Laiku pa laikam padzirdu ideju, ka vajadzētu veidot politisko partiju. Mulsināja tas, ka par to runā vienlaikus ļaudis, par kuriem man skaidrs, ka to ideoloģiskais pasaules skatījums ir tik kardināli pretējs, ka politiskās ideoloģijas ziņā tie nekādu kopsaucēju nevarēs rast. Nu līdzīgi kā primārais sauklis “par labām meitenēm!” it kā vieno visus, taču kad sāk tēmā iedziļināties, tad jāsecina, ka Pujāta un kaimiņu Kārlēna izpratne, kas ir “laba” meitene, visai atšķiras… Tāpēc tā amatieriski paprātuļoju (pirms laika iesāku, taču tikai piezīmju līmenī, neko neizdomājot) par situāciju un modeļiem kā tādiem.
Artis Buks, Mg.Hist., b-bas “Suņa sirds” valdes priekšsēdētājs
Pagājis jau ilgāks laiks, šai zemītei pildot visus demokrātiskai iekārtai nepieciešamos priekšstatus, taču nepamet sajūta, ka principiāli nekas īpaši nemainās. Gluži tāpat kā PSRS laikā, no tribīnēm teiktais nesaskan ar apkārt redzamo. Kāpēc? Kurš vainīgs? – jau vairāk nekā gadsimtu Baltijas jūras austrumu krastā aktuāli un neatbildēti jautājumi.
Ja atminamies XX gs. 80.-90. gadu mijas politiskās cīņas lozungus, tad redzam, ka tie visi bija populistiski, t.i. ietvēra sevī kādu pamatideju, bieži vien “taisnīgu”, taču nesaturēja nekādu skaidrāku priekšstatu tālākā perspektīvā. Iemesls jau acīmredzams – situācija bija tāda, kas prasīja rīkoties uzreiz un procesā meklēt jaunas metodes, savukārt ļaužu pasaules aina bija tradicionāli duāli melnbalta – “mēs, labie, pret svešajiem, sliktajiem”, – kur abi šie apstākļi sakrita un viens otru papildināja.
Piemēram, kaut vai aicinājums ieviest demokrātiju. Nevienam nebija laika iedziļināties, kas tā tāda, kā tā darbojas, kādi tās principi, kas tai nepieciešams. A priori tika pieņemts, ka tā ir “laba”, jo savādāk jau nemaz nevar būt. Un noteikti kardināli atšķirīga no līdz tam pastāvējušā “sliktā”. Tipisks t.s. kargo kulta domāšanas paraugs: šķita, ka tikai nomainot karogu virs bijušā Vidzemes bruņniecības nama, uzvelkot smalku uzvalku un sākot runāt kā “Tur”, brīvais tirgus un tam līdzi neizbēgami nākošā pārpilnība, bezrūpība, brīvība un demokrātija uzradīsies automātiski pati no sevis un gatavā veidā. Kāda tā ir sapņu zemēs, kurām jālīdzinās.
Klasiskais populisms ir kokteilis no realitātes un primitīviem, nerealizējamiem saukļiem, kurš vidusmēra iedzīvotājam šķiet “gluži kā es domāju”, t.i. nodrošina lielāka daudzuma vēlētāju atbalstu. Vecajās Rietumu demokrātijās tas ir gadu desmitu laikā tā izslīpēts, ka patiesi veido jau visai izsmalcinātu sistēmu. Taču Latvijā politiskā elite savas niecīgās intelektuālās kapacitātes dēļ (nu un, protams, arī vēlētāju spriestspējas līmeņa dēļ) ir spiesta darboties primitīvākiem līdzekļiem. Manevra iespēju amplitūda krietni šaurāka, iespēju mazāk, un biežāk nākas veikt izvēli par labu realitātei, cenšoties to pasniegt populisma traktējumā, lai vēlētājiem šāds solis būtu pieņemams.
