Paaudze, kura izcīnīja barikādēs Latvijai neatkarību, nu par to saņem sūru atmaksu – cilvēka cienīga mūža nogale tai nav paredzēta. Tas pateikts aizplīvuroti – esot jāceļ pensionēšanās vecums, „lai būtu kā citās zemēs”. Kādā sanāksmē gan Labklājības ministrijas pārstāve pateica tieši – plāns ir līdz 2024. gadam iegūt 5,2 miljardus latu. Tikpat, cik vajag valdības ņemtā starptautiskā kredīta dzēšanai!
Ivars Redisons, Latvijas Sociālo reformu biedrības pr-js
Dalos ar jums pārdomās, kurās nebūs ne kripatas populisma. Kopā ar domubiedru grupu esmu veltījis ilgāku laiku, mēģinot tikt skaidrībā par „Ķīnas ābeci” sociālās apdrošināšanas lietās. Rakstā ir esence no tā, ko izdevies noskaidrot.
Nepacietīgajiem uzreiz atklāšu svarīgāko:
Naudas trūkums pensiju fondā veidojas arī tādēļ, ka valdība izvairās atlikt atpakaļ savu parādu (tie ir ap trīs miljardi latu, neskaitot kavējuma procentus).
Otrs būtiskais – tiek nepareizi skaidrots Eiropas Savienības līgums. Latvijai jāpilda ir ne vien tā līguma daļa, kurā runāts par inflācijas procenta robežām. Pildāma būtu arī otra, svarīgākā ES līguma daļa – kura paredz Latvijai pienākumu veidot savai tautai sociālo drošību un cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Taču šos punktus ES līgumā valdība izliekas neredzam, kaut pati to parakstījusi.
Pēc 1950. gada dzimusī paaudze tiek aplaupīta dubultīgi. Darba mūžu līdz 1996. gadam vairs neņems vērā pensiju aprēķinā. Vien uzskaitīto pēc 1996. gada pensijas kapitālu. Kurš vairākumam ir niecīgs ne jau slinkuma, bet gan valsts politikas dēļ, kura neļāva uzkrāt. Pirmskara paaudzes uzkrājums pensijām izgaisa līdz ar naudas vagonu, bet privātos uzkrājumus likvidēja Repšes-Kehra-Godmaņa lēmums mainīt rubļus pret latu pēc kursa 200:1. Maiņai „sociālo spilvenu” nenoteica (kā to izdarīja leiši un igauņi). Tas kardināli atšķir Latviju no citām zemēm Eiropā, kurās uzkrājumi neizgaisa. Caurumu valdība aizlāpīja uz to rēķina, kas ies pensijā 2013. gadā un vēlāk. Tagad šo [barikāžu laika] paaudzi netaisnīgi represē otrreiz – ar strauju pensionēšanās vecuma celšanu liedzot tai nopelnīto saņemt.
Latvija atšķirsies no citām Eiropas zemēm. Ne jau ar 65 gadu pensionēšanās slieksni. Atšķirība ir pensijas izmaksas perioda īsumā (no pensionēšanās brīža līdz personas nāvei). Turpmāk Latvijā tas 65-gadīgajiem būs 6-9 gadi, kamēr citviet Eiropā 14-17 gadi. Ar būtisku piebildi: iedzīvotāju liela daļa Latvijā nomirs bezdarbnieku rindās, pensiju nesagaidījusi! Tādu kļūs arvien vairāk. 1990. gadā dzimušiem vīriešiem prognozēts vidējais mūžs 64,5 gadi. Uzkrāto varēs neizmaksāt.
Manuprāt, iegūt naudu uz tautas mirstības rēķina ir īsteni sātanisks plāns.
Latvijā negrib atzīt Eiropas Sociālās hartas principus, kura Eiropas Savienības dibināšanas 07.02.1992. līgumā ir tieši uzsvērta kā ES pamata dokuments. Labturības noteikumus lopiem ievieš Latvija ar pārmēru skubu. Savukārt „labturības noteikumus” cilvēkiem ieviest Latvija visādi vairās jau 20 gadus.
Ikvienam ir tiesības uz pietiekamu dzīves līmeni. Pašas svarīgākās ir nodarbinātība un tiesības saņemt taisnīgu samaksu par darbu. Latvija šīs tiesības neatzīst. Piemēram, ES paredz minimālo algu 60% apmērā .no vidējās algas valstī. Attiecīgi, Latvijā minimālajai algai šodien vajadzētu būt 280 latiem. Taču ir vien200 lati. Ir pat spiediens šo minimālo algu pazemināt. Formula vienkārša – jo augstāka ir alga, jo lielāka kļūst naudas masa, ko ieskaita sociālās apdrošināšanas uzkrājumā. Nav algu, nav arī ieskaitījumu!
Atceros, deviņdesmito gadu vidū minimālā alga bija 28 lati! Pēc tam ilgi bija 40 lati. Valdības deklarēja, ka zemas algas jātur, lai peļņu gūtu un attīstītos bizness. Nebūtu pareizi domāt, ka strādājošie tika saņēmuši dāsnas „aplokšņu algas”. Naudas čemodāns, ko Silenieks nesa premjeram Emsim, drīzāk ir izņēmums. Daudzviet pie minimālās algas klāt neko nedeva. Bet tur, kur strādniekiem algu maksāja aploksnēs, tūkstošu noteikti nebija. Dzirdēts, ka simts-divsimts lati mēnesī. Kuri tūlīt pat izkusa cenu un nodokļu pieaugumā.
Tā bija apzināta politika – turēt zemas algas, lai bizness gūtu peļņu. Bizness maksāja valdībai uzņēmumu ienākuma nodokli, muitas un akcīzes nodokļus, dažādas nodevas. Kopā lielu naudu. Šodien svarīgi rast atbildi – vai valdība padalījās, un no šīs naudas tika veikusi papildu iemaksas sociālās apdrošināšanas uzkrājumā (pensiju fondā) ? Uzreiz atbildēšu – nē, netika iemaksātas! Valdība rīkojās gluži pretēji – iztukšoja sociālās apdrošināšanas uzkrājumu, sedzot no tā izmaksas, kuras maksāt valdībai pienācās pašai no savas naudas (pamatbudžeta).
► Raksta turpinājums [socialasreformas.lv]