Analīze: vēlēšanas Rīgā

Kreisie sola baznīcas, labējie – pabalstus… Tuvojoties Latvijas pašvaldību vēlēšanām, ieskatījāmies cītīgāk partiju piedāvājumā Rīgai – vēlēšanu programmās, līderu runās, reklāmās. Meklējām atbildes par to, ko katra no šīm partijām plāno paveikt mums īpaši svarīgajās jomās – sociālā atbildība, vides sakopšana, zaļā ekonomika, korupcijas novēršana, iedzīvotāju iesaistīšana. Un jāsaka, atbilžu vietā lielākoties ieguvām tikai vēl papildus jautājumus.

biedrība PROGRESĪVIE

Šopavasar Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) iesniegtās partiju programmas lielākoties ir vienkāršu, vispārīga rakstura solījumu uzskaitīšana, nepaskaidrojot, kādu rezultātu un kādā veidā plānots sasniegt, cik resursu (proporcionāli citām jomām) katrā darbībā plānots ieguldīt, kādas būs prioritātes gadījumā, ja radīsies „neparedzēti šķēršļi” paveikt visu apsolīto un nāksies izvēlēties svarīgāko. Šajā aspektā vienīgi SC/GKR ir izņēmums, jo viņi programmā raksta, ka viņu prioritāte ir sporta infrastruktūras attīstība. Interesanta izvēle…

Ko mēs neatradām nevienā programmā

Gaisa kvalitātes uzlabošana vai ostas radītā piesārņojuma novēršana acīmredzami nevienu neinteresē, arī atkritumu šķirošanas un apsaimniekošanas uzlabošana – ne mazākajā mērā.

Iedzīvotāju iesaistīšana pašvaldības lēmumu pieņemšanā – tāda netiek plānota. Labākajā gadījumā, dažas partijas abstrakti un vispārīgi norāda uz iedzīvotāju iesaisti namu apsaimniekošanā vai uz dažu dokumentu publiskošanu internetā (par kaut ko, kas jau ir noticis).

Ko atradām programmās

Programmās pārsvarā visi sola visu, kas nu ienācis prātā (transports, brīvpusdienas, sociālie pabalsti, bērnudārzi, ielu remonti, stadioni, koncertzāles, atbalsts uzņēmējdarbībai…), bet nekad netiek precizēts, uz kā rēķina tas tiks darīts, līdz ar to vēlētājam nav saprotams, par kuras partijas solījumu balsot, jo nav skaidrs, kas var tikt zaudēts.

Varbūt katra partija jau ir smalki aprēķinājusi, kādu budžeta deficītu atļausies vai cik tieši spēs apvaldīties savā korupcijā, un kā tas izskatīsies naudas izteiksmē, – un tad, atkarībā no šīm aplēsēm, arī savā programmā sola remontēt un celt vairāk vai mazāk. Būtu lieliski, ja šie aprēķini tiktu publiskoti! Citādi nav saprotams, kāpēc vieni sola nedaudz vairāk un citi nedaudz mazāk (vienīgi, ja Rīgai iet lieliski un budžetam nav nekādu finanšu ierobežojumu).

Partiju ideoloģiskās atšķirības lielākoties nav samanāmas vai pat var būt pretējas gaidītajām. Piemēram, it kā kreisā partija SC/GKR apsola atbalstīt kristīgās vērtības un būvēt jaunus dievnamus. Latvijas Zemnieku savienība ir vienīgā, kas lieto terminu „sociālais darbs”. Savukārt LSDSP, laikam jau apzinādamies, ka bērnudārziem naudas nebūs, vairāk uzsver, ka izveidos mehānismus, kā atstāt bērnus pie kaimiņiem un radiniekiem, un aizmirst iekļaut savā programmā vienu no partiju iecienītajām frāzēm – „mazināsim bērnudārzu rindas”.

Ja paskaidrojošā daļa ir tik vāja, tādā gadījumā vēlētājam viss būtu daudz skaidrāks, ja partijas iesniegtu nevis programmas, kuru sagatavošana tām radījusi acīmredzamu piepūli, bet gan vienkārši tabulu ar tām jomām, pie kurām „strādās” (lai ko tas nozīmētu).

