Pie kāda mana raksta mēs ar kādu komentētāju strīdējāmies un nevarējām nonākt pie kopsaucēja par korupciju. Iespējams, ka domājām vienu un to pašu, tomēr šeit ir jāsaprot, ka būtībā runa ir par 2 līmeņu procesu – maza un liela mēroga. Vienmēr abos šais gadījumos mēs nevaram runāt tikai par tīriem likumpārkāpumiem, bet jārunā arī par vienkārši neētisku rīcību, amatpersonas stāvokļa izmantošanu, valsts nozagšanu (bet jau politiskā, nevis kriminālā līmenī), vienkāršu ekonomisko ieinteresētību.
Uvis Martinsons
Šobrīd dažiem cilvēkiem savas muļķības vai angažētības dēļ ir tendence sajaukt to visu kopā un koncentrēties tikai uz maza mēroga procesiem. Ko es ar maza mēroga procesiem domāju? – Nu, piemēram, kāda mazā HES biznesu un zivjaudzētavas privatizāciju, kādas mājas būvniecību kāpās, kādu rindu māju projektu, kurš nesen tapis zināms, vai kāda ministra deklarācijas neskaidrības. Piemēru var būt daudz! Bet, vai tas nozīmē, ka tie visi ir krimināli? Nebūt nē. Tā vienkārši ir neētiska, pārāk dziļa iesaistīšanās procesos, uz kuriem varbūtēja ietekme ir pašiem iesaistītajiem ar mērķi gūt materiālu labumu. Arī tīri materiālā ziņā uz kopējā fona tās drīzāk ir kapeikas!
Jā, ārzemēs par šādām darbībām amatpersonas atkāpjas, kā, piemēram, to izdarīja latviešu izcelsmes Zviedrijas tieslietu ministre Linda Freivalde pēc, ja pareizi atceros, “aizdomīgas” dzīvokļa privatizācijas. Bet vai šīs darbības vienmēr ir kriminālas un vai Linda Freivalde “sēž”? – Neko tādu neesmu dzirdējis! Vienkārši viņa atkāpās, jo politiskās tradīcijas ir citas.
Nu, ko, Vienotībai bija visas iespējas šīs mazā neētiskuma tradīcijas Latvijas politikā lauzt, bet viņi šo iespēju neizmantoja. Tāpat kā nav izmantojusi arī citas iespējas. Pēc tā es izdaru gluži loģisku secinājumu, ka “pēdējais gaišais un tīrais politiskais spēks” šādus jautājumus gluži loģiski noņem no politiskās dienas kārtības. Ja kāds cilvēks, politiķis vai žurnālists grib runāt par ētisku politiku, tad viņam ar šādu valdošās partijas pielaidīgu nostāju “mazās” korupcijas jautājumos ir jārēķinās, vai jāsāk kritizēt pašu Vienotību!
Vairāku gadu garumā “neatkarīgajos” masu informācijas līdzekļos (tādos kā LTV, TV3 Nekā personīga vai DELFI) izvērstā politiskā kampaņa pret citiem politiskajiem spēkiem ir balstījusies tieši uz šādu “sīko korupciju” vai drīzāk neētisku rīcību. Šie sīkās korupcijas gadījumi ir bijuši par pamatu, lai izdarītu sabiedriskās domas spiedienu uz attiecīgajiem politiķiem. Cik noprotu, tad tagad, līdz ar Vienotības miršu vainadziņa krišanu, šāda spiediena izdarīšana tiek pasludināta par neaktuālu vai ir jāvērš pret pašu Vienotību.
