Vēstures sadaļā piedāvājam Jūsu uzmanībai interviju ar kādreizējo Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātāju, šobrīd goda direktoru un 10. Saeimas deputātu Ati Lejiņu. Interviju 2006. gadā veicis Republika.lv žurnālists Aigars Dāboliņš; Kreisie.LV rekomendē to visiem, kas vēlas iepazīt Latvijas sociāldemokrātiskās kustības sarežģīto vēsturi un labāk izprast tās situāciju šodien.
Visus šos gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijā labējās partijas ir guvušas drošu vēlētāju atbalstu. Kāpēc nīkuļo latviešu sociāldemokrātiskā tradīcija? Tā bija ļoti spēcīga 20. gadsimta sākumā un Latvijas brīvvalsts pirmajā posmā.
Kad latvieši sāka apzināties sevi par politisku nāciju, viņus lielā mērā virzīja sociāldemokrātiskas idejas. Latvijas politikas labējums pēc Atmodas ir bijis veids, kā izmantot savā labā latviešu nacionālo sentimentu, jo trauma pēc neatkarības zaudēšanas ir galvenais cēlonis latviešu alerģijai pret kreisajiem.
Spriedze starp kreisajiem un labējiem pasargā demokrātiju no vienpusīgas pārtikušo diktatūras un aizstāv arī darba ņēmēju intereses. Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš, dzīvodams trimdā, ir iepazinis nacionālu ievirzītu latviešu sociāldemokrātiju.
Aigars Dāboliņš:
– Kāda ir jūsu politiskā pārliecība — labēja vai kreisa?
Atis Lejiņš:
– Es nepiederu ne pie vienas partijas un tādā ziņā esmu neatkarīgs. Bet pārliecība, protams, man ir nacionāla. Es nekad nebalsotu par PCTVL vai par Saskaņas centru. Tie skaitās kreisi.
– Tā mūsdienu Latvijas politikā ir pieņemts: latvieši pa labi, nelatvieši pa kreisi. Primitīvi. Jo normālā situācijā ar tādu nostādni savu interešu aizstāvību zaudē gan vieni, gan otri. Vienīgie, kas iegūst, ir varas ņemšanas profesionāļi.
– Varbūt, lai es korekti atbildētu uz jautājumu, kāda ir mana politiskā pārliecība, ir jāpalūkojas atpakaļ trimdas situācijā. 1970. gadā es iestājos sociāldemokrātos. Tā trimdā bija vienīgā jēdzīgā latviešu nacionālā partija. Pārējie bija — he, he, — kā tagad teiktu — biznesa projekti. Zemnieku savienība trimdā nepārstāvēja neko nopietnu. Bet sociāldemokrātiem bija sava programma, un tā ļoti patika daudziem jauniem cilvēkiem. Viņiem bija savs mēnešraksts, notika sanāksmes un vēlēšanas, bija partijas disciplīna. Viņi bija pasaules sociāldemokrātu apritē — piedalījās lielos kongresos. Sociāldemokrāti trimdā de jure uzstājas kā Latvijas Republiku pārstāvoša partija, kuras atzars — ārvalstu komiteja — bija Stokholmā. Sakiet, vai tā nav īsti nacionāla partija? Tā ir devusi vislielāko labumu lielākajai latviešu tautas daļai — arī tā sauktajiem turīgajiem. Latvijā pirms padomju okupācijas sociāldemokrāti tika nomelnoti. Šķiet, ka Godmanis par to runāja arī jūsu izdevumā: kad Ulmanis izdarīja apvērsumu, tad tika konstatēts, ka valsts kase ir pilna ar naudu. Vai tad sociāldemokrāti bija slikti saimniekojuši?
– Tas it kā neesot labs rādītājs, ja ir liels budžeta pārpalikums.
