantoju, nav man ne virpas, ne kādu aparātu, tikai mazā slīpmašīna, rokas ēvele, cirvis, āmurs.
– Darināt tikai savam priekam?
– Pārsvarā. Viens svečturis ar dzintara rotājumiem ir aizceļojis paziņai uz Austrāliju, arī māsai uz Ameriku. Tagad gatavošu kāzu dāvanu māsasmeitai. Lūk, tas būs kaut kas īpašs! Liels vikingu kuģis, kuru varēs izmantot kā svečturi. Un iekšā tam būs liels dzintars. Simboliski vikingu kuģis ar dzintaru dosies pāri okeānam uz Kaliforniju. Šāda darbošanās sagādā prieku. Tā ir kā laba terapija. Kad strādāju institūtā, darbā bija daudz stresa – visu laiku jāmeklē nauda, jābrauc pa pasauli uz dažādām konferencēm, jāraksta pētījumi. Nogurdinoši. Strādājot ar koku, stress zūd.
– Gatavojat arī praktiskas lietas?
– Kad sākām te dzīvot, nekādu mēbeļu nebija. Tad es uzmeistaroju tabureti, pēc tam kurpju skapīti. Mazais ķeblītis, arī plaukts pie sienas ir paša darināts. Dzīvojamajā istabā bija logs, kuru nolēmu aiztaisīt, un ailē pats uzkonstruēju grāmatplauktu. No pamatīga ozola dēļa izgatavoju paliktni, uz kura var griezt maizi vai gaļu. Kad atnācām uz Jaunjelgavu, nopirkām galdu, tagad nebūtu pircis, darinātu pats.
– Ko tuvinieki saka par jūsu aizraušanos?
– Priecājas, māja top skaistāka, un pa kājām ar’ nevienam nemaisos.
– Varbūt jums ir vēl kāda interesanta aizraušanās, par ko mēs nezinām?
– Esmu sācis vienu interesantu projektu. Varu atklāt, ka sāku tulkot manas mātes atmiņu grāmatu «Dzīvot dzīvu dzīvi», kas pirmo reizi izdota Stokholmā 1986. gadā. Pēc tam šo stāstu iekļāvu savā grāmata «Mūra drupinātājs jeb Ceļš atpakaļ uz mājām», tagad tā tiks izdota angliski. Lai arī ļoti labi zinu angļu valodu, tulkošana nevedas tik raiti, jo jāsaglabā literārā valoda. Angliskajā variantā grāmata atšķirsies ar to, ka tajā būs daudz skaidrojumu, jo jaunajai paaudzei un cilvēkiem Rietumos daudzi tā laika notikumi ir sveši. Tekstu rediģē mūsu ģimenes draudzene Austrālijā, kura latviski neprot, bet ir rakstniece. Rietumos dzīvo miljoniem austrumeiropiešu, kurus šis dzīvesstāsts var interesēt. Darbs jau ir tuvu noslēgumam, bet to, kas būs izdevējs, gan vēl nezinu.