Organizācijas Innovation Union Scoreboard ziņojumā Latvija ierindota pēdējā 27. vietā Eiropas Savienībā (ES) pēc inovācijām, teikts “Eiropas Biznesa atbalsta tīkla Latvijā” portālā.
Ja nu ir kāda lieta, kuras izmantojums šodien nav inovatīvs ne par matu, tad tā ir pati inovāciju ideja. Visaptverošas inovācijas un “radošuma” idejas bija atrodamas jau to 19. gadsimta domātāju arsenālā, kuri kā “utopiskie sociālisti” šodien diemžēl stāv aizmirsti milzīgajā Marksa ēnā. Lai pieminam kaut vai Dmitriju Pisarevu, krievu zinātnieku un politisku cietumnieku, kurš pēc spraigas dzīves pamanījās noslīkt Dubultu pludmalē 1868. gadā. Pēc viņa domām, sabiedrība kļūs laimīga, cilvēki – pārtikuši un saticīgi tad, ja visi kļūs par racionāliem “inovatoriem”, metīs pie malas mākslu, literatūru un visus pārējos niekus un beidzot nodosies jaunu, praktisku dzīves uzlabojumu meklēšanai. Tikai šādi ir iespējams izvest cilvēku dzimtu no tā posta, kurā viņa atrodas šobrīd. Īsi sakot, inovācijas glābs pasauli.
Autors: Ivars Ījabs. Raksts pirmpublicēts žurnāla “Rīgas Laiks” 2011. gada marta numurā ar nosaukumu “Lūdzu, nevajag”; pārpublicēšana ar redakciju saskaņota.
Arī šodienas runās par inovācijas nozīmi ieskanas līdzīgas intonācijas. Latvijai ir vajadzīgas inovācijas; zināšanās un jaunradē balstīta ekonomika; no tām radīsies produkti ar augstu pievienoto vērtību. Šeit jau principā nav nekā nepareiza; nelaime ir vienīgi ar tiem, kas un kur par to runā. Vārdam “inovācija” ir viens skanējums normālā kapitālistiskā demokrātijā, kurā politiķi ir norūpējušies par ekonomikas nākotni un sagaidāmajiem nodokļu ieņēmumiem. Taču tam ir pavisam citāds skanējums valstī, kuras elite līdz šim ir maz ko darījusi, lai valstī veicinātu jebkādu normālu, mūsdienīgu biznesu. Otrajā gadījumā nemitīgās runas par inovācijām vienkārši kļūst apnicīgas, kaitinošas un izklausās pēc minhauzeniskiem piedāvājumiem izvilkt pašiem sevi aiz matiem no purva. Latvijas globālā atpalicība inovācijās pati par sevi nav nekāda traģēdija; tā ir simptoms vispārējai valsts tautsaimniecības stagnācijai. Inovācijas ir emergents fenomens, kurš rodas vienīgi uz jau notiekošu procesu pamata. Atvars upē var veidoties vienīgi tad, ja upe plūst; un ir dīvaini gaidīt atvarus, ja upe stāv uz vietas.
Citiem vārdiem sakot, inovatīvai tautsaimniecībai ir nepieciešami noteikti priekšnosacījumi. Vispirms, normālā kapitālistiskā ekonomikā galvenais ekonomisko procesu dzenulis ir peļņa – nevis inovācijas vai radošums paši par sevi. Taču kādas gan investīcijas inovācijās un jaunās tehnoloģijās var sagaidīt tautsaimniecība, kur pēc klaji krāpnieciskas privatizācijas beigām galvenais peļņas avots ir bijusi spekulācija? Kurš gan te būs tik traks, lai mēģinātu kaut ko ražot, izgudrot, finansēt pētījumus situācijā, kad šodien nopirkts dzīvoklis pēc gada maksās divreiz vairāk? Amatpersonas, kurām tolaik bija iespējas veicināt līdzekļu piesaisti reālajai ekonomikai, ražošanai un eksportam, acīmredzot bija pārlieku aizņemtas ar citām, svarīgākām lietām, un šādiem niekiem vienkārši nepietika laika. Kad nu burbulis ir plīsis un varenais ekonomikas orgasms ir garām, diez vai ir gudri ar lukturi rokā meklēt pēc inovatīvas tautsaimniecības. No kurienes gan lai tā rastos? Protams, Latvijai joprojām ir saglabājušies daži inovatīvi uzņēmumi un nozares; arī valsts šodien ar biznesa inkubatoriem un finanšu iniciatīvām mazliet cenšas balstīt inovatīvu saimniekošanu. Taču šiem izņēmumiem ir maz sakara ar kopējo saimnieciskās attīstības virzienu, kuru jau ilgāku laiku ir izvēlējusies Latvija.