Pagaidām esošā varas un pavalstnieku attiecību sistēma funkcionē bez īpašas aizķeršanās, taču stabilitāte drīzāk panākta tikai ar elites apjēgsmi, ka var netraucēti darboties, ignorējot pašas populistiskos solījumus priekšvēlēšanu kampaņā, jo lielāko tiesu elektorāts nesaista valsts varu ar partijām, kuras iebalsojis vēlēšanās (a la ievēlēju labos, taču sliktie viņam neļāva darboties, tikai trīs ministri bija mūsējie – nākamreiz atkal par tiem pašiem labajiem balsošu). Vēl jo labāk izskatās, kā vara bez aizķeršanās pārņem opozīcijas lozungus, tos praktiski padarot par farsu, ko uzskatāmi varēja redzēt pie Saeimas, kur sapulcējies pūlis kliedza “Atlaist Saeimu!”, no ēkas iznāca grupa saeimkundziņu (nu tur Repše u.c.), pievienojās pūlim šajās klaigās (t.i. paši pieprasot sevi atlaist) un tad ar smaidu gāja iekšā turpināt darboties kā līdz šim.
Kas šobrīd atliek politiskajai opozīcijai? Pirmkārt, tai no rokām izrauti gandrīz visi propagandas ieroči (tādi pieejami tikai ekonomiskajai opozīcijai), otrkārt, tādas kaut cik organizētas opozīcijas nemaz nav. Ir amorfa neapmierināto masa, kādi aktīvāki mazi pulciņi, kurā visskaļākie ir radikālie margināļi (kas ar savu uzvedību vien diskreditē pašu opozīcijas ideju). Opozīcija vienmēr un visur izmantojusi tieši populismu cīņā ar pozīciju, taču Latvijas situācijā tai, lai vispār pozicionētos kā opozīcijai, ir jādekonstruē vispārējo varas populismu un jāizdomā jaunus saukļus, jaunus principus, kas ap to mobilizētu elektorātu un ļautu cīnties par varu. Domāju, tas nebūt nebūs viegli kaut vai tāpēc vien, ka tai pirmkārt jau jāsaprot un jāpārvērtē kaut vai to, kas tad īsti ir tās elektorāts, jo sen vairs nav tāda vēlētāja kā “tauta”.
Bez tam šķiet, situācijai absolūti neatbilstoši un saturiski novecojuši drīz būs (jau ir) praktiski visi 80.-90. gadu mijas politiskie lozungi un mērķi, jo tie visi vairāk vai mazāk balstās XIX gs. nacionālromantiķu populistiskās propagandas paradigmā par tautas, nācijas vai pilsoņu kopības vienotību kultūrā, politiskajās interesēs un pasaules skatījumā, kā arī utopiskajā XX gs. 30. gadu populistiskās propagandas uzstādījumā, ka „tauta“ un „valsts“ jāuztver kā sinonīmus. T.i. uz populismu balstīta gan pozīcija, gan opozīcija, taču pirmās rīcībā gluži vienkārši ir lielāki resursi.
Ja politiskās partijas 90. gadu sākumā radās pēc klasiskā “masu partiju” parauga, tad visai drīz (nezinu, apzināti vai neapzināti) tās pārstrukturizējās par t.s. “universālajām partijām” (Catch – All), kur mērķi tiek veidoti kampaņveidīgi un īstermiņā, bet finanšu resursi tiek iegūti no visiem iespējamiem avotiem. Savukārt šobrīd tās pārtop par t.s. “karteļa partijām”, t.i. mazskaitlīgām domubiedru grupām, kuru pamatmērķis un uzdevums ir būt tramplīnam, kas ļautu to līderiem tikt pie politiskās varas. Līdz ar to no politikas strauji pazūd tās masveidīgums (lai gan par kādu masveidīgumu var būt runa, ja valstī ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju nevienas politiskās partijas biedru skaits nepārsniedz 2000, t.i. pārstāvjus uz Saeimu tiesīgi izvirzīt tikai kādi 0,001% pilsoņi? – procenta skaitlis tīri simbolisks, jo neesmu veicis nekādus aprēķinus), bet spēli savā starpā spēlē mazskaitlīgas interešu grupas, elektorātam atstājot vien simbolisku lomu (nu ir pieņemts laiku pa laikam sarīkot vēlēšanas, tāda tā kārtība).
