Slīcēja glābšana vien slīcēja rokās, un slīcēja lomā šoreiz nonākuši Latvijas piena nozare. Ūdens smeļas mutē lauksaimniekiem no:
– nevienlīdzīgā atbalsta lauksaimniekiem starp ES dalībvalstīm;
– Krievijas embargo, kas samazināja piena cenas par 26 %;
– piena ražošanas kvotu atcelšanas, kā rezultāts bija piena cenas kritums pasaules tirgos;
– brīdī, kad daudzi cerēja uz eksporta iespējām, Ķīna sāka patērēt mazāk piena.
Guntis Laurins, biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis
Tad Lauksaimnieku apvienības valdes priekšsēdētāja nāk klajā ar brīdinājumu, ka jau vasarā piena cena varētu būt vien 12 centi par litru, kas ir uz pusi mazāk par to cenu, kas varētu ļaut zemniekam atmaksāt attīstībai ņemtos kredītus un izdzīvot.
Lielai daļai piena ražotāju tā būs pēdējā sezona. Var jau meklēt vainīgos starp
– zemniekiem, kuri nestrādā pietiekami automatizēti vai ar govju šķirnēm, kam ir gigantiski izslaukumi, bet piens garšo pēc ūdens;
– piena pārstrādātājiem, kuri slēdz zemniekam neizdevīgus līgumus;
– tirgotājiem, kuri uzspiež neizdevīgus nosacījumus un piesavinās neadekvāti lielu peļņu;
– piena ražotāju kooperatīviem, kuri piekopj gausu attīstību,
bet tas esošo situāciju piena nozarē neuzlabos.
Nelielu glābšanas riņķi mums pagājušogad pameta Eiropas Komisija – 8,5 miljonu eiro apmērā, bet, to sadalot pa gabaliņiem un piešķirot katram zemniekam pa strēmelītei, nekāda peldēšana virs ūdens nesanāk. Lai nebūtu plinti jāmet krūmos, būs jāmācās peldēt, jo jauni glābšanas riņķi no valdības vai ES pie apvāršņa nav pat noģiedami.
Pirmais, ko varam visi kopā darīt, ir beidzot čaklāk pirkt vietējo produkciju, jo SKDS dati no edruva.lv liecina, ka vien 7% reāli iegādājušies tikai Latvijā ražotu pārtiku. Ja kāds vēl nezina, kā tos atšķirt, – lūk, uz iepakojuma meklējiet sekojošus zīmolus:
Pašvaldības varētu biežāk organizēt vietējos tirdziņus. Arī nesen veiktās izmaiņas Pārtikas aprites likumā uzlabo situāciju, paredzot, ka mājražotāju izaudzētos zaļumus drīkstēs tirgot lielveikali. Re, kā mājražotājiem Dobelē tas izdevies: lsm.lv. Arī Salacgrīvas veikala īpašnieks, atvēlot stūrīti tikai vietējai produkcijai, iedvesmo: lsm.lv. Cerēsim, ka eksperiments būs veiksmīgs un šo praksi varēs pārņemt arī citas pašvaldības.
Visnopietnāk ražotāju vietā es apsvērtu iespēju savai saražotajai produkcijai pielikt pievienoto vērtību, jo saražotais piens, upenes vai burkāns maksā centus, bet, ja no tā var dabūt tikai pie jums iegūstamu saldējumu, dzērienu vai biezeni, no tā paša apjoma jūs iegūstat ciparu, kas varbūt ļaus ne tikai nodarbināt vēl kādu personu laukos, bet arī jūsu “sausais atlikums” varētu būt par kārtu lielāks. Arī pārstrādes uzņēmumiem inovatīvu pārtikas produktu radīšana ir teju vienīgais cerību salmiņš, un tam kompetenču centros būs pieejami 65 miljoni eiro: innovation.lv.
Taču tiem, kuriem neizdodas atrast savu nišu vai kuri jūtas gana lieli, lai nekrāmētos ar papildus produkcijas apstrādi, atliek vien sakost zobus un draudzīgāk kooperēties, lai vismaz piena pulveri varētu par konkurētspējīgu cenu pārdot intervencei.
