Piedāvājam Jums iepazīties ar jaunā EP prezidenta uzrunas tulkojumu latviešu valodā. Kā zināms, Eiropas Parlaments par savu priekšsēdētāju ievēlējis līdzšinējo Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses frakcijas priekšsēdētāju, vācu politiķi Martinu Šulcu, par kuru jau pirmajā kārtā atdotas 387 balsis.
“Dāmas un kungi, godātie kolēģi! Pateicos jums par pārliecinošo atbalstu! Līdz šīm vēlēšanām es jums biju šā Parlamenta vienas politiskās grupas priekšsēdētājs. Lielā uzticība, ko šodien man dāvājāt, ir ievērojams pagodinājums. Es veltīšu visus spēkus, lai nepieviltu jūsu uzticību un mūsu Parlamenta balss arī turpmāk būtu labi sadzirdama! Savus Parlamenta priekšsēdētāja amata pienākumus gribētu veikt tā, lai par mani balsojušie varētu lepoties ar savu izvēli, bet tie, kuri balsoja pret, būtu patīkami pārsteigti. Es būšu visu Parlamenta deputātu priekšsēdētājs un aizstāvēšu jūsu tiesības!
Atļaujiet pateikties Jums, Buzeka kungs, līdzšinējam Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam! Jūs bijāt pirmais kādas Eiropas Savienības iestādes vadītājs, kurš savulaik darbojies Austrumeiropas atbrīvošanās kustībā, un tādējādi bijāt demokrātijas triumfa simbols!
Ar padevību šodien pieņemu šo augsto amatu. Eiropa piedzīvo sarežģītus laikus. Daudziem eiropiešiem tie ir arī grūti laiki. Mani vecāki pārstāv to paaudzi, kuras pārliecība bija izteikta vārdos: „Mūsu bērniem reiz jādzīvo labāk par mums”. Un mēs dzīvojam labāk! Taču šobrīd mums vairs nav pārliecības, ka mūsu bērniem klāsies tikpat labi kā mums pašiem.
Ekonomikas krīzes dēļ daudzās valstīs pieaug nabadzība, bet bezdarbs jo īpaši jauniešu vidū irdramatiski palielinājies. Viņi Eiropas ielās protestē pret ekonomisko sistēmu, kurā daži nedaudzie gūst peļņu, bet zaudējumi jāsedz visai sabiedrībai; pret sistēmu, kurā šķiet, ka dažām anonīmām reitinga aģentūrām Ņujorkā ir lielāka vara nekā demokrātiski ievēlētām valdībām un parlamentiem. Šī iedragātā uzticība politikai un politiskajām iestādēm apdraud arī uzticēšanos Eiropas projektam.
Daudzi cilvēki vēro mūsu darbu ar aizdomām. Viņi nav pārliecināti, vai šeit pieņemtie lēmumi ir pareizi. Mums ir jāapzinās, ka Eiropas iedzīvotājus maz interesē iestāžu diskusijas — viņi daudz vairāk uztraucas par savu bērnu nākotni, par savām darba vietām, par pensijām un sociālo taisnīgumu. Viņus interesē veselīgi pārtikas produkti un tīra vide, un mums labāk jāieklausās cilvēku vēlmēs! Jo šī ir vieta, kurā tiek pārstāvētas cilvēku intereses. Šeit ievēlēti Eiropas iedzīvotāju pārstāvji. Tādēļ es gribu uzsvērt — pilsoņi, kuri pauduši mums uzticību tiešās vēlēšanās, sagaida, ka aizstāvēsim viņu intereses. Es zinu, ka visi mani kolēģi šeit Parlamentā apzinās savu lomu kā iedzīvotāju interešu aizstāvji, un es ar to lepojos. Par to jums visiem liels paldies!
Pirmo reizi kopš Eiropas Savienības izveides tās iziršana kļuvusi par reālu iespējamību. Jau mēnešiem ilgi notiek viena krīzei veltīta Savienības augstākā līmeņa sanāksme pēc otras. Valdību vadītāji aiz slēgtām durvīm pieņem lēmumus, kuri skar mūs visus. Man šķiet, ka Eiropā notiek atgriešanās pie tādas politikas, par kuru ticējām, ka tā jau sen palikusi pagātnē — man tā atgādina Vīnes kongresa laiku 19. gadsimtā. Tā laika pamatprincips bija kategoriski aizstāvēt valstu nacionālās intereses, turklāt nepieļaujot nekādu demokrātisku kontroli.