– Bet Ulmanim tas bija izdevīgi. Viņi tūlīt pat varēja to naudu likt lietā un teikt: es ceļu skolas! Bet patiesībā tas bija iepriekšējās sociāldemokrātiskās valdības nopelns. Zviedrijā, kur lielākoties ir valdījuši sociāldemokrāti, tauta dzīvo labi, un arī kapitālisti no turienes nemūk projām. Tā bija sociāli orientēta politika, kas noteica augstus nodokļus, it īpaši bagātajiem. Protams, Zviedrijā bagātie pamanījās no tiem izvairīties… Bet turīgiem cilvēkiem bija jāmaksā. Tur darbojās tas progresīvais nodoklis, kas atvieglo dzīvi mazturīgajiem, bet vairāk prasa no turīgajiem. Tas atbilst nacionālajām interesēm. Zviedrijas sociāldemokrāti nikni aizstāvēja Zviedrijas nacionālās intereses.
– 1968. gads bija lūzuma brīdis visas Eiropas vēsturē. Studentu nemiernieki savās demonstrācijās augstu cēla slaveno M-M-M plakātu: Markss, Mao, Markūze. Vai latviešu trimdas jaunatne arī dzīvoja līdzi šiem notikumiem?
– Jā. Mums Eiropas trimdā bija tā sauktie jaunie kreisie. Es 1969. gadā mēnešus sešus biju sameties kopā ar viņiem, bet tam ir priekšvēsture. 1968. gada jūlijā biju atbraucis no Amerikas, lai piedalītos mūsu pirmajā pasaules latviešu jaunatnes kongresā Rietumberlīnē. Vācieši to aizliedza. Tas bija drausmīgs šoks. Izrādījās, ka vārda brīvībai ir ierobežojumi. Mēs sākumā noraidījām šo aizliegumu. Ar savu stāju mēs uz veselu nedēļu iekarojām Vācijas presi — bijām priekšplānā visos izdevumos. Die Letten bija galvenā tēma. Tur bija visa plašā trimda: Amerikas latviešu jauniešu apvienība, Eiropas latviešu jaunību apvienība — no Austrālijas, no visām malām Vācijā bijā sabraukuši 500 jauniešu. Tas bija ļoti iespaidīgs notikums.
– Vai arī kongresa dalībnieku vidū valdīja šis radikālais 1968. gada protestu noskaņojums?
– Mums bija pat vēl vairāk, ko teikt. 1968. gada kustība Rietumeiropā vairāk bija tāds sociāls process, bet mēs uzsvērām nacionālo asoektu. Protams, vispārējā gaisotne mūsu ietekmēja, protesta kustības pārstāvji visi bija ideālisti — viņi nemeklēja karjeru, jaunu auto, bet idejas. Viņi meklēja iespēju, kā mainīt sabiedrību. Tādā ziņā tas brīnišķīgi sakrita ar maniem tā laika uzskatiem. Es biju apsēsts ar ideju, ka man ir jāgāž Padomju Savienība.
– Re, un izdevās!
– Jā, izdevās un es esmu ļoti lepns par to! Bet toreiz bija neziņa, kā to izdarīt. Tajā laikā mēs Berlīnē pirmo reizi redzējām to, kas Padomju Savienība īstenībā ir. Vācieši aizliedza mūsu saietu, jo tas, lūk, kaitinās krievus. Mēs pateicām: ejiet pupās! Bet vācieši gāja sūdzēties pie okupantiem. Rietumberlīnē tie bija franči, angļi un amerikāņi. Man tikai vēlāk Amerikā pateica, ka mūsu jautājumu izšķīra nevis amerikāņu vēstnieks, bet gan Nacionālā drošības padome — visaugstākā drošības institūcija Savienotajās Valstīs, kas ir tieši pakļauta prezidentam! Pie kongresa nama atbrauca džips ar amerikāņu karavīriem un lika manīt, ka mums jāņem fraka. Vēlāk mums bija ļoti vētraina sapulce. Puse jauniešu bija iestrēguši Hannoverē, jo viņus nelaida līdz Berlīnei. Viņi bija pat radikālāki nekā mēs. Taču Berlīnē mēs diemžēl sadalījāmies. Man bija gods vadīt radikālāko flangu. Tās bija manas pirmās politiskās kristības. Bet otra nometne sāka baidīties. Man bija pilnīgi skaidra pozīcija: kaut arī spiediens tiešām ir liels, mēs aizstāvam mūsu principus un atklājam kongresu oficiāli. Pēc tam aizejam līdz Berlīnes mūrim, noliekam ziedus, apliecinot, ka pie šā mūra ir mirusi brīvība, nodziedam Daugavas abas malas un tad slēdzam kongresu. Man bija daudz sekotāju. Kongresa rīcības komitejas vadītāja bija Rasma Šilde-Kārkliņa. Tad paklīda baumas, ka mums speciāli tiekot gatavotas koncentrācijas nometnes.