Pēc elektorāta atbalsta ārpus pāris priekšvēlēšanu mēnešiem nav nekādas vajadzības, tāpēc ar priekšvēlēšanu aktivitātēm nu lieliski tiek galā šim nolūkam noalgotas reklāmas vai PR aģentūras. Arī vajadzību pēc politisko partiju pastāvēšanas uztur ne tik daudz iedzīvotāju vēlme apvienoties ar līdzīgi domājošiem un kā ietekmēt valsts politiku, bet gan likumdošana (aizdomas, ka ja likums vairs neprasītu, ka tikai politiskās partijas var izvirzīt kandidātus uz Saeimu, tās kā nevienam nevajadzīgs relikts ātri vien pagaistu vēstures miglā). Attiecīgi, pirms vēlēšanām šīm mazpartijām, kuras nekādi nesavāktu tos 5% vēlētāju, jāveido “vēlēšanu apvienības”, kas ir uzskatāmākais apliecinājums partiju reālajai lomai sabiedrībā.
Tāpēc nevienam politiskajam spēkam Latvijā nav ne izstrādātas ideoloģijas, ne mērķtiecīgas programmas, ne idejas, ne vīzijas (tas, ko dēvē par partiju “programmām”, nudien nav uzmanības vērts): ja tiks pašvaldībā/Saeimā, tad domās, ko iesākt. Arī atšķirības partiju darbībā praktiski nav nekādas: par partijas pastāvēšanu sabiedrība tiek informēta īsi pirms vēlēšanām, bet pēc tām redzam tikai domubiedru komandu cīņu par ietekmi nozaru ministrijās un valsts uzņēmumu padomēs. Savukārt dalījums “labējos”, “centra” un “kreisajos” ir visai nosacīts, drīzāk medijiem nepieciešams aprakstot, nekā atspoguļo ideoloģiskos uzskatus.
Sadzīves realitāte nemainās, lai kādi ar būtu uzvaru vēlēšanās guvušo partiju priekšvēlēšanu saukļi un solījumi, nemaz nerunājot par programmām un mērķiem (ja tādi būtu, jo līdz šim dzirdētas lielākoties glupības jeb pseidomērķi, kuru vienīgā funkcija ir slēpt mērķu neesamību). Tad rodas tādi kuriozi kā pašvaldību vēlēšanās partijas solījums panākt izstāšanos no ES vai Saeimas vēlēšanās partijas programmas punkts panākt iestāšanos ES (brīdī, kad jau vairākus gadus bijām dalībvalsts). Pirmais liecina par to, ka partija savus vēlētājus uzskata par absolūti domātnespējīgiem, savukārt otrais gadījums tikai liecina par pašu zaļzemnieku attieksmi pret savu programmu (būtu interesanti veikt aptauju: cik šīs partijas biedri ir lasījuši tās programmu un var no tās ko citēt – kā nekā tā tak ir viņu politisko uzskatu pamats).
Rodas iespaids, ka politiskajai elitei tas vēlētājs drīzāk jau ir kā traucēklis: tā nezina, ko ar to iesākt, ko tam solīt, negrib, nemaz nevēlas un neprot ar to nodarboties. Arī elektorāta vairums pieņēmis spēles noteikumus, pārstājis sadzirdēt to, kā nav, – t.i. tukšas frāzes kas teiktas teikšanas pēc, – un balso par personālijām vai “komandām”.
