Kopš Ukrainas krīzes eskalācijas Latvijas politiskā un sabiedriskā dienaskārtība ir būtiski mainījusies. Medijos, politiķu diskusijās un ekspertu komentāros par centrālo jautājumu ir kļuvusi mūsu drošība – tiek vērtētas valsts armijas spējas, NATO sniegtās garantijas un Krievijas „maigās varas” ierobežošanas nepieciešamība. Protams, ir nepieciešams stiprināt mūsu bruņotos spēkus, tiem atvēlot vismaz tik resursu, cik esam solījuši saviem partneriem NATO. Tāpat ir pašsaprotami, ka valstij jāizdara viss iespējamais, lai tās pilsoņi nedzīvotu vienpusējā, sagrozītā, propagandas pilnā informatīvajā telpā, bet spētu saņemt vispusīgu un maksimāli objektīvu informāciju par notikumiem gan starptautiskajā arēnā, gan savā valstī.
Ansis Dobelis, biedrības PROGRESĪVIE priekšsēdētājs
Tomēr šaubos, vai tikai spēcīga un labi finansēta armija, NATO biedra karte un kabeļtelevīzijās aizliegti Krievijas propagandas kanāli var Latviju padarīt par stipru un drošu valsti ar patriotiskiem iedzīvotājiem. Redzot notikumus Ukrainā, ir skaidrs, ka tiešs militārs uzbrukums no nedraudzīgas valsts nav vienīgais draudu veids, ko mums jābūt gataviem atvairīt.
Šajā laikā no politiskās dienaskārtības teju pilnībā ir pazuduši jautājumi par nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanu, kas vēl nesen tika dēvēti par prioritāriem. Manuprāt, nepelnīti, jo tieši plaša nabadzība un krasa sociālā nevienlīdzība jebkurā sabiedrībā būtiski palielina drošības riskus – un šis aspekts diskusijā par mūsu drošību ir palicis nenovērtēts. Saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijā arvien ir sociāli nevienlīdzīgākā sabiedrība Eiropas Savienībā – 43,6% no bērniem līdz 18 gadu vecumam ir pakļauti nabadzības riskam un 42% Latvijas ģimeņu ir grūtības savilkt kopā galus mājsaimniecības budžetam. Tādēļ cilvēki arvien ir spiesti doties ekonomiskajā trimdā, lai uzturētu savas ģimenes. Vai no cilvēkiem, kuri ilgstoši dzīvo šādā situācijā, varam gaidīt patriotismu un lepnumu par savu valsti?
Demokrātiskā valstī būtisks drošības stūrakmens ir pilsoniskā sabiedrība – plašas arodbiedrības, daudzskaitlīgas politiskās partijas un spēcīgas nevalstiskās organizācijas. Tas cilvēkiem dod iespēju piedalīties politisku un sabiedrisku lēmumu pieņemšanā, tādējādi ļaujot uzņemties līdzatbildību par šiem lēmumiem. Lai šāda pilsoniskā sabiedrība veidotos, ir nepieciešams plašs vidusslānis. Ja cilvēkam jāstrādā vairākos darbos, lai uzturētu ģimeni, un tik un tā trūkst naudas cienīgai dzīvei, – grūti sagaidīt, ka cilvēks būs pilsoniski aktīvs. Personīgā ekonomiskā situācija lielai daļai Latvijas sabiedrības vienkārši liedz iespēju pilnvērtīgi iesaistīties nevalstisko organizāciju vai politisko partiju darbā, tādējādi viņus faktiski izslēdzot no demokrātiskajiem procesiem. Stipras pilsoniskās sabiedrības veidošanos kavē arī savstarpējā neuzticēšanās, kas raksturīga sabiedrībām ar augstu sociālo nevienlīdzību.
Sabiedrības informatīvā telpa un iedzīvotāju izvēle, kādu mediju saturu patērēt, lielā mērā atkarīga no šo cilvēku iespējām. Diez vai atsevišķu kabeļtelevīziju kanālu aizliegšana palīdzēs cilvēkam tikt pie dekodera, kvalitatīvāka mediju satura vai jaunām svešvalodu zināšanām. Ja liela daļa sabiedrības dzīvo nabadzībā un nespēj atvēlēt līdzekļus kvalitatīva mediju satura iegādei, tad nebūs arī žurnālistu, kas šo saturu rada. Cilvēki izvēlēsies lētāk un ērtāk pieejamo. Ne mazāk svarīgi ir tas, lai ikviens, kurš to vēlas, var atvēlēt līdzekļus sava izglītības līmeņa celšanai, jo arī no tā ir atkarīga spēja un vēlme iegūt plašāku un vispusīgāku skatu uz sabiedrībā notiekošo. Diemžēl Latvijā daudziem šādas iespējas nav.
Galu galā, sabiedrībā, kurā liela daļa dzīvo nabadzībā un ir izteikta sociālā nevienlīdzība, pastāv spriedze – un tajā ir daudz vieglāk izprovocēt nemierus un protestus. Lai gan Latvijā esam pārlieku pacietīgi un protesta akcijās piedalīties nemīlam, ir piemēri, kas parāda, ka situāciju var eskalēt. Turklāt uz sociāla rakstura konfliktu un protesta fona ir pavisam viegli provocēt arī etniskus un cita rakstura konfliktus. Var pienākt brīdis, kad būs grūti cilvēkiem, kuri gadiem cīnās ar eksistenciālām problēmām, prasīt, lai viņi novērtē brīvības un demokrātijas sniegtās iespējas. Viss, ko viņi par šīm iespējām zinās, – ka tās pieejamas šauram sabiedrības slānim un viņiem nav sasniedzamas.
Kremlim draudzīgas partijas Latvijā ir centušās izmantojot sociālās problēmas, lai iegūtu pietiekamu vēlētāju atbalstu koalīcijas un valdības veidošanai. Līdz šim ne visai veiksmīgi. Bet vai nevar pienākt brīdis, kad tas izdosies? Valsts līmenī „risinot” nevienlīdzības un nabadzības problēmas kā līdz šim, – domāju, tāds brīdis var pienākt gan.
Diemžēl rodas iespaids, ka Krievijas pieaugošā agresija Ukrainā un citur daudziem Latvijas politiķiem nākusi kā glābiņš, kas ļāvis kārtējo reizi aizbēgt no vēl nesen vismaz vārdos prioritārajiem jautājumiem un atgriezties pie ierastās retorikas. Nevēlēšanās pat runāt par progresīvu nodokļu sistēmu, par darbaspēka nodokļu sloga mazināšanu un tā pārcelšanu uz loloto un atbalstīto spekulatīvo biznesu, par cienīgu atalgojumu daudziem sabiedriski nozīmīgās nozarēs strādājošajiem var izrādīties tuvredzīga un ļoti bīstama.
Grūti ir noticēt, ka pie varas esošie tiešām nesaprot, ka sabiedrībā ar plašu vidusslāni atsaucību negūst ekstrēmi uzskati, konfliktu provokatori un naida kurinātāji (drīzāk viņi tad saņems sabiedrības nosodījumu un paliks margināļu lomā). Bet varbūt pie vainas ir īstermiņa izdevīgums, lai paši paliktu pie varas?