– Oho, nu tik būs!
– Bez jokiem — Aļaskā. Es nesaukšu tagad vārdus. Tā bija Latvijas trimdas vecākā paaudze, kas mēģināja ietekmēt jaunāko paaudzei. Viņiem bija sakari un ietekme vācu politikā, un tas spiediens uz mums nāca no viņiem. Mēs gan smējāmies — tas būtu liels gods: tikt aiz dzeloņdrātīm brīvības dēļ. Vecākie dalībnieki nobijās. Ja mēs būtu saglabājuši vienotību, ar mums tikt galā būtu grūti. Mums uzmanību pievērsa pat International Tribune — ziņas par latviešiem izplatījās visā pasaulē. Mums tiešām būtu izdevies daudz panākt. Ar šķelšanos mēs zaudējām mūsu lielo morālo spēku. Vajadzēja turēties līdz galam, kaut arī mazākumā.
– Bet kas bija ar tiem radikāļiem, tā sauktajiem jaunajiem kreisajiem? Latviešu trimdā ir uzskats, ka viņu revolucionārisms ir traucējis latviešu lietai.
– Jaunie kreisie uzradās vēlāk, un viņu ideja bija — nevis cīnīties pret Padomju Latviju, bet akceptēt to. Tas bija pilnīgi pretēji mūsu viedoklim. Viņi gribēja akceptēt Padomju Latviju un tad no marksisma ļeņinisma pozīcijām kritizēt Padomju Latviju. Tāda bija viņu taktika: uzturēt intensīvas saites ar Padomju Latviju. Jā, aizrādīt, ka padomju režīmam Latvijā ir ideoloģiskas kļūdas, nu, aptuveni kā Dubčeks tajā laikā. Jaunajiem kreisajiem es pievērsos vēlāk, 1969. gadā — uz pāris mēnešiem. Es aizbraucu uz Ķelni, kur viņi mita, un lūdzu, lai izklāsta savas idejas. Uztvēru to kā pagrīdes gājienu. Kad 1970. gada bargajā ziemā aizbraucu uz Stokholmu pie Bruno Kalniņa, viņš man teica: “Neesi naivs, čeka paņems jūsu kustību savā kontrolē, un pat ne pīkstiens no jums līdz Latvijai neaizies. Jūs gribat mainīt marksismu ļeņinismu? To visu regulē Maskava.” Gan jau es pats būtu līdz tam nonācis, bet par padomu es Bruno esmu ļoti pateicīgs. Uzreiz iestājos Bruno partijā. To Jaunie kreisie man nekad nepiedeva — izvērsa pret mani karu. Tas ir tāpat kā boļševiku partijā: tie, kas atstāj partiju, ir vislielākie ienaidnieki. Nevis labais spārns vai pat kapitālisti, bet gan atkritēji — tie ir briesmīgi.
Es taču vēlāk atvilku no viņiem arī mūsu izdevumu Eiropas Latviešu Jaunatnes Informācija. Toreiz uz brīvprātības pamatiem katru mēnesi tika izdots 30–40 lappušu biezs žurnāls. Ļeņina laikā Briselē un Londonā bija sociāldemokrātu partijas sapulces, un viņi dienām ilgi cīnījās ar lieliniekiem un maziniekiem. Mums bija tas pats! Es nupat konspektēju Roalda Dobrovenska grāmatu Rainis un viņa brāļi. Par to, kā latviešu sociāldemokrātija toreiz trimdā plēsās un kā Ļeņins to visu nelāgi ietekmēja ar Stučkas starpniecību un tamlīdzīgos intrigu ceļos. Cilvēki piedzīvoja nervu sabrukumu. Lasot es pārdzīvoju déjà vu izjūtu, proti, ka esmu gājis tam visam cauri, kad konfliktējām ar Jaunajiem kreisajiem. Es nesen satikos ar Dobrovenski un teicu, ka viņš uzrakstījis mūsu trimdas laika vēsturi. Tā nebija atrauta no tiem notikumiem, kas norisinājās pēc 1905. gada.