Jāatzīst, tas nevienu īpaši nesatrauc – visi lād no panckām ārā valdību un partijas, un gaida nākamās vēlēšanas, kad nu balsos par īsteni gaišajiem spēkiem, kas atkal nāk ar skaistiem solījumiem un aicinājumiem konsolidēties pret “tumšajiem spēkiem”. Noturīgs cikls. Tomēr ir kāda tendence: kaut emocionālā līmenī pēc inerces kopš pagājušā gadsimta pēdējām desmitgadēm sabiedrības interese par iekšpolitiku ir liela, taču ar katru gadu palielinās to skaits (vecākās paaudzes īpatsvars samazinās mehāniski), kuri vispār novēršas no tās apzinoties, ka no indivīda izvēles visai maz kas atkarīgs vai, kas bēdīgākais, nav īsti no kā izvēlēties. Ar vecūkšņiem skaidrs – tie ir auguši totalitārā iekārtā, respekts pret autoritārismu ar mātes pienu iezīsts – sapņo par “vadoni” kas kā mesija vai ūsainis nāks un iztrenkās, sodīs, ieviesīs kārtību. Shēma no pagājušā gadsimta sākuma zināma.
Taču arī jaunā paaudze, kas pasauli aplūkojusi un salīdzina, aizvien skeptiskāk raugās uz rotaļu “spēlēsim politisko partiju”. Plus vēl sadzīves kreņķi, kas katram individuāli aizvien vairāk sāk šķist svarīgāki par valsts likteņiem (ko nu tur pasauli lāpīt, ja nomaksājamo rēķinu pilna pastkaste, bet naudas nav?). Samazinās to skaits, kas interesējas par politiku un kurus pirms vēlēšanām var motivēt tajās piedalīties. Līdz ar to, iespējams, visai tuvs varētu būt brīdis, kad tās mazskaitlīgās domubiedru grupiņas, ko pieņemts dēvēt par “politiskajām partijām”, vairs nespēs mobilizēt elektorātu, izmantojot tos pašus vecos populistiskos aicinājumus par demokrātiju, brīvo tirgu, atgriešanos Eiropā, cīņu pret ļaunajiem utt.
Protams, vēl kādu laiku varēs ekspluatēt vecā populisma metodes, tās sakāpinot. Piemēram, ja nāktu jauna sociāldemokrātiska partija ar izteiktu politisko līniju un skaidri definētu ideoloģiju, ap to varētu saliedēties tā daļa, kas vīlusies visās līdzšinējās sociāldemokrātiskajās grupiņās, taču vismaz apzinās sevi kā šīm idejām piederīgus. Līdzīgi kā nāca Visu Latvijai ar no pačākstējušajiem tēvzemiešiem pārņemtiem populistiskajiem saukļiem, taču personāliju līmenī vēl neieslīguši valsts uzņēmumu padomju krēslu dalīšanu rutīnā, korupcijā, un vienā mirklī viss tēvzemiešu elektorāts pārgāja zem jaunā karoga, bet vecajiem nesējiem nekas cits neatlika kā vai nu pazust no politiskās skatuves, vai iekļauties jaunajā kustībā kā spērnam, pamazām tajā izšķīstot. Lai gūtu panākumus, var izmantot harismātisku līderi, kas lieliski ļauj gūt panākumus apstākļos, kad vēlētāji nav domātspējīgi. Taču pa lielam šādi gadījumi, škiet, neko nemainīs, tikai paildzinās atsevišķu arhaisko tendenču mūžu un esošo status quo valstī. Populistiskajiem saukļiem pamazām zaudējot savu vērtību, sabiedrība pamazām “racionalizēsies”, kas ir neizbēgami.
Reālā dzīve rāda, ka nav nekādas “vienotas latviešu tautas”, kurai būtu visiem kā vienam kopīgas vērtības un intereses. Viss kardināli mainījies un ne tuvu nav kā pirms 100 gadiem. Taču, piemēram, sociķi vēl joprojām nav pamanījuši, ka LSDSP nebūt nav tā masu partija, kas pagājušā gadsimta pirmajā pusē pārstāvēja lielākās daļas dievzemītes iedzīvotāju intereses, bet gan pusizjukusi, ap vienu līderi apvienojusies mazskaitlīga ļaužu kopiņa, kas pat vēlēšanās nevar piedalīties kā politisks spēks. Bez tam aizdomas, ka lielākā daļa t.s. “sociķu” nespētu atbildēt uz jautājumu, kas īsti ir viņu partijas ideoloģija (samulsusi atgaiņāšanās ar frāzītēm par “sociālo taisnīgumu” var piedienēties pamatskolēnam vēstures eksāmenā, taču ne ļaudīm, kas vēlas ietekmēt valsts likteņus).
