Nevis Eiropa ir nepareiza, bet gan konservatīvo ceļš, pa kuru tā virzās, – stāsta Eiropas sociāldemokrātu prezidents “The Tribune Magazine” žurnālistam Krisam Maklaflinam.
Eiropas Savienība ir vēsturisku pārmaiņu krustcelēs. Laikā, kad sabiedrisko izdevumu samazināšanas efekti nosaka politisko dienaskārtību Lielbritānijā, Vācijas un Francijas ekonomiskās krīzes pārvarēšanas plāni ir kļuvuši par pamatu Eiropas mēroga taupības politikai, kuras rezultātā varētu izveidoties jauna savienība [Eiropas] Savienības robežās.
Tulkojis Māris Grīnvalds, Kreisie.LV
Lielbritānijā [šādas politikas] sekas atspoguļojas leiboristu Eiroparlamenta deputātu bažās par to, ka pēc iesaistīšanās „sociālās Eiropas” projektā strādnieku kustība (un arodbiedrības jo īpaši) tā vietā, lai cīnītos pret visas institūcijas pārņēmušā konservatīvo vairākuma virzīto politiku, pamazām nostājas pret ES. Ir grūti noteikt, cik labi pamatotas ir šīs bažas, taču Francijas-Vācijas „konkurētspējas pakts”, par kura autoru uzskata Vācijas kancleri Angelu Merkeli, sagādā daudz rūpju darba ņēmēju aizstāvju aģitatoriem. Kā vērienīgs ciešākas eirozonas valstu ekonomisko politiku koordinācijas aicinājums, šis pakts ietver piedāvājumus ciešāk pārraudzīt nacionālās ekonomikas un budžeta politikas, ieviest stingrākas sankcijas par fiskālo noteikumu pārkāpumiem, ieskaitot konstitucionālās reformas uzspiesto sabalansēto budžetu ievērošanai, saskaņot nodokļu sistēmas, ieviest nodokļu atvieglojumus sabiedriskajiem tēriņiem, paaugstināt pensionēšanās vecumu līdz 67 gadiem un ierobežot indeksācijas sistēmas, kas pielāgo algas cenām.
Francijas prezidents Nikolā Sarkozī sauc „vareno vienošanos” par pār-Eiropas „ekonomiskās valdības” aizsākumu. Izskatās, ka premjerministrs Deivids Kamerons ieņem nogaidošu pozīciju, kamēr eirozona gatavojas speciālajam šī plāna apspriešanas samitam martā. Būdama dziļi skeptiska par turpmāku ES integrāciju, esot ārpus šīs zonas, [britu] valdība jūtas ērti, saglabājot Lielbritānijas vietu uz divātrumu Eiropas „ārējā celiņa”, kamēr pamatkontinenta ekonomiskie spēki nenovēršami novirzās uz ceļu, kurā tos vēlas redzēt toriji.
Lai apspriestu sociāldemokrātisku alternatīvu, ar leiboristu līderi Edu Milibendu Parlamenta apakšpalātā tikās Pols Nīrups Rasmusens, Eiropas Sociāldemokrātu partijas – jumta organizācijas, kuras ietvaros darbojas leiboristu Eiroparlamenta deputāti – prezidents.
„Mums visiem vajadzētu būt satrauktiem – gan eirozonā, gan ārpus tās. Šis piedāvājums ir ļoti konservatīvs,” saka bijušais Dānijas premjerministrs. „Tas ir konservatīvās domāšanas pamatesences pielietojums praksē, rezultāts faktam, ka konservatīvajiem pašlaik visur pieder vairākums – [ES] Padomē, [Eiropas] Parlamentā. Šis ir mēģinājums pārveidot pārējo Eiropu pēc Vācijas modeļa, paredzot pat konstitucionālās izmaiņas. Šeit mēs uzskatāmi redzam varas augstprātību, ka visus var mērīt pēc savas olekts.”
Vai tādējādi nav pašsaprotami, kāpēc strādnieku kustība pagriež muguru ES?„Mums skaidri cilvēkiem jāpasaka, ka tā nav Eiropa, tas ir konservatīvo veidotais Eiropas ceļš un ka pastāv arī cits ceļš. Mums nevajag vairāk Eiropas, mums vajag labāku Eiropu – tādu, kas balstītos uz solidaritātes, taisnīgas ekonomikas un jauna ekonomiskā modeļa principiem. Esmu šeit, lai pateiktu Edam Milibendam, ka mums ir kopīgas intereses pastiprināt nacionālo partiju darbību saskaņotību. Ne ar mērķi pastiprināt starptautiskās institūcijas, bet ar mērķi izveidot kopēju stratēģiju, lai labāk nekā tas bijis līdz šim koordinētu mūsu politiku, arī ekonomikas jomā. Toriji darbojas disciplinēti un efektīvi; jūs noteikti pamanāt, ka Deivids Kamerons runā to pašu valodu, ko Merkele, – par taupības plāniem, multikulturālisma problēmām. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai cilvēki nejauktu savā starpā Eiropu un dažādos ceļus, kuros tā var attīstīties. Ja leiboristi un to sadarbības partijas viscaur Eiropā atgūs varu, mums neizdosies realizēt savus mērķus bez ekonomiskās izaugsmes koordinēšanas pasākumiem, jo mēs esam savstarpēji ļoti atkarīgi. Mums būtu jāpasaka britu strādniekiem, ka ne jau ar Eiropu kaut kas nav kārtībā, ir jāmainās Eiropas virzībai, konservatīvo noteiktajai virzībai.”