– Interesanti, kā sociāldemokrātiskā ideja saslēdzas ar nacionālo? Sociāldemokrātu ideoloģija paredz īpašuma attiecību pārlūkošanu. Latviešu nacionālā ideja tomēr vairāk sliecās uz konservatīvismu, esošo attiecību saglabāšanu. Latvija pirms okupācijas bija nostabilizējusies, plaukstoša, nacionāla valsts, un nebija motivācijas pārlūkot īpašumus.
– Nē, nekādā ziņā! Sociāldemokrātijai tādai, kāda tā tagad ir Rietumos, nav nekādas intereses pārlūkot īpašuma attiecības. Tādas radikālā spārna idejas sašķēla sociāldemokrātus Zviedrijā. Radikāļi pēc tām pazuda, un Zviedrijā nekad neradās komunistiskā partija. Bet sociāldemokrāti īpašumam neķērās klāt.
Latvijas Republikas pirmsākumos mūsu sociāldemokrātija pretēji Ulmanim bija tas politiskais spēks, kas panāca, ka vācu muižnieku zeme tika sadalīta un iedota latviešiem, turklāt bez kompensācijas! Kur vēl lielākus nacionālistus! Ulmanis bija pret to, viņš bija gatavs kompromisiem. Divdesmitajos gados sociāldemokrāti bija gatavi rīkot referendumu par šo jautājumu. Vēlāk vācieši mūs iesūdzēja tiesā Nāciju līgā.
– Tā jau arī bija radikāla ideja…
– Jā, ļoti radikāla. Mūs varēja viegli iztēlot par komunistiem. Bet šī vāciešiem atsavinātā zeme kļuva par latviešu privātīpašumu. Kāpēc tad 1919. gadā, kad Stučka ienāca Latvijā, viņš guva tik lielu atbalstu? Tāpēc, ka daudzi latvieši bija bezzemnieki. Tiklīdz viņi dabūja īpašumu, kurš tad vairs palika komunists — cauri bija ar to! Cilvēki nav aptvēruši to — kad latvietis dabū zemi īpašumā, viņš vairs nevar būt komunists.
– Tad jau sanāk, ka pēc Latvijas valsts izveidošanās kreisās idejas latviešiem nebija aktuālas: pārliecība tika mainīta uz labējo un konservatīvo.
– Nu pilnīgi! Tad latvietim vairs nebija vācu baronu, pret ko cīnīties. Zemi viņam iedeva latviešu valdība. Stučka to neaptvēra — tie idioti komunisti 1919. gadā sāka dibināt kolhozus. Nevis deva zemi, bet ņēma nost tiem, kam bija (vecsaimniekiem jeb lielsaimniekiem). Iedomājies — latviešu zemnieks apsveica Stučkas sarkano strēlnieku atgriešanos. Nu būs laba dzīve. Bet pirmais, kas bija jādara, — jāatdod liekās govis kolhozā. Zemnieks to nekad nesapratīs, un neviens viņu nepārliecinās. “Man ņem nost manu zirgu un govi! Nost ar tādiem!”
– Tur jau ir tas sociālistiskās ideoloģijas absurds!
– Tā bija Kārļa Marksa vislielākā kļūda — ignorēt zemniekus, saukt viņu dzīves uztveri par stulbu. Cilvēks, kas dzīvoja uz laukiem un apstrādāja zemi, viņa acīs nebija augstāks par lopu. Pilnīgi pretēja ir mūsu izpratne — latvietim vislielākais gods ir apstrādāt zemi. Attieksme pret zemes privātīpašumu bija visvājākā vieta boļševistiskajiem sociāldemokrātiem jeb komunistiem. Bet sociāldemokrāti Rietumos īstenoja citādu politiku — viņi atzina zemes privātīpašumu. Ļeņins to nekad nepieļāva. Starp citu, paskatieties uz Austrumiem: Ukrainā zeme vēl joprojām nedrīkst būt privātīpašums. Krievijā ar to ir pilnīgi putra. Tur valda mežonīgais kapitālisms, kaut gan zemi ir atļauts ņemt privātīpašumā.
