Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce Latvijas Televīzijas raidījumā “Labrīt Latvija!” apgalvo, ka Latvijas pievienošanās Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumam (ACTA) neko nemainīs interneta lietotāju ikdienā. Kā arī skaidro, ka dokumenta saskaņošanu valdība veikusi ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru. EM valsts sekretārs arī skaidro, ka no 2011. gada septembra līdz decembrim ACTA dokuments ir bijis atklātajā valdības dokumentu apritē. Arī Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere apgalvo, ka nolīguma teksts ir bijis pieejams publiskai apspriešanai jau no 2010. gada. Te gan ir “neliela” nesaskaņa, jo Juris Pūce stāsta, ka dokuments sākotnējā saskaņošanas stadijā nav diskutēts atklāti, jo to noteikusi “procedūra”.
Indra Duka, e-web.lv
Interesanti ir arī tas, ka pēc biznesa portāla “Nozare.lv” veiktās aptaujas Latvijas informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozares uzņēmumiem un organizācijām, ACTA nolīguma parakstīšana ir bijis pārsteigums. Dokuments nav ticis konsultēts ne ar vadošajiem informācijas un komunikāciju tehnoloģiju uzņēmumiem, ne ar šīs nozares nevalstiskajām organizācijām. Latvijas Interneta asociācijas izteikto viedokli, ka nolīguma ideja nav principiāli pieņemama, bet asociācija nav vēl izstrādājusi oficiālu nostāju, jo par šāda dokumenta esamību uzzinājusi dažas dienas iepriekš, Inese Vaidere komentē lakoniski: “Žēl, ka Latvijas Interneta asociācija nav radusi iespēju iepazīties ar nolīguma tekstu, un es baidos, ka tā to joprojām nav izdarījusi”.
Līdz ar to rodas jautājums, vai valdības pārstāvjiem dokuments, kurš skar konkrētu nozari nebūtu jākonsultē ar šīs nozares pārstāvjiem. Vai tiešām pastāv prakse, ka nozares speciālistiem un vadošajiem uzņēmumiem būtu jālūdz valsts institūciju pārstāvjiem iespēja iepazīties ar topošo dokumentu, kas viennozīmīgi skar konkrēto nozari?
Valdības pārstāvji pārliecina, ka ACTA ieviešana neko nemainīs interneta lietotāju ikdienā, diemžēl valdības viedoklis neskanēs pārliecinoši, kamēr savu viedokli nebūs pauduši nozares speciālisti, kā arī Starptautisko un Eiropas tiesību speciālisti. Kamēr vēl gaidām mūsmāju speciālistu viedokli, tikmēr ir iespējams iepazīties ar ārvalstīs izskanējušajiem viedokļiem.
Tā piemēram Silēzijas (Polija) Universitātes Starptautisko un Eiropas tiesību departamenta vadītāja profesore Genovefa Grabovska uzskata, ka dokuments dod iespēju autortiesību aizsardzības vārdā bloķēt nevēlamo informāciju interneta vidē. Interneta pakalpojumu sniedzējiem būs jāsniedz interneta lietotāja dati pat tad, ja ir radušās aizdomas par iespējamo pārkāpumu. Profesore uzsver, ka dokuments ierobežo tiesības uz tiesu, jo persona var tikt sodīta uz aizdomu pamata. Vēl jo vairāk persona var tikt sodīta par to, ko no viņas lietotāja konta veikusi cita persona. Te runa ir par nolīguma 5. iedaļas 27. panta 4. punktu, kurš nosaka: “Puse saskaņā ar saviem normatīvajiem aktiem var pilnvarot savas kompetentās iestādes likt tiešsaistes pakalpojumu sniedzējam steidzami izpaust tiesību īpašniekam informāciju, kas ir pietiekama, lai identificētu abonentu, kura konts, iespējams, ir izmantots pārkāpuma veikšanai, ja šis tiesību īpašnieks ir iesniedzis likumīgi pamatotu prasību par preču zīmes vai autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu un ja šādu informāciju vēlas saņemt, lai aizsargātu vai īstenotu šīs tiesības.”
Prof. G. Grabovska skaidro, ka ACTA dokumenta galvenā problēma ir tā neprecizitāte un daudzās interpretācijas iespējas, kā arī tas, ka viens dokuments nosaka tik ļoti dažādu produktu aizsardzību. Grabovska pauž viedokli, ka vienā maisa tika iemesti somiņu un džinsu pakaļdarinājumu tirgotāji ar intelektuālā īpašuma aizsardzību interneta vidē, līdz ar to dokuments ir pretrunīgs, jo nav iespējams apvienot tik dažādus aizsardzības objektus vienā dokumentā. Tas rada iespējas dokumenta ļaunprātīgai izmantošanai, jo ir neprecīzi definēti termini.