Viss balstās uz inerci, nevis virzību. Tēvzemieši un vislatvieši kā mantru atkārto 150-100 gadus senus “tautiskos” saukļus, tikai “vācu barons” vietā nu liekot “krievi” (ir aizdomas, ja piepeši “krievi” vienā jaukā dienā pazustu, tad gan šiem būtu izmisums: nebūtu, pret ko piketēt, ko pieprasīt izslēgt vai piespiest ,kā pareizi runāt, bet būtu jāsāk domāt par valsts labklājību, kultūru, ekonomiku, taču par to īsteni patrioti nedomā kā par otršķirīgu), taču viņu elektorāts ar katru gadu mazliet, taču samazinās.
Visādi pctvelieši maļ 50 gadus senus aicinājumus par “tautu draudzību”, neapjēdzot, ka viņu potenciālie vēlētāji nebūt nav vienādi ieinteresēti politiskās līdzdalības prasībās, nemaz negrib nekādas tur tiesības vēlēt u.tml., bet gan tikai lai viņus vara liek mierā un ļauj dzīvot un strādāt. Bez tam situācija mainās tik strauji, ka viņu divkopienu sapnis var pa pašu bruģētu taciņu izvērsties trīs vai četrkopienu sapnī, kur PCTVL nebūt nebūs paredzēta goda vieta (ja vien šie laikus nesāks mācīties turku un ķīniešu valodas).
Zināmā mērā var teikt, ka “krievu partijas” kā politisks spēks pastāv un gūst sev vēlētājus pateicoties tikai TB/VL agresīvajam nacionālpopulismam (un otrādi): piemēram, ja vēl pirms pāris gadiem 9. maijā Pārdaugavā pie dzelzbetona staba lasījās kopā kādi pāris simti, maksimums pāris tūkstoši nostalģijas māktu margināļu, tad šobrīd valsts bankrota (labējo latviešu valdību vadībā) un tēvzemiešu politisko aktivitāšu mudināts, ziedu licēju skaits jau mērāms simtos tūkstošu ar tendenci tikai pieaugt (ja TB/VL izdosies pamatizglītības valodas jautājuma svārstu iekustināt pietiekami stipri).
Taču svarīgi ir kas cits. Politiskajai sistēmai un domāšanai paliekot pagājušā gadsimta domāšanas modeļu rāmjos, netiek pievērsta uzmanība tam, ka pamazām netverami mainās pati sabiedrības sociālā struktūra un domāšana. Kā? Nepateikšu, bet mainās. Te sociālantropologiem jāvaicā, vai šie tam nav pievērsuši uzmanību. Šķiet, sabiedrība separējas tādos kā “interešu slāņos”, kur piederību konkrētam slānim dod ne tik daudz manta vai amats, cik intereses, audzināšana un no tā izrietošais pasaules skatījums. Politisko ideoloģiju kā tādu laiks ir aizgājis. Partijām nav savas, no citām atšķirīgas ideoloģijas, nav konceptuālu uzskatu, un nav arī nekādas praktiskas vajadzības. Tāpēc Saeimas deputāti brīvi maina partejisko piederību, atkarībā no konjunktūras un nenoliek mandātu pat no visām partijām izsviesti (tas uzskatāmi liecina, ko par politiskajiem uzskatiem, partiju programmām un vēlētājiem domā paši deputāti – kā nekā vēlētāji Saeimā ievēlēja partiju, nevis deputātu X kā personu).
