Lasot virsrakstus un politiķu citātus medijos, var rasties priekšstats, ka koalīcijas partiju vidū notiek īstas ideoloģiskas cīņas par to, ko darīt ar darbaspēka nodokļiem nākamajā gadā. Vieni uzstāj, ka jāturas pie iepriekš apstiprinātā plāna – pakāpeniski mazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN) visiem, savukārt, otri ir gatavi atkāpties no vēl nesen apstiprinātā likuma par IIN mazināšanu un rosina tā vietā celt neapliekamo minimumu, kā arī atvieglojumus par apgādībā esošām personām.
Ansis Dobelis, biedrības PROGRESĪVIE priekšsēdētājs
Uz to paskatoties šādi, tiešām var šķist, ka Vienotība un Nacionālā Apvienība (NA) vēlas Latvijā veidot solidārāku un eiropeiskāku nodokļu politiku, kamēr Reformu partija (RP) turpināt gadiem piekopto liberālo virzienu, kas nodrošina nodokļu paradīzi ļoti šaurai sabiedrības daļai. Tomēr, ja paskatāmies šajā diskusijā dziļāk, ielūkojamies skaitļos, – tad atklājas, ka strīds patiesībā ir par „ļoti simbolisku” rīcību, kura neatstās ne būtisku pozitīvu efektu uz tautsaimniecību, ne arī vērā ņemami samazinās nevienlīdzību.
RP atbalstītā iniciatīva paredz no 2014. gada visiem strādājošajiem samazināt IIN par 2 %. Tiek lēsts, ka budžeta ieņēmumus no IIN tas varētu samazināt par aptuveni 67 miljoniem. Cik tas ir nopietns solis visas ekonomikas un nodarbinātības stimulēšanai, ja blakus noliekam 52 miljonus latu, kurus valsts bez jebkādām diskusijām un vilcināšanās samaksāja Liepājas Metalurgam? Turklāt ekonomiskā izaugsme un darba algu kāpums kompensēs vismaz daļu no IIN samazinājuma.
Alternatīvais piedāvājums, par kuru iestājas Vienotība, ir – palielināt ar IIN neapliekamo minimumu. Turpmāk tas tiktu diferencēts, algām virs 400 latiem mēnesī paliekot līdzšinējā apmērā (45 lati), bet mazajām algām sasniedzot 84 latus. Savukārt, atvieglojumi par apgādībā esošām personām tiktu palielināti līdz 98 latiem mēnesī. Izklausās labi? Tomēr diez vai tā ir pietiekama rīcība, ja vēlamies pamest ES nevienlīdzīgākās valsts statusu. Uz citu ES valstu fona šie atvieglojumi izskatās vienkārši pazemojoši.
Nevienā no augstāk minētajiem piedāvājumiem atsevišķi nodokļu slogs cilvēkam, kura pamata ienākumi ir darba alga, nesasniegs pat to līmeni, kāds tas bija pirms krīzes. Nemaz nerunājot par mūsu spēju darbaspēka nodokļu likmju un atvieglojumu ziņā konkurēt kaut vai ar kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem… Pat pēc plānotajām izmaiņām un pat ja tiktu apstiprināti gan RP, gan Vienotības priekšlikumi, mēs nesasniegtu to darbaspēka nodokļu līmeni, kāds šodien ir kaimiņvalstīs. Lietuvā, kur neapliekamais minimums ir diferencēts, tas mazākajām algām ir 94 lati, bet Igaunijā ikvienam strādājošajam – 100 lati. Turklāt IIN likme Igaunijā ir 21%, bet Lietuvā – 15%. Diez vai investors, kurš Baltijā plāno radīt ražojošu uzņēmumu ar lielu nodarbināto skaitu, izvēlēsies Latviju.
Ja būtu jāizvēlas, Vienotības piedāvātie risinājumi noteikti ir nepieciešamāki. Tomēr ekonomisko izrāvienu tie nenodrošinās, nevienlīdzību būtiski nesamazinās un emigrāciju neapturēs. Tie ir vien simboliski. Un simboliska ir tā cīņa valdības sēdēs un koalīcijas padomē. Pat ar visu ekonomikas veiksmes stāstu mēs nespējam panākt savus kaimiņus?
Kamēr darba algu saņēmējiem nodokļu slogs ir būtiski lielāks nekā tiem, kuri ienākumus gūst no kapitāla, dividendēm; kamēr neizmantotiem nekustamajiem īpašumiem nodokļu likmes ir simboliskas un banku meitas uzņēmumi var atļauties ilgstoši nelaist tirgū lielu apjomu nekustamo īpašumu (bet turēt tos, lai mākslīgi tirgū nodrošinātu augstu cenu), nevar runāt par ideoloģisku cīņu, nevienlīdzības mazināšanu vai akcentu maiņu Latvijas nodokļu politikā. Borbuļekonomikas nozares arvien Latvijā bauda valdošās elites laipnību un atbalstu, kamēr uzņēmumi, kuri ražo un maksā algu gana daudz cilvēkiem, cīnās par izdzīvošanu.
Par reālām izmaiņām nodokļu politikā un ideoloģiskām cīņām mēs varētu runāt tad, ja diskusija norisinātos par progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu, darbaspēka nodokļu sloga pārnešanu uz īpašumiem un līdzvērtīgu nodokļu piemērošanu personas jebkura veida ienākumiem. Turklāt progresīvus ienākumu nodokļus varam ieviest, kopējo nodokļu slogu samazinot. Esošais nodokļu slogs ir saglabājams tikai lielo algu saņēmējiem, bet vidējo un zemo – pakāpeniski jāsamazina.