Savukārt tiesību zinātņu habilitētais doktors, Polijas Komerczinību un juridiskās augstskolas profesors, jurists un nodokļu konsultants, kā arī A. Smitha Centra Prezidents Roberts Gvjazdovskis norāda uz vēl citām dokumenta ACTA neskaidrībām. Tā piemēram II nodaļas, 1. iedaļās, 6. punkts nosaka, ka: “Katra Puse nodrošina, ka tās tiesību aktos ir paredzētas īstenošanas procedūras, lai būtu iespējama efektīva rīcība pret jebkādu šajā nolīgumā ietverto intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, tostarp steidzami tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuru uzdevums ir novērst jebkādus pārkāpumus, un tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas attur no turpmākiem pārkāpumiem.” Šī punkta turpinājumā uzzinām, ka: “Neviens šīs nodaļas noteikums netiek uzskatīts par tādu, kas paredz, ka Pusei ir jānosaka, ka tās amatpersonas ir atbildīgas par darbībām, ko tās veic, pildot savus darba pienākumus.” Tātad amatpersonas var īstenot procedūras pret jebkādu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, bet, ja ir kļūdījušās un piem. apsūdzība nav bijusi pamatota, atbildību par savu rīcību nenes.
Pēc R. Gvjazdovska domām interesants ir arī II nodaļas 2. iedaļas, 9. punkts, kurš nosaka, ka tiesu iestādes, nosakot atlīdzību par intelektuālā īpašuma pārkāpumiem, ņem vērā: ” jebkuru likumīgu vērtības norādīšanas līdzekli, ko iesniedz tiesību īpašnieks un kas var ietvert zaudēto peļņu.” Līdzīgi tiek noteikta arī tiesas izmaksu un advokāta pakalpojumu apmaksa: “uzvarējusī puse saņem zaudējušās puses maksājumu par tiesas izmaksām vai maksu, kā arī atbilstīgu advokāta maksu un jebkādus citus izdevumus”. R. Gvjazdovskis retoriski jautā, vai Polijas valdība (tieši tāpat kā Latvijas valdība), kura ir parakstījusi nolīgumu ACTA, ir lietas kursā par advokāta pakalpojumu izmaksām piem. ASV?
Tomēr pēc R. Gvjazdovska viedokļa, iepriekš minētie punkti ir tikai nieks, salīdzinājumā ar 5. iedaļas 27. pantu, kurš nosaka, ka: “Katra Puse nodrošina, ka tās tiesību aktos ir pieejamas īstenošanas procedūras, ciktāl tas noteikts 2. iedaļā (Civiltiesiskā īstenošana) un 4. iedaļā (Krimināltiesiskā īstenošana), lai pret intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu digitālajā vidē būtu iespējams īstenot efektīvu rīcību, tostarp steidzamus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai novērstu pārkāpumu, un tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas attur no turpmākiem pārkāpumiem.” Diemžēl dokumentā ACTA nav definēts kas ir un kas nav “intelektuālais īpašums”. Līdz ar to paveras neierobežotu interpretāciju iespējas. Bieži vien tieši jautājums par to, kas ir un kas nav intelektuālais īpašums ir strīda pamats.
Nav šaubu, ka ir jācīnās ar autortiesību pārkāpumiem un pirātismu interneta vidē. Zādzība ir un paliek zādzība gan reālajā gan virtuālajā pasaulē. Tomēr ne visas definīcijas un normas no reālās dzīves ir iespējams nemainītā veidā pārnest uz virtuālo. Tā piemēram citāts, kas nokopēts kādā ziņu portālā un ievietots sociālajā tīklā, lai izteiktu savu komentāru par to, ir jau klasificējams kā intelektuālā īpašuma pārkāpums?
Diemžēl valstsvīru pārliecinājumi, ka ACTA dokuments neko nemainīs interneta lietotāju ikdienas dzīvē neskanēs pārliecinoši līdz brīdim, kamēr visas ACTA neskaidrības netiks izskaidrotas. Atliek vien aicināt Latvijas informācijas un komunikāciju tehnoloģiju vadošos speciālistus, kā arī Starptautisko un Konstitucionālo tiesību ekspertus izteikt savu viedokli par Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu (ACTA) un tā iespējamo ietekmi uz informācijas un komunikāciju tehnoloģijas nozari, ka arī informācijas sabiedrību kopumā.
► Atsaucoties uz:
EM valsts sekretārs: ACTA neko nemainīs interneta lietotāju ikdienā
Vaidere: ACTA mērķis ir novērst viltojumus un aizsargāt autortiesības
ACTA to gigantyczny bubel prawny
ACTA – blog.gwiazdowski.pl
ACTA teksts latviešu valodā