Jautājums paliek atklāts – kādu kritēriju lietot vēlētājiem, lai izvēlētos, ja visi sola visu? Šādā situācijā veikt izvēli arī cilvēkam ar vairākām augstākajām izglītībām varētu izrādīties visai sarežģīta un smalka māksla, varbūt pat pilnas slodzes darbs, sekojot līdzi visiem publiskajiem paziņojumiem un „lasot starp rindiņām”.

Dažu partiju interesantākie solījumi programmās…

Saskaņas Centrs/Gods kalpot Rīgai

Sola neierobežotu transportu pensionāriem, skolēniem un invalīdiem. Cik saprotams, prezidents Andris Bērziņš arī ietilpst šajā kategorijā (kā pensionārs, protams). Ģimenēm ar bērniem tiek solīts daļēji segt īres maksu no pašvaldības budžeta līdzekļiem. Līdzīgs jautājums – vai tas attieksies uz jebkuru ģimeni, neatkarīgi no tās ienākumu līmeņa?

Tiek solīts remontēt un būvēt visu un visur, tostarp arī 2 veloceliņus (jā, veselus divus!). Tāpat beidzot tikšot uzkrāsotas velojoslas Rīgas centrā – tiesa, netiek precizēts, cik un vai runa ir par tām pašām velojoslām, kuras sola izveidot jau 9 gadus. Protams, pie šī netiek paskaidrots, vai beidzot jau ir novērsts tas nezināmais iemesls, kādēļ šis darbiņš tik ilgi ticis atlikts.

Īpašu interesi šīs programmas tekstā izraisa teikums „tiks atbalstītas kristīgās vērtības un Dievnamu rekonstrukcija un būvniecība”. Vai tas nozīmē, ka par Rīgas iedzīvotāju naudu tiks būvētas jaunas baznīcas? Vai šī „kreisā” partija uzskata, ka reliģijai no valsts vairs nav jābūt nošķirtai?

Tiek solīti dažādi, bieži vien visai konkrēti sasniegumi, bet netiek izskaidrots, ar kādiem līdzekļiem vai kāda veida politiku tas tiks panākts (uzticieties, tas vienkārši notiks!):
• „Samazināsim dzīvokļu rindu par 3000 ģimenēm” (apsveicami, ļoti ceram, ka tas nebūs tāpēc, ka daļa no šīm ģimenēm emigrēs);
• „Divu gadu laikā tiks pilnībā atrisināta bērnudārzu rindu problēma” (atcerēsimies šo solījumu – tad, nu, turēsim pie vārda!);
• „Jauns apgaismojums 22 kilometru kopgarumā (..) 4000 jauni LED gaismekļi” (tas pašreizējā situācijā skaitās daudz vai maz? Parastajam ierindas lasītājam tas paliek tumsā tīts, bet četrciparu skaitļi vienmēr izskatās lieliski);
• „Tiks nomainīti 2 milj. m2 asfalta seguma, (..) līdz 2017. gadam ceļi Rīgā būs saremontēti.” (Urrā! Rīga beidzot būs gatava! Vienīgais, ap to brīdi būs jau jāsāk atkal remontēt no gala…).

Tajā pašā laikā tiks noturēta „stabila finanšu situācija budžetā” jeb stabils deficīts. Vai varbūt kļūdījās rakstos – domāta stabila izsaimniekošana un stabila korupcija?

Vienotība

Partija sola piesaistīt Eiropas naudu, lai būvētu industriālos parkus un attīstītu ražošanu Rīgas Brīvostā, un sagatavotu ražošanai nepieciešamos darbiniekus (tātad būs pašvaldības finansēti profesionālās apmācības kursi? Kādas ražošanas jomas tiks atbalstītas? Vai tiks domāts par vides piesārņojuma novēršanu ostā?).