– Atgriezīsimies pie latviešu zemnieka. Tiklīdz viņa īpašumā bija zeme, sociāldemokrāti vairs nebija vajadzīgi.
– Latvijā bija interesanti. Zemnieku savienība pati izraka sev kapu. Šajā partijā palika turīgākie, kuriem zeme piederēja jau iepriekš, tā sauktie lielsaimnieki. Tad izveidojās Skujenieka vadītā Sīkzemnieku partija, kas apvienoja visus mazos. Viņi saprata, ka viņu intereses nesakrīt ar lielsaimniekiem, tāpēc radās šī otrā zemnieku partija. Sociāldemokrāti sākumā daudz ieguva ar to, ka viņi panāca zemes piešķiršanu bezzemniekiem. Bet tie, kā jau teicu, zemi dabūjuši, par sociāldemokrātiem vairs nebalsoja. Un cik tad Latvijā bija strādnieku? Tomēr sociāldemokrātu slava saglabājas no 1905. gada, turklāt tā bija Latvijas vislielākā partija. 1905. gada lielais svars ir latviešu tautas vienotība. Nekad, izņemot 1989. gadu, latviešu tauta nav bijusi tik vienota. 1918. gadā mēs labi zinājām, ka katram ir savas intereses. Tad arī sociāldemokrāti sašķēlās. Vieni vairāk gāja kopā ar Ulmani. Tā bija tā Bruno Kalniņa līnija. Interesanti, kā Dobrovenskis apraksta Raiņa atgriešanos Latvijā. Viņu Rīgas Centrālajā stacijā sagaidīja milzīgi cilvēku pūļi. Uz perona bija Latvijas nacionālais karogs un partijas karogs — kā jau visiem sociāldemokrātiem un komunistiem tas bija sarkans. Rainis izkāpa no vilciena, saminstinājās un izdarīja kļūdu — viņš nokrita uz ceļa un noskūpstīja… Kuru karogu?
– Sarkano… Un to viņam nekad nav piedevuši.
– Jā. Esmu ar Bruno Kalniņu daudz runājis par šo tēmu. Viņš teica, ka mūsu lielā nelaime ir nespēja sadarboties. Arī mūsu partijā bija divi spārni — kreisais un labējais. Labējā spārnā bija Pauls Kalniņš un Klāra Kalniņa. Viņi bija gatavi uz kompromisiem — sadarboties ar Zemnieku savienību. Bet bija arī kreisais spārns, kas uztvēra nopietni ideoloģisko bagāžu. To vadīja Fricis Menders. Šis spārns pretojās sadarbībai ar valdību. Tā bija mūsu lielā traģēdija — mūsu sociāldemokrātija nevarēja panākt to, ko panāca citur Rietumeiropā. Nemācēja rast kompromisu. Būt ideoloģiski tīriem — tā politikā neko daudz sasniegt nevar. Menders to gaužām nožēloja. Demokrātija ir kompromisu māksla.
– Šī tradīcija, kuru pārstāvēja Bruno Kalniņš un arī — es jūtu — pārstāvat jūs, tomēr izplēn smiltīs. Citiem vārdiem — tā nav transformēta Latvijā tagad. No labējās puses trimda ir spēcīgi ietekmējusi mūsdienu Latvijas politisko tradīciju. Bet kur tagad ir šī sakarīgā kreisā tradīcija?
– Tas bija muļķības dēļ. Es to domāju ierakstīt savos memuāros. Ja patīk konspirācijas teorijas, es varu pateikt — sociāldemokrātiju deviņdesmito gadu sākumā iznīcināja tie, kas pēc tam izlaupīja Latviju. Es pats biju tam liecinieks. Atkal tā pati vecā trimdas slimība: līdzko sākās kontakti ar cilvēkiem no Latvijas un līdzko viņi ienāca partijā, sākās iekšēja nesaprašanās. Bija mums strīdi iekšpusē arī pirms tam, bet tos visus varēja atrisināt demokrātiskā ceļā. Es, piemēram, pēkšņi kļuvu par čekas aģentu.
