Pēdējā laikā tik bieži dzirdam vārdu savienojumu “viltus ziņas” jeb fake news, ka tas jau sāk zaudēt mūsu apziņā jebkādu reālu nozīmi un kļūst par tādu kā fona troksni. Jā, zinām, tās eksistē, – bet tas arī viss. Mani tas neskar, es uz tām neuzķeros, citi muļķi paši vainīgi, tās bija un būs, pasaule no tā neies bojā… Un tādā garā.
Tomēr gribas atgriezties pie saknēm: viltus ziņas nav nejaušas, to pamatojums lielākoties slēpjas propagandistu darbā, un pašreizējā ģeopolitisko saasinājumu laikmetā vismaz daļa pasaules tomēr ir augsta riska statusā. Un tāpēc būtu vēlams tomēr viltus ziņas neuztvert kā fona troksni, bet apzināties to uzbūvi un mērķus.
Džerijs Šterns, www.virziens.lv
Viltus ziņu līmeņi
Reizēm tiešām ir tā – lasām ziņu un brīnāmies: kas tad vispār tai var noticēt. Taču acīmredzamā daļa ir tikai viens no vairākiem viltus ziņu veidiem, kuras tiešām darbojas kā tiešā propaganda: pateikt to, kas ir ziņas saturā. Piemēram, ka Latvijā ieradušies 999 agresīvi bēgļi. Vai Doņeckā pie krusta piesists krievu puisītis.
Taču ir skaidrs, ka ticamības līmenis šādām ziņām nav tik liels, kā varbūt autoriem gribētos. Tāpēc daudz biežāk šī tipa ziņu saturs tiek novests līdz absurdam un masveidā tiražēts visdažādākajos līmeņos tāpēc vien, lai radītu vispārēju absurda fonu, uz kura pazūd sabiedrības ticamība arī visam pārējam; tiek stimulēta aktīvistu bezdarbība un sabiedrības apātija. Līdzīgi kā tie, kas kurpēs slēpj piespraudes, lai “piemānītu” melu detektoru, – nozīmīgās reakcijas maskējot starp desmitiem mākslīgi izraisītu nenozīmīgo, arī propagandisti rada mākslīgi radīto “patiesību” gūzmu, starp kurām pazūd nozīmīgā informācija un uztvērēja ticība tai.
Protams, viltus ziņas var būt arī sistēmiskās propagandas paraugs – taču arī te ne tik liela nozīme ir pašam saturam, cik emocijām, kuras tas izraisa. Tas ir dzelzs likums, lasot ikdienas ziņas – ja kāda ziņa Jums izraisa spēcīgu emocionālo reakciju, pārbaudiet izklāstītos faktus un to avotus vēl rūpīgāk: ļoti iespējams, ka ziņa speciāli ir konstruēta tieši šim mērķim. Un te var trāpīties arī īsts paradokss – gadījumi, kad viltus ziņa nebūt nenozīmē viltotu informāciju, bet gluži otrādi, var būt daļēji un dažreiz pat pilnībā patiesa. “Viltus” faktors šeit parādās tikai ziņas tekstuālajā noformējumā, kas izveidots tā, lai radītu emocijas, kurām nav tieša sakara ar izklāstītajiem faktiem.
Propagandas mērķis šeit parasti ir ar dažādām ziņām, tajā skaitā viltus, pamazām kāpināt sabiedrībā trauksmi, kurai vēlāk noteiktā brīdī tiek mākslīgi sagādāts “pareizais” iemesls izpausties (vai otrādi, jau pašas ziņas ir “zibensnovedēji”, kas mazina no citiem notikumiem radušos spriedzi). Piemēram, ja Krievija ilgstoši iepludina Baltijas informācijas telpā viltus ziņas par krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību apspiešanu Baltijas valstīs, paredzamais rezultāts ir intensīvāka atsaucība dalībai pēkšņos lokālos protestos.