Turpretim pēckara Eiropa ir balstīta uz saprātīgo atziņu, ka mūsu intereses vairs nav iespējams nošķirt no mūsu kaimiņu interesēm, uz izpratni, ka Eiropas Savienība nudien nav tāda spēle, kur vienam noteikti jāzaudē, lai kāds cits varētu uzvarēt. Ir tieši pretēji — vai nu mēs visi zaudējam, vai arī visi kopā uzvaram. Pamatnoteikums tam ir Kopienas metodes ievērošana. Tas nav vienkārši tehnisks jēdziens, tā ir pati Eiropas Savienības būtība!
Ko tas nozīmē konkrēti? Tas nozīmē konfliktus risināt dialoga ceļā un panākot konsensu. Stiprākā tiesību vietā balstīties uz solidaritāti un demokrātiju. Panākt lielu un mazu valstu, ziemeļu un dienvidu, austrumu un rietumu interešu līdzsvaru, atzīt, ka kopējais labums ir svarīgāks par katra individuālajām interesēm.
Šim daudzus gadu desmitus tiklab pašsaprotamajam kā veiksmīgajam Kopienas projektam tagad nodarīts kaitējums. Aizvadīto divu gadu laikā ir mainījies ne tikai skatījums uz problēmām, bet arī metode, kā tās tiek risinātas. Jo problēmu risināšana tikai valstu un valdību vadītāju sanāksmēs un koncentrēšanās uz arvien biežāk notiekošajām valdību vadītāju sarunām no lēmumu pieņemšanas gandrīz pavisam izslēdz vienīgo tieši vēlēto Eiropas Savienības iestādi, proti, Eiropas Parlamentu. Būtībā dalībvalstu iedzīvotāju pārstāvji tiek degradēti par izpalīgiem jau pieņemtu lēmumu īstenošanai. Viņiem atļauts tikai piekrist Briselē aiz slēgtām durvīm pieņemto valdību lēmumu īstenošanai.
Ja tiek īstenota no parlamentārā viedokļa nepietiekami leģitīma politika, tad pilsoņi to uztver kā diktātu no Briseles. Jāmaksā par to ir Eiropas Savienībai kopumā — tā vairojas pret Eiropu vērstas noskaņas. Taču Eiropas Parlaments nestāvēs malā un uz to bezpalīdzīgi nenoskatīsies!
Ja kāds domā, ka vairāk Eiropas var izveidot, samazinot parlamentārās demokrātijas lomu, tam es šeit un tagad piesaku cīņu!
Starpvalstu līgums par jaunu fiskālo savienību ir pirmais pārbaudījums. Sarunās par to mūsu Parlamenta pārstāvji ar savām prasībām par nepieciešamību fiskālo disciplīnu apvienot ar izaugsmi un nodarbinātību pagaidām ir zaudētāja lomā. Taču tieši šo saprātīgo līdzsvaru vēlas Eiropas iedzīvotāji! Arī tāpēc Parlamentam ir jābūt pārstāvētam Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju sanāksmēs!
Eiropa ir vērtību kopiena. No kandidātvalstīm mēs prasām stingri ievērot Kopenhāgenas kritērijus. Parlamentam ir aktīvi jāiesaistās, lai nodrošinātu, ka arī dalībvalstīs demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana un piemērošana ir pašsaprotama. Ja kāds pārkāpj Pamattiesību hartas vērtības, tam jārēķinās ar mūsu pretdarbību. Tas ir mūsu kā Parlamenta kopīgs pienākums.
Uzskatu, ka mans uzdevums kā Parlamenta priekšsēdētājam, kā vienas no trīs galveno Eiropas Savienības iestāžu vadītājam ir vērsties pret šo ieilgušo tendenci svarīgākos jautājumus risināt tikai valstu un valdību vadītāju sanāksmēs un atkal nodot tos vienīgi dalībvalstu pārziņā. Vēlos dot savu ieguldījumu, lai Parlaments atkal kļūtu vairāk saredzams un sadzirdams kā demokrātiska iestāde un kā vieta, kur aktīvi tiek pausti dažādi viedokļi par Eiropas Savienības politikas virzieniem. Mums jāpanāk, ka mūsu teiktajam tiek pievērsts vairāk uzmanības.
Īpaši svarīgi ir nodrošināt, lai sarunas ar Padomi notiktu kā vienlīdzīgiem partneriem — vienalga vai tas attiecas uz finanšu plānu, lauksaimniecības, zivjsaimniecības vai reģionālās politikas reformu, cīņu pret klimata pārmaiņām, finanšu tirgu likumdošanu, tieslietām, iekšlietām vai tirdzniecības politiku.
Jau divus gadus ir spēkā Lisabonas līgums, taču mēs nebūt neesam izsmēluši iespējas, ko šis līgums mums nodrošina kā iedzīvotāju tieši ievēlētai pārstāvniecībai. Mūsu kopīgajam mērķim jābūt mūsu reālo pilnvaru izmantošanai — nepieciešamības gadījumā pat tad, ja tas izraisa konfliktu. Lai stiprinātu Parlamenta redzamību, būtiska ir arī kritiska attieksme pret centieniem panākt vienošanos jau pirmajā lasījumā.
