Iedomājieties, ka kāds aprakstītu mazu valsti, kas nodrošina visiem tās iedzīvotājiem bezmaksas augstāko izglītību, nodrošina transporta pakalpojumus skolas bērniem un bezmaksas veselības aprūpi, ieskaitot sirds operācijas, visiem iedzīvotājiem. Jums varētu likties, ka šī valsts ir vai nu ārkārtīgi bagāta, vai nu strauji tuvojas fiskālai krīzei.
Autors: Džozefs Stiglics, ekonomists, Nobela prēmijas laureāts
Tulkojis: Māris Grīnvalds, Kreisie.LV
Galu galā, bagātās Eiropas valstis arvien biežāk konstatē, ka tās nevar samaksāt par augstāko izglītību un aicina jauniešus un to ģimenes segt izmaksas. Šai ziņā Amerikas Savienotās Valstis nekad pat nav mēģinājušas nodrošināt bezmaksas koledžas visiem, un pat to, lai Amerikas trūcīgajiem būtu pieeja garantētai veselības aprūpei – lietai, kuru republikāņi šobrīd izmisīgi cenšas atcelt, jo to, redz, valsts nespēj atļauties, nācās izcīnīt smagā cīņā.
Bet Maurīcija, kas ir maza salu nācija pie Āfrikas austrumu krasta, nav nedz īpaši bagāta, nedz ceļā uz izputēšanu. Neskatoties uz to, pēdējās desmitgades tā ir veiksmīgi veidojusi daudznozaru ekonomiku, demokrātisku politisko sistēmu un spēcīgu sociālās aizsardzības sistēmu. Daudzas valstis, ieskaitot arī ASV, varētu mācīties no tās pieredzes.
Nesenajā vizītē uz šo tropu arhipelāgu, kurā dzīvo 1.3 miljoni cilvēku, man bija iespēja redzēt dažus no Maurīcijas sasniegumiem, kas varētu radīt neizpratni šobrīd ASV un citviet notiekošo diskusiju gaismā. Teiksim, privāto mājokļu jautājumā: kamēr Amerikas konservatīvie uzstāj, ka valdības centieni palielināt privāto mājokļu īpatsvaru ASV līdz 70% bija iemesls finanšu sistēmas sabrukumam, 87% maurīciešu mājokļu ir privātīpašumā, neradot mājokļu tirgus burbuli.
Un tagad par sāpīgo skaitli: Maurīcijas IKP gandrīz 30 gadus pēc kārtas ir audzis vairāk kā par 5% ik gadu. Protams, te vajadzētu būt kādam „āķim”. Maurīcijā, domājams, ir bagātas dimantu, naftas vai kādu citu vērtīgu resursu atradnes. Bet Maurīcijā nav dabīgo izrakteņu atradņu. Tiešām, valsts izredzes, iegūstot neatkarību no Lielbritānijas 1968. gadā, bija tik drūmas, ka Nobela prēmijas laureāts ekonomists Džeimss Mīds 1961. gadā rakstīja: „Tas būs varens sasniegums, ja valsts varēs nodrošināt produktīvu nodarbinātību saviem iedzīvotājiem, izvairoties no būtiska esošā dzīves līmeņa samazināšanās. Perspektīvas miermīlīgai attīstībai ir vājas.”
It kā Mīdam par spīti maurīcieši ir palielinājuši ienākumus uz vienu iedzīvotāju no mazāk kā 400 USD neatkarības atgūšanas laikā līdz vairāk kā 6700 USD šobrīd. Valstī, kas 50 gadus atpakaļ balstījās vien uz cukura ražošanu, šodien ir daudznozaru ekonomika, kas iekļauj tūrismu, finanšu pakalpojumus, tekstilrūpniecību un, ja plāni būs auglīgi, arī modernās tehnoloģijas.
Manas vizītes laikā gribēju labāk saprast, kas bijis par pamatu tam, ko daži pašlaik sauc par „Maurīcijas brīnumu”, un ko citi no tā varētu mācīties. Godīgi sakot, mācību ir daudz, un dažas no tām būtu labi jāiegaumē politiķiem ASV un citviet, kur šobrīd notiek budžetu cīņas.
