Šoreiz publicējam Latvijas Ārpolitikas institūta goda direktora Ata Lejiņa pārdomas par starptautiskās politikas izaicinājumiem Latvijas drošībai. Autoraprāt, šī gada maiju un jūniju iezīmējuši trīs skaļi notikumi starptautiskajā politikā, kas sakrituši ar NATO Parlamentārās asamblejas sesiju Rīgā. Vai tā ir sakritība vai tikai nejaušība? – jautā Atis Lejiņš.
“Lai vai kas, visi trīs notikumi, bez šaubām, ietekmēs starptautisko drošību nākotnē un tādejādi arī tieši un netieši Latvijas drošību. Aplūkosim notikumu gaitu tuvāk, lai saprastu – kāpēc.”
Autors: Atis Lejiņš
“Uzreiz pēc NATO sesijas beigām Rīgā, 1. jūnijā, Japānas premjers iesniedza atlūgumu, jo nav varējis astoņu mēnešu laikā pēc tam, kad viņa Demokrātu partija nāca pie varas, pārvietot lielo ASV Jūras kājnieku bāzi Okinavā uz citu vietu, kā to bija solījis.
Sekas Ziemeļkorejas neprātīgai rīcībai, nogremdējot Dienvidkorejas kuģi, ir milzīgas. Viena no tām ir Japānas jaunā premjera Naoto Kan nākšana pie varas, kurš vēlas atjaunot labās attiecības ar ASV, kuras nonāca grūtībās pēc tam, kad iepriekšējais premjers centās panākt Okinavas bāzes pārvietošanu uz citu vietu salā. Trauksme par nogremdēto kuģi Korejas pussalā pēkšņi atgādināja drošības trauslumu reģionā, pat kara iespējamību. Japānas sabiedrība jūt, ka ASV atbalsts tagad ir vajadzīgs vairāk, nekā jebkad, un prasība pārcelt Okinavas bāzi uz citi vietu zaudēja atbalstu plašākos sabiedrības slāņos. Jaunajam premjeram Naoto Kan neies viegli, ja viņš nepanāks tautsaimniecības atdzīvināšanu, jo tādējādi Japāna var būtiski zaudēt savas pozīcijas Ķīnai, kas varētu kļūt par otru lielāko ekonomiku pasaulē pēc ASV Japānas vietā.
NATO sesijā Rīgā savukārt neviena NATO dalībvalsts delegācija neiebilda pret Baltijas valstu drošības interesēm. Var spriest, vai tas ir tāpēc, ka asambleja notika Rīgā un tā bija labi noorganizēta, vai drīzāk tāpēc, ka Alianse jūt, cik sarežģīts būs jaunais gadsimts ar tā izaicinājumiem dalībvalstu drošībai, un secinājusi, ka vecmodīgais Aukstā kara laikmeta Piektais pants šodien ir tikpat svarīgs kā jebkad un ka Baltijas valstu drošība ir arī katras dalībvalstu drošība.
Tūlīt pēc NATO sanāksmes Rīgā ASV ar citām dalībvalstīm „izcēla desantu” Kurzemes krastos, lai „ieņemtu” Kuldīgu. Galvenie atbalsta punkti ir Venstpils un Liepāja. Tas ir līdzīgs desantam, ko velti gaidīja mūsu nacionālie partizāni pēc Otra kara beigām. Taču tagad varam būt drošāki par mūsu valsts nākotni attiecībā uz NATO aizsardzības plānu Baltijas valstīm.
Bet kā ir ar Gazas embargo laušanas mēģinājumu, kas ieguvusi patiesi skaļu rezonansi pasaules medijos?
Šķiet, ka Izraēlas izlūkdienesti nebija adekvāti novērtējuši, ka uz pirmā no vairākiem kuģiem, kas devās ar humanitāro palīdzību no Kipras uz Gazu – turku kuģis – ir apkalpe, karu nekādā ziņā nevarēja pielīdzināt parastiem rietumnieku ideālistiem, kam prātā nenāktu izrādīt fizisku pretestību bruņotiem karavīriem. Rezultāts mums zināms – deviņi turki nogalināti – un pārtrauktas Turcijas un Izraēlas diplomātiskās attiecības.
Tas ir liels trieciens Izraēlas drošībai, jo Turcija ir vienīgā islāma valsts, kas ir ne tikai draudzīgi noskaņota pret Izraēlu, bet arī ar to cieši sadarbojas drošības jomā. Turcija iepērk Izraēlas ieročus, bet savu gaisa telpa atvēlējusi Izraēlas kara aviācijas treniņiem. Izraēla jau pārāk maza šādām savu kara pilotu apmācībām. Turklāt pastāv arī ciešas tirdzniecības saites starp abām valstīm.
Šī Izraēlas rīcība kārtējo reizi ir nostādījusi ASV grūtā stāvoklī. Gan Turcija, gan Izraēla ir tās ciešākie sabiedrotie reģionā – vai maz var izvēlēties vienu aizstāvēt otru neapvainot? Turcija pieprasīja starptautisku izmeklēšanu ANO ietvaros, Izraēla pastāv uz savas pašas armijas izmeklēšanu, tomēr piekrita piesaistīt citu valsti lietpratēju piedalīšanos, kā tas bija Dienvidkorejas gadījumā, pēc tam kad Ziemeļkoreja nogremdēja vienu tās kāra kuģi. Turciju tas neapmierināja.
Taču, lai cik paradoksāli tas vien neizklausītos, Gazas embargo laušanas mēģinājums novedīs pie embargo atcelšanas un ātrākas Palestīnas valsts izveides. Uz to jau norāda spēcīgi signāli, kas nāk no Baltā nama Vašingtonā, un kategoriskā Lielbritānijas jaunā premjera prasība, ka „embargo nav vairs pieņems”. Iemesls Vašingtonas un Londonas viedokļiem ir vienkārši – ASV un Lielbritānijas karavīri mirst Irākā un Afganistānā, bet Irāna kļūst aizvien problemātiskāka valsts. Viens no perēkļiem, kurā dzimst teroristi, ir Izraēlas-Palestīnas konflikts. Jo ātrāk izveidosies Palestīnas valsts, jo mazāk būs teroristu.
To saprata iepriekšējā Izraēlas valdība, un pastiprinātā režīmā strādāja kopā ar ASV un Rietumkrasta Fata pašvaldību, lai ātrāk taptu Palestīnas valsts. Palestīnas pašvaldības drošības spēku izveidi vadīja bijušais NATO virspavēlnieks Džeims Džauns (James Jones), kas tagad ir Prezidenta Baraka Obamas drošības padomnieks. Ar jauno labējo Netanjahū valdību radās problēmas, jo tā uzsāka no jauna apmetņu būvēšanu rietumkrastā, kādēļ vēl pirms pāris mēnešiem ASV-Izraēla attiecībās radās nepieredzēts saspīlējums. Cerēsim, ka ASV izdosies pārliecināt Natenhahas valdību ne tikai vārdos, bet arī darbos atbalstīt Palestīnas valsts izveidi, jo milzīgajā reģionā, kas sniedzas no Kasablankas līdz Kabulai, mirst daudzi NATO dalībvalstu karavīri, arī mūsējie.
Notikumi, kas varētu kļūt par pagriezieniem pasaules drošībai, vistiešākā veidā arī skar mūsu nacionālās intereses. Mēs esam daļa no pasaules.”