Otrkārt, inovācijām ir nepieciešami ļaudis, kuri spētu izmantot mūsdienu zinātnes progresu jaunu produktu, tehnoloģiju un procesu radīšanā. Tam būtu nepieciešama izglītības sistēma, kas censtos tuvoties pasaules līmenim un vienlaikus veicinātu radošu, patstāvīgu domāšanu. Nu, šajā jomā mēs patiešām esam priekšā visai planētai. Mums ir otrs lielākais studentu īpatsvars pasaulē – pēc Kanādas. Taču milzīgais studentu skaits nekādi neatspoguļojas tautsaimnieciskā izaugsmē – gan darba produktivitāte mums ir zemākā Eiropā, gan iekšzemes kopprodukts per capita viens no zemākajiem. Vienā otrā primitīvākā valstī kāds sāktu uzdot jautājumus par izglītības kvalitāti, par pasniedzēju kvalifikāciju, publikācijām un piesaistīto finansējumu pētniecībai. Sak’, ko un kā šie daudzie ļaudis īsti mācās? Turpretī pie mums uzdot šo jautājumu joprojām nozīmē publiski pateikt rupjību. Kamēr vieni ar šausmām vēro augstākās izglītības degradāciju krīzes iespaidā, citi spītīgi turpina tēlot, ka viss ir labākajā kārtībā. “Viss ir labi, turpiniet,/ Turpiniet, līdz saule riet,” kā mēdza dziedāt Hardijs Lediņš. Un saulriets Latvijas augstskolām tiešām vairs nav tālu. Valsts uz tām tikai taupa, maksājošu studentu paliek arvien mazāk, un globālā konkurence var drīz vien nostādīt LU, RTU un LLU vienā ierindā ar RAF, VEF un citiem izputējušās pagātnes zīmoliem.
Tiesa, ne jau vienīgi zinātne nodrošina inovācijas. Dižākais modernā laikmeta inovators, Tomass Alva Edisons nebija nekāds zinātnieks, bet gan vienkārši uzņēmīgs cilvēks ar triju klašu izglītību, kurš saprata, ka ar izdomu var nopelnīt. Ne mazāk svarīga ir sabiedrības kopējā attieksme pret risku un ļaudīm, kuri to uzņemas. Labs indikators te ir attieksme pret bankrotējušiem uzņēmējiem. Vai sabiedrība bankrotus vērtē kā normālu attīstības sastāvdaļu, vai arī marginalizē bankrotējušos kā neglābjamus “lūzerus”? Spriežot pēc publikas reakcijas uz Gunāra Ķirsona, Ievas Plaudes un Māra Gaiļa biznesa problēmām, Latvijas iedzīvotāji par biznesa riskiem neko labu nedomā. Šāda attieksme noteikti neiedrošina tos topošos inovatorus, latviešu edisonus un teslas, kuri varbūt jau šobrīd dzīvo starp mums. Taču jāņem vērā arī Latvijas biznesa politizācijas pakāpe. Kā rāda minēto ļaužu piemēri, pie mums neveiksmes biznesā parasti tiek risinātas nevis ar inovāciju, bet gan ar politiskas patronāžas palīdzību.
Patiesībā tās ir sen zināmas lietas, kuras nevienu īpaši nepārsteigs. Galu galā, sabiedrība Latvijas politiķiem nemaz tā īsti nav prasījusi par šādām lietām domāt. Mūsu publikai taču daudz aizraujošāk šķiet kārtējo reizi ekshumēt Molotovu un Ribentropu. Tomēr kopumā ir kaitinoši, ka zemē, kuras galvenais eksporta produkts ir un paliek neapstrādāta koksne, savukārt ieguldījums pētniecībā ir konstanti zemākais ES valstu vidū, politiķi nepārtraukti veldzējas ar sekojošām stila pērlēm: “Lietišķie pētījumi un inovācija modernajās tehnoloģijās sekmē valsts tautsaimniecības attīstību, tāpēc atbalsts zinātnei un inovācijai kļūst par nozīmīgu instrumentu Latvijas ekonomikas konkurētspējas uzlabošanai” (Nacionālais attīstības plāns, 2006. gads). Vai: “Stimulēsim augstākās izglītības iestāžu un zinātnisko institūciju sadarbību ar uzņēmumiem, sekmējot uzņēmumu motivāciju inovatīvai darbībai un inovatīvās kapacitātes pieaugumu, akadēmisko iestāžu uzņēmējdarbības izpratnes palielināšanu, pētniecības un tehnoloģijas attīstības atdeves radikālu palielināšanu Latvijas tautsaimniecībā” (Valdības deklarācija, 2007. gads). Patiesi, ir grūti izšķirties – smieties vai raudāt, ja atceramies laikus, kad tapa šie spārnotie vārdi. Tas bija laiks, kad valstij patiešām bija iespējas realizēt kaut daļu no te deklarētajiem plāniem un reformām – taču faktiski netika darīts gandrīz nekas.
“Inovāciju” piesaukšana liek uzdot arī plašāku jautājumu par valodas lietojumu Latvijas politikā. Reizēm pie mums mēdz sacīt, ka politiķi melojot. Tas ir pilnīgi aplams vērtējums. Melošana paredzētu, ka runātājs mēģina apslēpt kādu patiesību, kura viņam ir zināma vai vismaz nojaušama. Taču šis noteikti nav tas gadījums; te nav runa par mēģinājumiem kādu apmuļķot. Runas akti vienkārši ir pilnībā atrauti no rīcības. Cilvēki pat ar vislabākajiem nolūkiem sola lietas, kuras viņi pat negrasās realizēt dzīvē. Runas un darbi te ir kā divi paralēli universi, kuri nesaskaras. Vienā universā mīt “inovācijas”, “inovatīvās kapacitātes pieaugums” un “tehnoloģijas attīstības atdeves radikāla palielināšana”. Otrā – nodokļu celšana un nespēja veikt elementāras, vajadzīgas reformas. Pagaidām abi universi ir sadzīvojuši, savstarpēji nesaskaroties, un šķiet, ka arī turpmāk tiem ir labas izredzes nesaskarties.