Sociālā taisnīguma trūkums mūsu sabiedrībā dominējis kopš neatkarības atgūšanas. Ja padomju laikos vel varēja runāt par zināmu taisnīgumu sabiedrībā (kas gan vairāk bija tāds, ka visiem nekā nav – nevis, ka visiem kaut kas ir), tad līdz ar mežonīgā kapitālisma uzvaru pār sociālismu par tādām lietām kā taisnīgumu un sabiedrisko labumu esam vairījušies runāt, domāt un darboties. 
Pirmsākumos izslāpums pēc amerikānisma – un vēlāk jau lielo privatizētāju un jaunbagātnieku kontroles rezultātā sociālais taisnīgums nespēja pie mums nostiprināties, kaut pieprasījums pēc tā ar katru gadu sabiedrībā palielinājās.
Ervins Labanovskis, biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis
Šobrīd ir brīdis, kad taisnīgumu meklējam citās zemēs – un nav svarīgi, vai tiešām tas tur tiek atrasts. Sliktākais ir tas, ka tiek atmestas cerības šo taisnīgumu sasniegt šeit uz vietas Latvijā, un tā ir valsts viena no būtiskākajām problēmām.
Tiesiskums. No beztiesīgā PSRS mēs izdarījām lēcienu demokrātijas virzienā ar vārda brīvību, ar ceļošanas tiesībām, ar privātīpašumu, cilvēktiesībām utt. Taču, lai demokrātija funkcionētu labi, tai ir jānobriest – un tai jābūt kontrolētai no sabiedrības puses ar bieži vien nerakstītajiem politiskās kultūras un ētikas standartiem. Kā jau daudzās pēcpadomju valstīs, tiesiskums ātri vien pieņēma dīvainas formas, lai kalpotu nupat sagrābtajam un prihvatizētajam kapitālam.
Šis kapitāls tad arī uzlika sistēmiskos rāmjus, kur tikai līdzīgajiem tiek nodrošināta vara, kur naudas loma un līdz ar to saistītā shēmošana un korupcija kļuva par politiskās spēles galvenajiem noteikumiem.
Sliktākais šajā bija tas, ka sabiedrība īpaši nepretojās un ļāva tam notikt. Līdz ar to valsts spēja sevi efektīvi pārvaldīt, kontrolēt savus lēmumus galu galā kļuva tik vāja, ka tas viss ir gandrīz novedis pie valsts bankrota un sabrukuma.
Latvijai nepieciešama kompleksa pieeja abiem jautājumiem vienlaicīgi, gan uzlabojot sociālo taisnīgumu, gan nostiprinot tiesiskumu. Tikai abiem šiem aspektiem vienlaicīgi uzlabojoties, mēs varam cerēt uz valsts atjaunošanos un lepnuma atgriešanos iedzīvotāju sirdīs par savu dzimteni, kas atspoguļosies arī ekonomikas rādītājos.
Ne vienmēr ekonomika balstās tikai finanšu plūsmās un skaitļos. Svarīga arī ir iedzīvotāju attieksme – kaut vai tik vienkāršā jautājumā kā – maksāt nodokli valstij vai nē!
Līdz šim diemžēl, ja neskaita izteikti oligarhiskās partijas, šajā aspektā dominē vai nu sociālā taisnīguma nepieciešamības apzināšanās, ignorējot tiesiskumu un sabiedrības lielāku iesaisti vai kontroli (tā domā Saskaņas Centrs), vai tiesiskuma pasludināšana par galveno vērtību, aizmirstot sociālā līdzsvara nepieciešamību sabiedrībā, lai tā veselīgi attīstītos, dzimtu bērni, ekonomika būtu stabila un prognozējama (tā domā Vienotība).
Ar sarūgtinājumu jāsaka, ka V. Zatlera reformu partija necenšas šo sabiedrības pieprasījumu apmierināt ar jaunu politisko piedāvājumu, kas ietvertu gan taisnīgumu, gan tiesiskumu. Tā vietā veidojot līdz-galam-nesaprotami-ko – personības kulta partiju vai jauno, nevienam nezināmo profesionāļu komandu, kas iestāsies par labēji centriskām vērtībām pret oligarhiem, par valsts vēlētu prezidentu un maksas medicīnu cilvēkiem bez pensijām un absolūti liberālu programmu!
Vēlos vēlreiz uzsvērt, ka abiem – gan sociālajam taisnīgumam, gan tiesiskumam jābūt vienlīdz svarīgiem un viena ignorēšana, lai attīstītu otru, novedīs pie neveiksmes.
Varu tikai piebilst, ka tiesisku sabiedrību bez sociālā taisnīguma var uzbūvēt, taču Rietumu pasaulē demokrātisku, sociāli taisnīgu sabiedrību bez tiesiskuma nav iespējams izveidot, jo valsts, tad nespēs pildīt savas svarīgās un atbildīgās funkcijas, kādas tai ir labklājības valstu sistēmā.
Gudrie mācās no citu kļūdām, muļķi no savējām. Tā Baltkrievija, kur ir samērā izlīdzināta sociālā taisnīguma sistēma, buksē tādēļ, ka vara ir caurausta ar Lukašenko pietuvināto korupciju un cilvēki necer tiesu sistēmā atrast taisnību, kas atspoguļojas ekonomikas dzīvotspējā un vitalitātē. Zināmas paralēles var arī meklēt agonējošajā Grieķijā, kur valsts sociālo taisnīgumu sagrāva valsts nespēja sevi regulēt un novērst izšķērdēšanu. Turpretī Skandināvijā, kurš ir, manuprāt, pasaulē labākais valsts pārvaldes piemērs šobrīd, mēs varam redzēt gan sociālo taisnīgumu, gan tiesiskumu, kas ilgu gadu laikā ir nesis savus augļus. Mums jāizvēlas šis ceļš, jautājums tikai, kura politiskā kustība to spēs piedāvāt un realizēt!
P.S. Sociālais taisnīgums – tāds taisnīgums, kurā, piemēram, nodokļu slogs ir mazāks tiem, kam mazāki ienākumi; kurā sociālā atbalsta sistēma efektīvi strādā, lai atbalstītu grūtībās nonākušos un motivētu atgriezties darba tirgū vai arī godam atmaksātu cilvēkiem par viņu mūža darbu. Tāds taisnīgums, kurā saproti, par ko maksā nodokļus.
Tiesiskums – stingri apkarota korupcija, valsts institūciju caurskatāmība, likumu pieņemšana plašākas sabiedrības interesēs, tiesu varu profesionalitāte un neatkarība.