Tāpat tiek solīts nodrošināt bērniem mācību grāmatas un vispār divkāršot izglītības budžetu (ļoti laba doma, bet derētu zināt, uz kā rēķina).

Ja Vienotība nokļūs pie varas, Rīgas dome finansēs vienlīdzīgi pašvaldības un privātos bērnudārzus. Vai nebūtu tomēr izdevīgāk būvēt jaunus pašvaldības bērnudārzus un nodrošināt vairāk vietu?

„Visiem bērniem būs iespēja apgūt latviešu valodu kā dzimto valodu” – vai tiks veikta kampaņa „esi latviešu patriots, adoptē vismaz vienu krievu?”

Vēl interesanti, ka, siltinot kādu namu, var ietaupīt siltumenerģiju, bet tikai īsti profesionāļi – Vienotības pārstāvji – pamanās ietaupīt šo siltumenerģiju jau pirms siltināšanas, lai par šo naudu veiktu siltināšanu. Toties sociālo dzīvokļu būvniecību Vienotība neatbalsta, jo tie esot nesamērīgi dārgi (nu, un kas traucē būvēt/pirkt lētus dzīvokļus? Vai būvniecībā vienmēr obligāti ir jāuzvārās?), un to vietā piedāvās pārcelšanās pabalstus (uz kurieni?). Nav gan skaidrs, vai tiek solīts segt dzīvošanas izmaksas ilgākā laika griezumā vai tikai vienreizējs pabalsts, kas nekādā veidā nevar aizstāt sociālo dzīvokli.

Ļoti interesants teikums ir „Iedzīvotāji sadarbosies mājas, pagalma un apkaimes pašpārvaldē, lems par apkaimju attīstību un budžetiem” – bez nekāda veida paskaidrojuma. Līdz šim iedzīvotāji to nedarīja, bet, kad pie varas nāks Vienotība, tad gan iedzīvotāji pēkšņi pārvērtīsies?

„Pabalstus piešķirs tā, lai darbaspējīgiem cilvēkiem atmaksātos strādāt, nevis saņemt pabalstus”. Vienīgais veids, kas nāk prātā par to, kā kaut ko tādu varētu īstenot pašvaldība, ir samazināt pabalstus. Vai pateikt saviem kolēģiem valdībā, lai beidzot būtiski paaugstina minimālo algu un samazina darba spēka nodokļus, lai tiešām atmaksātos strādāt!

Sola ieviest stundas biļeti sabiedriskajā transportā un iekārtot jaunus veloceliņus (nezināmu skaitu – laikam jau vairāk nekā SC solītos divus?). Par velojoslām nekas nav zināms. Visticamāk, šīs programmas rakstīšanas brīdī tās sacerētāji vēl nezināja tādu vārdu „velojosla”, tāpat kā Sarmīte Ēlerte nezināja, cik maksā sabiedriskā transporta biļete. Kas attiecas uz stundas biļeti, vai tad jebkurai biļetei nevajadzētu būt derīgai vismaz divas stundas? Tagad tiem iedzīvotājiem, kuriem ir tā nelaime braukt uz darbu ar pārsēšanos, katru dienu ir jāpērk 4 biļetes.

Sola būvēt koncertzāles, muzejus un estrādes, bet nav zināms, no kādām citām jomām nauda tiks pārdalīta. Bet tieši atkarībā no tā, kam nauda tiks atņemta, mēs, iedzīvotāji, taču varētu izvēlēties – atbalstīt vai neatbalstīt šādu būvniecību.

Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”/”Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”

Programmas teksts sastāv no vārdiem – atrisināsim, ieguldīsim, attīstīsim, veicināsim, sadarbosimies, pilnveidosim, renovēsim… Taps muzejs, koncertzāle, stadions… Atbalstīsim ģimenes ar bērniem… Visur būs suņu laukumi, pastaigu vietas, un veloceliņi… Jeb – nu kā var nesolīt? Un vispār, Rīga būšot brīnišķa vieta bez nekādām problēmām.
Vēl sola atrisināt „ absurdu, ka zeme zem daudzdzīvokļu mājām pieder citam īpašniekam”.