Kā atpazīt viltus ziņas
Šī, bez šaubām, ir ārkārtīgi plaša tēma, kuru neielikt ne vienā, ne desmitiem rakstu. Tāpēc šie būs tikai vispārīgi ieteikumi domāšanas virzienam, bet pārējāis būs atkarīgs no Jūsu pašu, kā saka, “čuja, ņuha un poņas“. Un jāsāk ar slikto ziņu: ja domājat, ka ir kādi universāli līdzekļi, kas der pilnai viltus ziņu apkarošanai, – vienkārši par to varat aizmirst. Propaganda attīstās un, galvenais, tiek izplatīta ar tādu ātrumu un tādā apjomā, ka Jūs nekad nespēsiet to apkarot. Tas, ko Jūs tiešām varat, ir mācīties to atpazīt pats un iemācīt citiem, lai visādiem troļļiem viņu darbiņš vairs nešķiet tik vienkāršs un patīkams.
Kā jau minēju iepriekš, nemeklējiet ziņā melus, kurus atmaskot, – pievērsiet uzmanību tās pasniegšanas formai. Viltus ziņas mērķis visbiežāk ir mainīt Jūsu noskaņojumu (emocionālo attieksmi), nevis sniegt informāciju.
Piemēram, prokremliskajā propagandā šobrīd ļoti populārs paņēmiens ir nepamatotu ilustrāciju pievienošana ziņām – piemēram, rakstot par karadarbību Ukrainā, parādās senākas fotogrāfijas no citu valstu kariem, kuru vienīgais mērķis ir “uzsist asinis” lasītājam. Teiksim, pievienojot cietušu bērnu fotogrāfijas, – tās “nostrādā” vienmēr. Tāpēc vienmēr būs noderīgi izpētīt šaubīgu ziņu ilustrācijas ar kādu no reverse image search paņēmieniem.
Pagājušā gada novembrī pat Krievijas Ārlietu ministrija atļāvās izplatīt materiālu ar pavisam rupju viltojumu, kuru tāpat padeva tālāk federālie televīzijas kanāli, – it kā pierādījumus tam, kā ASV atbalsta ISIS. Ar militārās tehnikas izvietojuma satelītfotogrāfijām. Ņemtām no pazīstamas datorspēles…
Diemžēl jāsaka, ka līdzīgu paņēmienu pasākuši izmantot arī vietējie autori. Piemēram, pirms kāda laika vienā no “ziņu” portāliem bija publicēta bērna fotogrāfija, kuru Zviedrijā it kā “zilo acu dēļ piekāvis arābu imigrants”. Pieķeroties minētajai fotogrāfijai ar reverse search, gan izrādījās, ka tā ir krietni senāka fotogrāfija no Anglijas un tajā redzamais puika cietis no rotveilera uzbrukuma. Atliek tikai varbūt cerēt, ka minētā “neprecizitāte” ir radusies klikšķu medību ietvaros, nevis mūsu pašu iedzīvotāji kļūst par organizētās propagandas dalībniekiem…
Lasot emocionāli piesātinātas ziņas, ir vērts pameklēt informāciju par tajās aprakstītajiem notikumiem arī citos ziņu portālos, kā arī izpētīt, uz kādiem avotiem atsaucas konkrētais medijs un vai tie, ja ir vairāki, nav savā starpā tomēr tieši saistīti. Tāpat ir vērts apskatīt medija kontaktinformāciju un citu tā autoru biogrāfijas (vai vismaz pārējo rakstu virsrakstus). Noderīga mēdz būt arī medija kopīgā stila izpēte, pievēršot uzmanību noformējumam un gramatikai, – var izrādīties, piemēram, ka portālā ir tikai viens autors, kurš raksta ar vairākiem pseidonīmiem; arī dažādu autoru stila vai gramatikas problēmas var liecināt, ka medija īpašniekam ir savi nodomi, kuros materiāla redakcionālajai kvalitātei nav nekādas nozīmes.
Veidojiet pamazām pats savu drošo un nedrošo mediju sarakstu, lai nākamreiz neuzķertos uz tādu, kas jau iepriekš licies šaubīgs. Dzīvojam tādā laikā, kad ienākošās informācijas ir ārkārtīgi daudz un nav iespējams visu uzreiz atcerēties.
(turpinājums noteikti sekos)