Partejiskā piederība pat zināmā mērā jau kļūst traucēklis, tāpēc aizvien retāk medijos sastapsim ziņas par kādas partijas aktivitātēm starpvēlēšanu periodā (vismaz es neesmu pēdējos pārdesmit gadus nekā manījis), biedru skaitu (tas zināms uzņēmumu reģistrā, taču netiek nevienam izpausts – vismaz man kategoriski atteica, kad izrādīju par to interesi). Katrs var īstenot paziņu lokā improvizētu miniaptauju un pārliecināties, ka lielākā daļa ļaužu varbūt zina, izdzirdot konkrētu uzvārdu, kurš ministrs tas ir, taču šī ministra partejisko piederību zinās tikai tajos retajos gadījumos (piemēram, ja salīdzinoši nesenā laikā kāda cita partija organizējusi šīs partijas gānīšanas kampaņu, par vienu no simboliem izvēloties attiecīgo ministru, kura partejiskā piederība pieinēta plašsaziņas līdzekļos). Vai daudz ļaužu var tā nedomājot pateikt, kādas partijas biedra karte ir premjera Dombrovska kabatā? Tas būtu nonsenss pagājušajā gadsimtā, taču ne šobrīd. Mūsdienās politisko partiju kā atšķirīgu ideoloģiju un atšķirīgu sociālo modeļu vīziju nesēju laiks, šķiet, pagājis. Arī pēdējās vēlēšanās, kā redzējām, lielākos panākumus guva tieši tie, kam bija vismazākā piesaiste kādai nebūt konkrētai ideoloģijai.
Pie tam jārēķinās ar to, ka Latvijā nekādas politiskās ideoloģijas kā tādas šobrīd masu apritē nav iespējamas, jo absolūtais vairākums latviešu savā pasaules skatījumā ir konsekventi kreisie. Protams, paši ļaudis plēsīs kreklus un dēvēs sevi tur par nacionālistiem, liberāļiem, demokrātiem u.c. medijos saklausītos svešvārdos no Eiropas politikas arēnas, taču visi šie “-ismi” pagaist kā sniegs pavasara saulītē, tikko runa ir par konkrētām personiskās dzīves peripetijām.
Viss liberālisms un brīvā tirgus glorificēšana pazūd, kad nāk piedāvājumi likvidēt tādus divu iepriekšējo gadsimtu sociālistu sasniegumus kā studentu stipendijas un valsts apmaksātas „budžeta vietas“ augstskolās (liberālie studenti taisnīgā sašutumā dodas piketēt pret), likvidēt valsts pabalstus zīdaiņu mātēm, t.s. “māmiņu algas” (ar bērnu ratiņiem un dakšām uz Saeimu!), samazināt vecuma pensijas, palielināt pensionēšanās vecumu, likvidēt bezmaksas izglītību, medicīnisko aprūpi un medikamentu cenu dotācijas, atcelt nekustamā īpašuma nodokļa ierobežojumus utt.
Ar sašutumu tiek uzņemta ziņa par valsts uzņēmumu tirgoto pakalpojumu tarifu paaugstināšanu, lai gan paši brīvā tirgus pamatprincipi nosaka, ka uzņēmums tirgo, nevis sniedz pakalpojumus, un neatkarīgi no īpašnieka uzņēmējdarbības vienīgais mērķis ir gūt maksimālu peļņu, nevis nodrošināt kādam labāku dzīvi. Medijos žurnālisti un eksperti, kas sevi uzskata par labējiem liberāļiem utt., operē ar skaitļiem par to, cik dārga, neefektīva un valsti apgrūtinoša ir jebkāda sociālā palīdzība tiem, kas nespēj par sevi parūpēties, aicina to visu atcelt vai vismaz samazināt, taču paši ar neviltotu sašutumu uztvertu domu, ka varbūt, lai būtu konsekventi, viņiem pašiem personīgi nāktos pēc tirgus cenām atmaksāt valsts budžetā naudu, ko savulaik pašreizējā pensionāru paaudze devusi viņu bezmaksas izglītībai, medicīnai, sadzīves atvieglojumiem u.tml.