Diezgan daudz pievēršas vides un zaļajiem jautājumiem – sola „novieto un brauc”, sola zaļos tirdziņus mikrorajonos, pāriet uz atjaunojamiem resursiem apkures sistēmā, saglabāt un attīstīt parkus un mežus, atbalstīt vietējos ražotājus.

Tāpat sola, ka „Latvijā un Rīgā visi godās latviešu kultūras tradīcijas, nacionālos simbolus un latviešu karavīru piemiņu”. Lai to īstenotu, aizmirsa apsolīt arī cenzūru un „orvelisku” domu kontroli.

Centriskā partija „Latvijas Zemnieku savienība”

Kas attiecas uz ekoloģijas jautājumiem, salīdzinoši ar lielāko daļu citu partiju programmām, tie nav slikti – tie ir tādi paši kā Zaļajai partijai. Laikam pie šīs teksta daļas viņi strādāja kopā, vai arī pārstrādāja kādu vecu programmas tekstu no tām reizēm, kad vēl startēja plecu pie pleca.

Viena no retajām programmām, kurā veltīti vairāk nekā divi vārdi sportam – sola „veicināt brīvā laika pavadīšanas iespējas, attīstot un uzlabojot pašvaldības sporta institūciju (sporta skolas, halles, stadioni, mini sporta laukumi) darbu un sadarbību ar privātajām sporta institūcijām.”

Apgūst Twitter prasmes vai atceras par to tikai pirms vēlēšanām

Ņemot vērā kampaņām noteiktos ierobežojumus, kā arī arvien augošo sociālo tīklu lietotāju skaitu, daļai deputātu kandidātu nācās piespiest sevi apgūt ko jaunu un sākt lietot šos instrumentus. No vadošajiem mēru kandidātiem neilgi pirms vēlēšanām Twitter lietošanas prasmes sāka apgūt Guntis Belēvičs (LZP), Baiba Broka (VL-TB/LNNK) un Inga Antāne (RP). Ir grūti prognozēt, vai šo politiķu aktivitāte un komunikācija ar rīdziniekiem sociālajā vietnē Twitter turpināsies arī pēc vēlēšanām vai arī pārtrūks tikpat ātri, kā sākusies…

Toties diezgan droši varam prognozēt, ka par aktīvu komunicēšanu sociālajos tīklos pēc vēlēšanām aizmirsīs Sarmīte Ēlerte (V), kura tieši tāpat par tviteri aizmirsa uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām, bet atcerējās vien tad, kad tika nominēta Rīgas mēra amatam. Savukārt, Armands Krauze tviteri lieto apmēram gadu – un šajā laikā veicis mazāk nekā 100 ierakstus, līdz ar to par aktīvu komunikāciju to saukt ir grūti.

Visaktīvāk komunikācijā sociālos tīklus izmanto Nils Ušakovs (SC/GKR). Viņu kā pozitīvu piemēru var minēt ne vien Rīgas, bet arī nacionālā mērogā. Ušakova tviterlietošanas intensitāte nav bijusi atkarīga no vēlēšanu tuvuma un, kas ir īpaši pozitīvi, šis instruments nav ticis izmantots tikai un vienīgi tam, lai lielītos ar sevi un saviem darbiem, bet arī, lai atbildētu uz jautājumiem un iesaistītos diskusijās.

Ko saklausījām reklāmas kampaņās?

Šī varētu būt pirmā reize kopš neatkarības atjaunošanas, kad pat pašā vēlēšanu priekšvakarā politiskās kampaņas nav nogurdinājušas līdz apnikumam. Tas saistīts gan ar to, ka noteikti „tēriņu griesti” priekšvēlēšanu aģitācijai, gan ar televīzijas reklāmas aizliegumu 30 dienas pirms vēlēšanām. Varētu pat teikt, ka pirmo reizi reklāmas kampaņas ir samērīgas. Ja kāds vēlējās no tām izvairīties, tad lielā mērā to varēja paveikt. Bet, ja centās vairāk uzzināt par politisko partiju piedāvājumu, – arī tas bija iespējams.