Vēl viens zemnieka izķepurošanās virziens varētu būt Latvijas lauku labumu popularizēšana, kas labi sanāk celotājs.lv sadaļā “Lauku labumi”. Sevišķi cerīgs šis virziens sāk likties, aplūkojot independent.co.uk karti, kur attēloti tūristu bīstamākie ceļojuma galamērķi. Baltijas valstis tur izskatās visnotaļ draudzīgas tūristiem, tāpēc būtu grēks šo iespēju neizmantot.
Taču visvairāk ceru uz to, ka gan konvencionālā, gan integrētā lauksaimniecība Latvijā varētu pāriet uz bioloģiskām ražošanas metodēm, jo tas ir videi draudzīgāk. Turklāt “Rimi Latvija” kategoriju departamenta direktors lbla.lv stāsta, ka: “Salīdzinājumā ar pagājušo gadu, pieprasījums bioloģiskajiem produktiem ir audzis par 18%, taču dažās no pārtikas grupām tas ir pat dubultojies – pieprasījums pēc dabai draudzīgi audzētiem augļiem un dārzeņiem ir audzis par 55%. Uz pusi ir pieaudzis arī bioloģiski audzētas sausās pārtikas – graudu, žāvējumu, garšvielu un citu preču pieprasījums. Vēl viena tendence, ko vērts atzīmēt – bio zīdaiņu pārtikas pieprasījums ir audzis par 163%.”
Protams, bioloģiskās produkcijas ražošana ir riskantāka, darbietilpīgāka un sarežģītāka lielākiem apjomiem, kā arī Latvijas iedzīvotāja pirktspēja nav tā labākā, bet jāsāk ar tiem, kuri var atļauties “balsot” ar saviem makiem un mainīt savu vērtību skalu attiecībā pret vidi un veselību. Pieprasījums bioloģiskās pārtikas tirgū varēs palielināties, ja patērētājs kļūs izglītotāks – un tur talkā nāk biologiski.lv kampaņas, kas aicina Latvijas iedzīvotājus, kuri vēl nelieto bioloģisko pārtiku, sākt ar to, ka savā ikdienas pārtikas grozā vismaz vienu produktu nomaina uz bioloģiski sertificētu, un darīt to regulāri. Atpazīt tos var pēc sekojoša marķējuma uz produkta:
Arī nesenais balsojums Eiropas Parlamentā par glifosāta kā herbicīda izmantošanas pagarināšanu uz vēl tikai 7 gadiem (nevis 15, kā bija sākumā piedāvāts balsot) pierāda pieaugošo EP deputātu izpratni par vides aizsardzību. Latvijas pārstāvju balsojums gan bija pārsteigumiem pilns, it sevišķi kādreizējās Zaļās partijas biedres Ivetas Grigules balsojums:
Ja jau saražot lētāk un efektīgāk objektīvu iemeslu dēļ mēs nevaram, jo esam maza valsts un mums nav pieejami tik lielas zemes platības lauksaimnieciskai darbībai, tad varbūt ir laiks izmantot Mārtiņa Rītiņa pamanīto iespēju slowfood.lv: “Pateicoties dažādu apstākļu sakritībai, Latvijai ir nenovērtēts potenciāls kļūt par dabīgu un tīru produktu ražošanas līderi pasaulē.”
Kā rāda dati no “The World of Organic Agriculture 2015”, jau šobrīd esam vieni no labākajiem ES bioloģiskās lauksaimniecības platības izmantošanā, un tie ir 10.6%.
Tātad ir vēl 90%, kur attīstīties, kas savukārt ir iespējams vien tad, ja arī ražotājam ir iespējas izglītoties, par ko šobrīd rūpējas llkc.lv – un atbalsts pārejas periodā un, sertificējot zemi par bioloģisko jau tagad, ar platībmaksājumiem no lauku atbalsta dienesta, ir lielāks. Pie tam, ja tiešās pirkšanas pārstāvji un Dabas dobes īpašnieks kā sarunājuši saka, ka bioloģiskās gaļas pieprasījums jau tagad ir lielāks nekā piedāvājums, tas gan arī tāpēc, ka nav pietiekams daudzums sertificētu kautuvju. Līdzīga situācija ir arī graudu un piena pārstrādē, kur zemā apjoma dēļ trūkst motivācijas sertificēt pārstrādi, bet, palielinoties bioloģiskās produkcijas pieprasījumam, situācija var krasi mainīties, un lielākos darba augļus noteikti plūks tie celmlauži, kas pirmie paspēs apgūt šīs nišas stiķus un niķus, tāpēc varbūt par to ir vērts vismaz padomāt.