– Saistībā ar jums esmu dzirdējis par gluži pretējās puses aģenta teoriju.
– Nē, nē. Mani sāka saukt par čekas aģentu, un tā ir vistīrākā provokācija. Sākās raganu medības, radās tāds riebīgs gaiss. Kamēr Bruno vēl bija dzīvs, es prom negāju. Bet pēc viņa nāves es uzrakstīju vēstuli, ka šādos apstākļos vairs nevaru palikt. Es nebiju vienīgais, kas aizgāja. Kas tie bija par cilvēkiem, kuri nāca? Aģenti provokatori vai vienkārši dulli cilvēki? Tautas frontes laikā es runāju ar visu tās vadību. Nospriedām, kamēr nebūs nobrieduši apstākļi, mēs Latvijā oficiāli neparādīsimies, un tad Tautas fronte varētu pārņemt sociāldemokrātiju. Mēs būtu droši dabūjuši pat 40–50% balsu. Jo tajā laikā cilvēki tā domāja. Tā bija tā lielā trimdas sociāldemokrātijas ideja — tās programma bija gan nacionāla, gan sociāla — tāda, kādu toreiz vairākums latviešu tautas atbalstīja. Bet es zaudēju, aiz manas muguras tika legalizēta pagrīdes partija (LSDSP). Man tas vairs nebija pieņemami.
– Tagadējā LSDSP tomēr ir nedaudz atguvusies. 3,5% balsu [2006] jau bija tuvu iekļūšanai Saeimā. Vai tomēr nebūtu vērts viņus stiprināt?
– Apžēliņ! Cik stipra tā varēja būt toreiz, kad LSDSP pēkšņās un pārsteidzīgās atjaunošanas dēļ visam bija svītra pāri. Partijā neiestājās kāda trešā daļa Tautas frontes cilvēku, kuri bija ļoti sakarīgi un varēja saturēt kopā lielu tautas daļu. Kad partija kļūst par mazu kliķi — un Latvijā tāda tika nodibināta —, to ir viegli saskaldīt. Tad intelektuālais potenciāls nav tik liels, lai pārvarētu iekšējās pretišķības.
Tieši tas pats notika ar grupu Helsinki–86. Tā bija ļoti maza, viņi izdarīja varoņdarbu, bet viņus ļoti ātri saskaldīja.
Sociāldemokrātija Latvijā legalizējās nepiemērotā brīdī, un mēs zaudējām labo slavu. Bija arī provokācija, kad pie viena sociāldemokrāta pirms vēlēšanām atrada aukstos ieročus. Tā viņus iznīcināja pilnībā. Ir jau shēmas — pēc katras revolūcijas, kad revolucionāri savu darbu ir izdarījuši, nāk otrā paaudze. Revolūcija vienmēr apēd savus bērnus. Tā Latvijā pēc Atmodas notika arī ar sociāldemokrātiem.
Tagad mums tas partiju spektrs ir sadalīts tā: nacionāli noskaņotie balso par labējiem, jo tie ir pret Krieviju. Tās ir sekas ilgajai komunistu valdīšanai — labējais ir pret komunistiem, bet kreisais ir komunistu pusē. Mums Rietumos tā nebija. Sociāldemokrāti bija visniknākie komunistu apkarotāji. Īstenībā visi Rietumu sociāldemokrāti ir centristi. Ir žēl, ka mūsdienu Latvijā sociāldemokrātiju iznīcināja vai arī — tā pati sevi iznīcināja. Starp citu, Latvijas laikā sociāldemokrātiem bija ļoti labi sakari ar nacionālajām minoritātēm. Viņi bija pret Padomju Savienību, nikni apkaroja komunistu ietekmi Latvijas fabrikās.
– Vai sociāldemokrātijas stāsts mūsu valstī ir galā?
– Mūsu politiķiem ir jāiegrožo savas ambīcijas, lai nenoārdītu iespējamās sadarbības tiltus nākotnē. Nacionālu labējo un kreiso sadarbība ir visas nācijas interesēs.