Vienotība

Par interesantāko vēlēšanu kampaņu var uzskatīt Vienotības piedāvāto, kas kaut nedaudz atšķiras uz pārējā vienkrāsainā fona. Pirms vēlēšanām rīdziniekiem tika piedāvāta interneta vietne „Jaunā Rīga”, kur ikvienam bija/ir iespēja iesaistīties Rīgas veidošanā. Tas gan nav nekas jauns Latvijas politikā, tomēr ne visai bieži izmantots pozitīvais veids, kā komunicēt ar iedzīvotājiem.

Tāpat sociālajos tīklos atspoguļojumu guva Vienotības apkaimju politika, kas paredz pilsētnieku aktīvāku iesaisti savas apkaimes veidošanā un attīstīšanā. Vienotības vēlme konsultēties ar vēlētājiem un plāns tos iesaistīt pilsētas veidošanā ir apsveicams. Tomēr jācer, ka tas nebeigsies līdz ar vēlēšanām, kā mēs to esam pieredzējuši agrāk – līdz Saeimas vēlēšanām tika runāts par tiešās demokrātijas pozitīvo nozīmi, bet pēc tām – ierobežota referendumu norise un atstāti neattīstīti citi līdzdalības instrumenti.

Pretējas sajūtas rada Vienotības kampaņa tradicionālajos medijos. Braucot pa sabrukušajiem valsts autoceļiem, ir grūti nopietni uztvert partijas solījumu salabot un atjaunot Rīgas ielas. Tāpat, saskaroties ar bezdarbu un zemajām algām Latvijas reģionos, nedaudz dīvains šķiet valdošās partijas solījums Rīgā piesaistīt investorus, kas radīs darba vietas un maksās pieklājīgas algas. Valstī nesanāk, kādēļ lai sanāktu Rīgā?

Saskaņas centrs/Gods kalpot Rīgai

Kā pirmie vēlēšanu kampaņu ar plašu un masīvu televīzijas reklāmu sāka SC/GKR. Šķērdējoties ar lielu naudu un startējot vēlēšanu kampaņā, vēl pirms stājās spēkā uz to attiecināmie ierobežojumi, SC/GKR lika uz sevi paskatīties līdzīgi kā uz Tautas Partiju tās ziedu laikos.

SC/GKR priekšvēlēšanu kampaņā nekas oriģināls vai nebijis nav manīts līdz pat šodienai. Galvenais uzsvars tiek likts uz padarītajiem darbiem un pieņemtajiem lēmumiem – jaunas atpūtas iespējas, bezmaksas sabiedriskais transports, pabalsti un jaunas būves. Ja patīk, kas un kā Rīgā noticis pēdējos četros gados, droši var balsot par SC/GKR. Tomēr ir vērts padomāt, kā šo politiku nākamajos četros gados ietekmēs korupcijas riski pašvaldībā, iztērētais budžeta uzkrājums un arvien nesamērīgi lielā pašvaldības birokrātija.

Reformu partija

Reformu partija Rīgas priekšvēlēšanu kampaņā turpina demonstrēt savu nevarēšanu un vājumu. Partijai, kuras reitingi ir zemi, būtu mēra kandidāts un viņa komanda jānominē savlaicīgi, turklāt vēlams, lai komandas priekšgalā stātos sabiedrībā zināms un uzticību iemantojis līderis. Tā vietā savu mēra kandidātu RP nominēja viena no pēdējām. Turklāt, sabiedrībā maz zināmo Ingu Antāni.

Arī priekšvēlēšanu kampaņa nesniedz skaidru vīziju par to, ko RP paveiks labāk vai citādāk. Protams, uzsvars kampaņā tiek likts uz reformām. Īpaši daudz tiek runāts par ostas pārvaldes reformēšanu, it kā tas būtu rīdziniekiem sāpīgākais jautājums. Tāpat partija uzskata par pienākumu taisnoties, ka reformas, ko tā veikusi nacionālā mērogā, dos rezultātu tikai kaut kad nākotnē un tādēļ tās neesot jūtamas iedzīvotājiem. Lai gan RP priekšvēlēšanu programma ir viena no vislabāk izstrādātajām un varēja kļūt par kampaņas stūrakmeni, tās kampaņa un piesaistītā cilvēku komanda neliecina, ka partija spēs to realizēt.