Bet šai problēmai, parādībai vai latviskās ētikas izpratnes paradoksam ir vēl arī cits aspekts. Koncentrējoties uz sīkajām lietām, tiek aizmirsts par daudz būtiskākiem nodarījumiem, kad sabiedrībai tiek nodarīti zaudējumi par daudziem simtiem miljonu vai miljardiem latu! Ko es domāju? – Nu, piemēram, kādas aviosabiedrības klusu pāriešanu privātās rokās, nevajadzīgu milzu celtniecības objektu būvniecību, kādas privātās bankas glābšanu uz valsts budžeta rēķina, Latvijas mežu izciršanu, masveida tiesas lēmumu viltošanu, ne ar ko nepamatoti stratēģisko uzņēmumu privatizāciju un dabas pamatresursu ievērojamos apmēros pāriešanu ārzemnieku rokās. Kā arī citi. – Tie ir reāli un milzīgi zaudējumi visai sabiedrībai.
Arī šais “lielajos” nodarījumos vai darījumos vairumā gadījumu var runāt tikai par politiķu “nopirkšanu” ekonomisko grupējumu interesēs, nevis reāliem kriminālnoziegumiem. Kā, piemēram, lielā latviešu tautas drauga Ivara Godmaņa diriģētie un daudzu viņa Vienotības draugu draudzīgi atbalstītie un naktī pieņemtie Parex glābšanai nepieciešamie likumdošanas akti. Kā, Vienotība un Godmanis nav draugi? Kaut kā nebūtu dzirdējis, ka kāds no Vienotības būtu asi vērsies pret veidu, kādā tika pārņemta Parex Banka! “Nu kak možno rezaķ po živomu!” ;)
Mani, lai spriestu par kādu politisko spēku, interesē tieši lielie darbi un nedarbi. Mani neinteresē visādi krikumi, nelikumīgi malkas šķūnīši, politiķu seksa lietas un orientācija, vai viņu kulinārā gaume. Cita lieta jau ir tā, ka cilvēks, nonākot interešu konfliktā sīkumos, kļūst ievainojams un viegli padarāms par šantāžas upuri! Acīmredzot, tieši šī iemesla dēļ ārzemēs, nonākot vismazākajā interešu konfliktā, politiķiem ir pieņemts atkāpties. Pie mums nē. Nav tādas tradīcijas!
Es pieņemu, ka daudziem masu saziņas līdzekļiem Latvijā šādi šantāžas upuri politiskajā vidē ir pat izdevīgi, jo tā ir viņu daļa no “barības ķēdes”. Tieši tāpēc korupcijas apkarošanā iesaistītajiem žurnālistiem un izmeklētājiem būtu jābūt ļoti uzmanīgiem. Bet vislabākais viņiem pašiem politiskajās cīņās neiesaistīties vispār.
Vai, piemēram, īpašumu legalizācijas likums nebūtu vislabākā cīņa ar korupciju, raugoties tieši no nozīmīguma skatu punkta? Vai viens otrs “oligarhs” nav vairāk bīstams nevis savas ietekmes dēļ, bet tādēļ, ka kādam par viņu kaut kas ir zināms? Tāpat būtu jāanalizē, kas ir lielo lietu labuma patiesie guvēji un vai īstenībā nav jārunā nevis par korupcijas problēmu, bet par politikas problēmu! Diemžēl “profesionālei” Jutai Strīķei šādām dziļām pārdomām par korupcijas sarežģīto dabu, šķiet, nepietiek laika, tāpat kā profesionālo pienākumu pildīšanai, par ko viņa saņem valsts algu. Viņai jānodarbojas ar politiskajiem paziņojumiem presē! Nevarēju vien nopriecāties par to, ka viņas cīņu biedrs Vilks “noteikti atgriezīšoties” KNAB vietnieka darbā! Kaut kas man un visai sabiedrībai bezgala svarīgs. Ar domām par to vien dzīvoju! ;)
Tai pašā laikā arvien neskaidrāka paliek KNAB pastāvēšanas jēga un būtība. – Vai specdienesta izmantošana tīri savtīgu politisku mērķu labad ar neslēptu nolūku izdarīt spiedienu uz politiķiem, tādā veidā aizstājot normālu politisku procesu, gala rezultātā neizrādīsies smags sitiens pa Latvijas demokrātiju?