Pirmkārt, jautājums nav par to, vai mēs varam atļauties nodrošināt veselības aprūpi un izglītību visiem, vai nodrošināt plašu privātmājokļu izplatību. Ja Maurīcija var atļauties šīs lietas, Amerika un Eiropa, kas ir vairākkārt bagātākas, arī to var. Jautājums drīzāk ir par to, kā organizēt sabiedrību. Maurīcieši ir izvēlējušies iet ceļu, kas paaugstina sociālās izlīdzināšanās, labklājības un ekonomiskās izaugsmes līmeņus, tādējādi, samazinot arī nevienlīdzības līmeni.
Otrkārt, atšķirībā no daudzām citām mazām valstīm, Maurīcija ir nolēmusi, ka lielākā daļa militāro izdevumu ir izniekoti līdzekļi. ASV nevajadzētu šo pilnībā pārņemt, taču pietiktu vien ar daļu no tās naudas, ko Amerika tērē ieročiem, kas nedarbojas pret ienaidniekiem, kas neeksistē, lai bruģētu ceļu uz humānāku sabiedrību, ieskaitot veselības aprūpes un izglītības nodrošināšanu tiem, kas to nevar atļauties.
Treškārt, Maurīcija apzinājās, ka dabīgo resursu trūkuma apstākļos tās vienīgā vērtība ir tās cilvēki. Iespējams, cilvēkresursu nozīmības novērtējums bija par pamatu Maurīcijas atziņai, ka, ņemot vērā valstī vērojamās reliģiskās, etniskās un politiskās atšķirības, kuras daži centās izmantot, lai saglabātu britu kolonijas statusu, vispārēja izglītība ir izšķirošs sociālās vienotības elements. Tādi ir arī stingrā apņēmība iedibināt demokrātiskās institūcijas un sadarbību starp darba ņēmējiem, valdību un darba devējiem – precīzi pretēji tai nevienprātībai un dalījumam, ko šodien rada konservatīvie ASV.
Ar šo es nesaku, ka Maurīcijā nav problēmu. Līdzīgi daudzām citām veiksmīgām jaunattīstības valstīm, Maurīcija saskaras ar konkurētspējas samazināšanos, ko veicinājušas valūtu maiņas kursu pārmaiņas. Un pateicoties tam, ka arvien lielāks valstu skaits samazina savu valūtu vērtību, atbildot uz Amerikas centieniem devalvēt dolāru, palielinot naudas masas apriti ekonomikā, problēma kļūst arvien smagāka. Visticamāk, ka arī Maurīcijai nāksies iejaukties.
Vēl jo vairāk, tāpat kā daudzas citas pasaules valstis, Maurīcija šobrīd uztraucas par importētās pārtikas un energoresursu inflāciju. Atbildot uz inflāciju ar procentlikmju palielināšanu, tā vienkārši papildinātu augsto cenu radītās grūtības ar augstu bezdarbu un vēl mazāku konkurētspēju. Tiešās iejaukšanās, ierobežojumi īstermiņa kapitāla ieguldījumiem, nodokļi dividendēm un stabilizējoša saprātīga banku sektora regulēšana – visi šie mehānismi būs jāizvērtē.
„Maurīcijas brīnums” dzima gūstot neatkarību. Bet valsts joprojām cīnās ar daļu no sava koloniālā mantojuma: nevienlīdzība zemes īpašumu un labklājības jautājumos, kā arī augstākā līmeņa globālās politikas drošības riski. ASV savu jūras spēku bāzes vajadzībām ir okupējušas vienu no Maurīcijas salām – Diego Garsija, par kuru nenodrošina nekādu kompensāciju, jo oficiāli to nomā no Apvienotās Karalistes, kura, pārkāpjot ANO rezolūcijas un starptautiskos likumus, ne tikai saglabāja sev Čagosas salas, bet arī izraidīja no tām to iedzīvotājus un liedz tiem iespēju tur atgriezties.
ASV tagad vajadzētu rīkoties godīgi attiecībās ar šo miermīlīgo un demokrātisko valsti: atzīt Maurīcijas likumīgās tiesības uz Diego Garsijas salu, vienoties par nomas nosacījumiem un izpirkt pagātnes grēkus, piedāvājot taisnīgu samaksu par zemi, ko tā ir nelegāli okupējusi desmitiem gadu.
► Raksta oriģināls: Social Europe Journal