Izskatās, ka Vācijas vēlētāji ir gatavi nodot šo ziņu kanclerei Merkelei. Nesen notikušajās reģionālajās vēlēšanās viņas Kristīgo demokrātu savienība cieta graujošu sakāvi un ir sagaidāmas arī turpmākas neveiksmes vēlēšanās. Rasmusens vēlas nostiprināt šo tendenci ar koordinētas, Eiropas līmeņa izaugsmes un darba vietu radīšanas kampaņas palīdzību. „Mums vajag jaunu impulsu, kura radīšanai aicinām iesaistīties mūsu progresīvās sabiedrības. Es vēlos aicināt leiboristus apsvērt to, ka viens plus viens ir vairāk kā divi, jo kopā mēs esam daudz spēcīgāki. Ja mēs koordinētu savus ekonomiskos ieguldījumus, mēs varētu radīt aptuveni piecus miljonus papildus darba vietu divarpus gadu laikā. Lai mēs varētu pateikt centīgi strādājošajām ģimenēm, ka pareizo lēmumu rezultātā mēs varam radīt jaunas darba vietas, kā arī alternatīvu taupības ceļam.”
Izšķiroša stratēģijas daļa būtu rīcība banku, bonusu un finanšu tirgu jautājumos: „Lieku lielas cerības uz finanšu darījumu nodokli (FTT, tā dēvēto Robina Huda nodokli). Ir laiks veikt reālu banku un finanšu sektora reformu, tāpēc pilnībā pievienojos Eda viedoklim, ka paviršai regulācijai te vairs nav vietas. Mums vajag finanšu sektora nodokli un FTT ir viens no labākajiem modeļiem. Tas ir ļoti mazs – 0.75%, un tas būtu tikai un vienīgi taisnīgi, ja bankas uzņemtos taisnīgu daļu sloga. Vajadzētu taisnīgā ceļā aplikt ar nodokli arī bonusus, kā arī uzstāt uz FTT, abi viens otru neizslēdz. Tie ir labi rīki, ar ko finansēt daļu mūsu izaugsmes priekšlikumu.”
Tas viss ir ļoti labi, izņemot to, ka kreisie zaudē vēlēšanās viscaur Eiropā. Kāpēc? „Es domāju, ka mūsu atjaunošanās centieni nav bijuši pietiekami spraigi, jaunākā paaudze uz politiskās skatuves redz mūs ģērbtus 100 gadus vecos tērpos. Mums ir sevis pasniegšanas problēma. Otrkārt, mums ir piedāvājuma problēma, ar šo saprotot to, ka mums vajadzētu skaidrāk līdzsvarot tirgus vajadzības un reālās cilvēku rūpes, tādas kā darbavietas, bērni, izglītība. Mums ir jārunā skaidru un tiešu valodu, jāspēj apvienot runu par valsti nacionālā izpratnē un atsevišķu ģimeņu raižu līmenī. Iespējams, ka līdz šim neesam bijuši pietiekami saprotami cīņā pret konservatīvajiem. Viņi saka, ka privātais un sabiedriskais sektori ir pretstati – samazinot sabiedrisko sektoru, mēs varētu uzlabot privāto sektoru. Mums jāpasaka jo īpaši skaidri – nē, problēma nav tāpēc, ka sabiedriskais sektors ir pārāk liels, bet gan tāpēc, ka privātais ir pārāk niecīgs.
Mūsu izaicinājums ir atjaunot sabiedrisko sektoru. Mēs saprotam, ka valsts nav pašlabums, tai ir pašai sevi jāatjauno. Skandināvijas valstīs mums bija ļoti stingra nostāja sabiedriskā sektora atjaunošanā, sākot ar pašvaldību līmeni un līdz pat valsts līmenim, tāpēc cilvēki šobrīd izjūt cieņu pret sabiedrisko sektoru. Iemesls, kāpēc viņi ir gatavi maksāt nodokļus tā uzturēšanai meklējams ne jau tajā apstāklī, ka viņi būtu kaut kā īpaši priecīgāki par britiem to darīt. Mēs esam ieguldījuši daudz enerģijas šī sektora atjaunošanā un mēs nepieļāvām to kļūdu, uz kuru Eds mīl atsaukties kā pārvaldības (managerialism) importēšanu.Mēs to izdarījām pilnīgi citādi, mēs ieviesām jaunu izpratni par mērķiem un cieņu pret cilvēkiem. Nelielu kultūras revolūciju.”
Un kāda ir arodbiedrību loma? „Esmu nelokāmi pārliecināts par arodbiedrību kustības nozīmību. Kāpēc mums ir labas sabiedrības? Tāpēc, ka mums ir spēcīgas apvienības un savstarpēja izpratne par to, ka katram ir sava atbildība. Tas ir balanss starp tiesībām un pienākumiem.”
Daži uzskata, ka mums nepieciešams vēl viens „Delora moments”* – izšķiroša runa, ar kuru Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors 1988. gadā vērsās pie Lielbritānijas Arodbiedrību konfederācijas biedriem, un kuru uzskata par iemeslu plašām pārmaiņām arodbiedrību attieksmē pret Eiropu. „Es domāju, ka tā ir kļūda tādā nozīmē, ka mēs esam 21. gadsimtā un mēs neredzēsim jaunu Deloru. Es domāju, ka tā vietā mēs redzēsim starpvaldību darba pastiprināšanos. Svarīgi ir tas, kādas sekas rada Eiropas ideja. Svarīgi ir tas, lai Eiropa nebūtu pašmērķis, bet gan līdzeklis progresīvas politikas veidošanai. Tieši tāpēc es esmu šeit, lai satiktu Edu un viņam pateiktu – darām to kopā!”