Tas viss var izdoties tikai tad, ja panāksim kārtību paši savā iestādē. Kopā ar mūsu administrāciju gādāšu par tādas sistēmas izveidi, kas Parlamenta struktūrām un visiem deputātiem ļautu pilnvērtīgi veikt savus likumdevēja pienākumus.
Es nebūšu ērts priekšsēdētājs. Es būšu priekšsēdētājs, kurš nepieciešamības gadījumā izcīnīs izpildvaras cieņu pret Parlamentu, kurš aktīvi rīkosies, ja būs apdraudētas Eiropas pilsoņu intereses. Priekšsēdētājs, kurš pārstāv pārliecinātus deputātus, deputātus, kuri iestājas par savu vēlētāju interesēm! Priekšsēdētājs, kurš darīs visu, lai tiktu atgūta cilvēku zaudētā uzticēšanās Eiropas apvienošanas procesam un atkal mostos ticība Eiropai!
Cienījamie deputāti! Daudzi ir riskējuši ar dzīvību, pārāk daudzi to atdevuši cīņā par parlamentārajām tiesībām un parlamentārisma idejām. Pirmais brīvās vēlēšanās ievēlētais Tunisijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Mustafa Ben Jaffa kopā ar saviem jaunievēlētajiem kolēģiem raugās uz parlamentiem Eiropā un uz Eiropas Parlamentu.Lībijā, kur varmāka karoja pats pret savu tautu, Eiropas Savienība pirmā atklāja savu pārstāvniecību un tādējādi deva tautai cerību grūtā brīdī. Saharova balvas piešķiršanā jauna drosmīga blogere un varonīgs Kadafi pretinieks mūs aizkustināja ar savu sajūsmu par Eiropas vērtībām. Tuvajos Austrumos mums arvien jautā, kā Eiropā bija iespējams ienaidniekus pārvērst par draugiem un kā mēs spējām kopīgi saliedēties vienotā Eiropā, pārvarot valstu, reliģiskās un ideoloģiskās atšķirības. Jo tālāk no Eiropas atrodamies, jo labākus vārdus par to dzirdam. Strādāsim kopā, lai šis entuziasms par Eiropas vienotības projektu atkal atgrieztos arī pašā Eiropā!
Eiropa ir fascinējoša ideja. Ideja, kas radās kā 20. gadsimta otrās puses atbilde uz 20. gadsimta pirmo pusi. Kāda tad bija šī pirmā puse? Naids, lielvaru politika, agresija pret citiem, nicinājums pret cilvēka dzīvību, Pirmā pasaules kara tranšejas un Staļina nometnes. Aušvices gāzes kameras kā civilizācijas vēstures zemākais punkts. Savukārt 20. gadsimta otrajā pusē Eiropas apvienošanās un Eiropas kopējās iestādes dāvājušas mūsu kontinentam visilgāko miera un labklājības periodu tā pastāvēšanas vēsturē. 1989. gadā krita dzelzs priekškars un notika Vācijas atkalapvienošanās. 2004. un 2007. gadā Eiropas Savienībai pievienojās bijušās Varšavas pakta valstis un tika atjaunota pirms četrdesmit gadiem mākslīgi sadalītā kontinenta kultūras un politiskā vienotība. Vai tie nav izcili sasniegumi? Kāpēc mēs ar tiem vairs nelepojamies? Kāpēc ļaujam, ka šie unikālie vēsturiskie sasniegumi tiek noniecināti?
Dāmas un kungi! Mans vectēvs cīnījās Pirmajā pasaules karā. Vēl pēc divdesmit gadiem mans tēvs devās karā, kurā noziedzīgais Hitlera režīms ierāva visu pasauli. Esmu uzaudzis pilsētā pie triju valstu robežas, kur cilvēkiem bija jāgaida garās rindās pie robežas, ja viņi vēlējās apciemot savus kaimiņus Beļģijā un Holandē.
Karu un badu esam novērsuši. Robežas ir atvērtas. Asi vēršamies pret rasismu un ksenofobiju. Šodien dzīvojam brīvā, atvērtā Eiropā. Eiropā, kas var lepoties ar kultūru daudzveidību. Sagatavosim kopīgi šo Eiropu 21. gadsimta uzdevumiem. Lai mēs arī jaunajai paaudzei varētu solīt, ka viņu dzimtā Eiropa būs ekonomiski stipra, sociāli taisnīga, brīva un demokrātiska.
Paldies par uzmanību!”