Latvijas Zaļā partija

LZP priekšvēlēšanu kampaņa noteikti varēja būt zaļāka. Diez vai zaļajiem mūsdienu e-laikmetā savu programmu jādrukā, jāiespiež bukleti un jāmet pastkastītēs. Mūsu zaļie savā kampaņā uzsver, ka ir ļoti atšķirīgi no Rietumeiropas zaļajām partijām, jo tā neesot ne labēja, ne kreisa. Savukārt, rietumos zaļie saprot, ka lielkapitāls, ko aizstāv labējās partijas, pastāvīgi ir konfliktā ar zaļo ideju. Un tādēļ zaļie ir klasiska kreisā partija. Bet grūti iedomāties, ka politiski kreiss varētu būt, piemēram, miljonārs Belēvičs…

Kampaņā dzirdam par veselīgu uzturu, zālēm un medicīnu, bērniem un ģimenēm, tomēr daudzi jautājumi, par ko būtu jārunā zaļajiem, paliek nepateikti. Nav dzirdēts par videi draudzīgu sabiedrisko transportu, Rīgas ostas videi radīto kaitējumu, gaisa piesārņojumu, māju siltināšanu, atkritumu šķirošanu utt.

Cik mūsu zaļie ir zaļi, jālemj katram pašam. Ja balsosim par zaļajiem, Rīgā beidzot varētu būt vairāk veloceliņu, bērniem skolās dos eko-pārtiku un zāles atļauties varēs visi. Vien jāņem vērā, ka LZP jau savā kampaņā pasaka, ka vairāk kā 10% necer iegūt. Ar to var būt pietiekami, lai turētu domē „zelta akciju”, kas izšķirs, kurai partijai tiks mēra krēsls – taču visu programmā minēto solījumu izpildei gan var izrādīties stipri par maz.

Kā izvēlēties?

Atrast un izvēlēties Rīgā politisko partiju, kura savu programmu, solījumus un darbību balstītu ideoloģiskās vērtībās un principos, nav iespējams. Ja nu vienīgi esi nacionālists un piekrīti, ka Rīga ir nevis Latvijas, bet latviešu galvaspilsēta. Tādā gadījumā gan rodas jautājums, ko darīt vairāk nekā pusei rīdzinieku, kuri ar asinīm nespēs pierādīt savu latvietību… Ja Nacionālā apvienība tiešām realizētu savu politiku Rīgā, no pilsētas paliktu pusizmiruši „spoku kvartāli”.

Vēl ideoloģisks „piesitiens” varētu tikt piedēvēts Latvijas Zaļajai partijai. Bet to, cik tas patiess un reāls, jālemj katram pašam. Katrā ziņā, uzstādījums „ne labēja, ne kreisa zaļā partija” neizklausās diez ko nopietni.

Varam vērtēt padarīto, kandidātus un viņu personīgi paveikto līdz šim brīdim. Bet ir naivi cerēt, ka gadījumā, ja SC/GKR vietā nāks V vai RP, mūsu dzīve Rīgā kļūs būtiski labāka. Ja politisks spēks nebalstās uz ideoloģiskām vērtībām un principiem, to agri vai vēlu pārņems privātas saimnieciskās intereses. Vienu izsaimniekotāju vietā nāks citi.

Protams, vienmēr vēl paliek arī tādas metodes kā – nebalsot, balsot ar tukšu aploksni vai kā citādāk paust savu protestu pret ideoloģiski nemotivētām interešu grupām, kas Latvijā sevi dēvē par partijām. Un kļūt pilsoniski un politiski aktīvākiem, lai jau nākamajās vēlēšanās paši sev organizētu kvalitatīvu izvēli.