T.i. Latvijas iedzīvotāju vairākums vārdos ir par liberālismu un tirgus ekonomiku, strikti paliekot pie ieskata, ka valstij jārūpējas par konkrēti viņu labklājību (un tie nedaudzie, kas neprasa nekādu atbalstu no valsts, lielāko tiesu jau ir maksimāli izmantojuši iespējas līdz šim, sasnieguši savu statusu tieši pateicoties “sociālisma paliekām”, t.i. var atļauties aicināt no tām atteikties). Jebkura cita demokrātijā sastopamā ideoloģija vienkārši netiek pieņemta.
Arī vēlmei pēc “tautas vēlēta prezidenta”, t.i. vadoņa ar monarha tiesībām, saknes meklējamas turpat – gaidās, ka nāks “laimes lācis” un nu sāks par visiem rūpēties, sliktos padzīs, labos cels saulītē u.tml. utopiskās ilūzijās. Taču “padomisko” pasaules ainu nu ir papildinājis no “tīrā” kapitālisma paņemta atteikšanās no sociālās solidaritātes, t.i. nu dominē hipertrofēts “egoistsociālisms”: man pienākas tas un tas, bet citus neapmierinātos vedat kaut uz mežu, ja sociālais atbalsts/subsīdijas viņiem kaut mazliet mazina labumu man.
Rezumējot, jāsecina, ka klasiskā populisma un politisko ideoloģiju laiks, šķiet, pamazām izsīkst, un ja kāds vēlas nākotnē veidot jaunu politisku spēku (tradicionāli dēvētu par “politisko partiju”), tad to jāveido, balstoties uz citiem teorētiskajiem pamatiem. Uz pragmatismu. Bet ja vēlas tikt pie varas grožiem (kas ir pamatdzenulis iesaistīties politikā), tad būs par maz vienkārši publiski atteikties no idejām un postulēt, ka valsti jāvada kā ciema bodīti. Arī šādu neideoloģizēto populistu netrūkst.
Es perspektīvu saskatu darbotiesspējīga “ēnu kabineta” veidošanā, ar rūpīgi izstrādātu katras tautsaimniecības nozares programmu (programmu, nevis kārtējo labējo populistu paziņojumus a la ja mūs ievēlēsiet, radīsim 50 000 jaunas darba vietas u.tml.), pārdomātu reformu plānu (darba grupai veicot visia nopietnu nozares analīzi), tā radot reālu opozīciju un alternatīvu esošajai varai. Bet ja parādīsies alternatīva, izmaiņas tradicionālajā elektorāta balsojumā varētu būt visai ievērojamas. Teorētiski.
Praktiski viss atduras pie tā, ka jebkurai partijai ir vajadzīga darboties spējīga struktūra. Tādas nav nevienam, jo viens ir brīvā brīdī ģenerēt kaut kādas idejas, kas cits – mērķtiecīgi, sviedru pilnu muti strādāt, atsakoties no sadzīviskiem labumiem, lai šīs idejas realizētu. Bet algot darba grupu nav iespējams, jo nav pietiekama finansējuma (ar ~500 biedru naudiņām neko dižu neuzbūvēsi). Iegūstot kādu finansējumu, par primāro, tīri cilvēciski, kļūst mērķis nodrošināt “cilvēka cienīgu dzīvi” sev, saviem pietuvinātajiem un, protams, “sponsoriem”, savukārt par sekundāro mērķi – priekšvēlēšanu finansēšana.
Tā kā pagaidām Latvijā nav un kādu laiku nebūs ne opozīcijas, nedz alternatīvas esošajai varas elitei. Ir tikai ideoloģizēti vai pragmatiski populisti, par kuriem var balsot, vai samierināties kā ar mūžīgo slapjdraņķi un ignorēt. Būs interesanti vērot, kā tas viss izvērtīsies.