Vakar, nejauši ieslēdzot internetā “Bloomberg” kanālu, redzēju daļu raidījuma, kurā kāds cienījama izskata kungs analizēja “General Electric” (GE) Džefa Immelta pievienošanos Obamas darba grupai par ekonomikas veicināšanu. Tā kā tas ir biznesa kanāls, tad maz uzmanības tika veltīts šī fakta politiskajām saiknēm, vien piebilstot, ka acīmredzami Obamas administrācija kļūst draudzīgāka biznesam. Toties, runājot par šī fakta biznesa saiknēm, minētais kungs atzīmēja to, ka neapšaubāmi ieguvēja ir GE – kaut vai risku novēršanā, jo arī ASV dažādi valdības sodi var sasniegt milzu apmērus. Un tātad, ja Immelts strādā pie Obamas, tad… Acīmredzot, krīze Amerikā demokrātu valdībai liek meklēt ciešāku sadarbību ar privāto biznesu un raudzīt pēc privātā biznesa pieredzes ekonomisko jautājumu risināšanā.
Autors: Uvis Martinsons, LSDSP biedrs
Savukārt, nesen portālā DELFI ir ievietots raksts, kurā premjers Valdis Dombrovskis izsakās par iespējamo sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību, liekot nojaust, ka viņš liek cerības uz šī projekta realizāciju Latvijā. Ļoti pozitīvs fakts, tikai… Tikai gribētos teikt, ka valdības PR lauciņā šādu tiešu liecību par valdības interesi par privāto biznesu ir stipri par maz. Sabiedrībai trūkst apliecinājumu par valdības interesi par tās darbības reālajām sekām. Un reālajām sekām, pirmkārt, redzamu, taustāmu lietu veidolā – cik preču saražots, cik ražotņu uzceltas, cik vidējas klases pieejamu mājokļu uzbūvēts, cik piena kannu un desas luņķu aizvests uz veikaliem, cik veikalos pieejamo preču ir ražots Latvijā, cik zinātnisko laboratoriju nodibināts, cik eksakto pieprasīto specialitāšu speciālistu biznesam sagatavots, cik…
Rakstot šo, pārskatīju publiskajos resursos pieejamo “Dienas Biznesa” arhīvu un secināju, ka ir ļoti, ļoti maz informācijas par tiešiem kontaktiem starp valdību un konkrētiem uzņēmējiem, kuri sāktos ar „valdības vadītājs viesojas uzņēmumā…” – vairāk ir rakstu, kuros minēts, ka valdība lēma, domāja, pieņēma kaut ko par biznesa vidi… Kāda ir starpība? Ļoti būtiska. Kā jau teicu, reālās sekas vienmēr ir reāli taustāmas. Nav abstraktas „biznesa vides”, ir konkrēti uzņēmumi, konkrētu uzņēmumu peļņa, darbavietas konkrētā uzņēmumā, konkrētā uzņēmuma darba vide utt. Valdības darba sekmes vienmēr būs labāk redzamas un izvērtējamas konkrētu uzņēmumu līmenī. Savukārt, konkrētu, reālu uzņēmumu panākumi vienmēr atstās labāku iespaidu, nekā sauss ziņojums presē par abstraktu biznesa vidi.
Vai nu savas pasivitātes dēļ, vai baidoties no apvainojumiem tiešā ieinteresētībā, valdība ir atdevusi iniciatīvu (vismaz propagandas līmenī) citām partijām un politiskajiem spēkiem. Valdībai trūkst asuma, vēlmes būt agresīviem un elastības šai virzienā. Iespējams, trūkst pieredzes reālajā ikdienas biznesā, kur tikšanās un sadarbības pārrunāšana ar esošajiem un potenciālajiem partneriem ir normāla ikdienas prakse.
Varbūt pat pietrūkst ticības sev un apstāklim, ka šādi, neformāli būtu iespējams sekmīgāk panākt rezultātu. Es apzināti lietoju vārdu salikumu “panākt rezultātu”, nevis “risināt jautājumus”. Šādi nepastarpināti kontakti varētu dot sekojošas lietas:
► izpratni par reālo situāciju;
► tiešus kontaktus ar to nozaru uzņēmumu vadību, kuros valdība saskata izaugsmes iespējas;
► ātru reakciju uz šo uzņēmumu ieteikumiem, lūgumiem, prasībām, apejot birokrātiju;
► labus personiskos kontaktus un imidžu biznesa vidē;
► konkrētus pozitīvus piemērus biznesa videi un sabiedrībai par sekmīgi realizētiem projektiem un valdības veikto darbu;
► iespaidu, ka valdība aktīvi strādā, kaut arī tūlītējais efekts nemaz nebūtu tik liels.
Ir daudz teikts, ka Latvijā par spīti krīzei ir cilvēki, uzņēmumi, kuriem ir nauda, sekmīga pieredze, idejas un izaugsmes potenciāls. Tad nu, balstoties uz šo potenciālu, ar valdības atbalstu dažādu birokrātisko šķēršļu noņemšanā, nodokļu atlaižu piemērošanā, likumprojektu pieņemšanā utt., varētu veidoties labās prakses piemēri, kuri radītu pozitīvu noskaņojumu uzņēmējos un iedzīvotājos. Tātad – reālu sekmju un panākumu sajūtu.
Kādi tad kritēriji varētu būt valdības interesei par kādu konkrētu uzņēmumu? Kā lai šeit neatceras ekonomisti Karnīti, kura deklarē, ka mēs vienmēr atbalstam mazus, vājus uzņēmumus, nevis vidējus, lielus un izaugsmes potenciālu pierādījušus? Tādus, kuri spēj piesaistīt un ģenerēt lielus, ievērojamus līdzekļus. Tāpat manu smaidu bieži ir izraisījuši ierēdņu teorētiķu spriedumi par perspektīvajām, neperspektīvajām ekonomikas nozarēm. Kā lai šeit neatceras pasaulē pazīstamo biznesa zinātnieku Henriju Mincbergu un „plānoto, neplānoto stratēģiju kombināciju” kā ikviena pasākuma sekmju pamatu?
Ir jāaizmirst par ideālajām nozarēm, bet jāmeklē ideālos uzņēmumus, kuri jau šajos, patreizējos apstākļos sevi apliecinājuši par peļņu, idejas un panākumus ģenerēt spējīgiem. Šādi uzņēmumi spētu veidoties par panākumu aizmetņiem, kuri, savukārt, spētu iedvest panākumu sajūtu tālāk jau savos sadarbības partneros.
Tāpat nevajadzētu aizrauties ar esošo valsts uzņēmumu, kā darboties spējīgu biznesa struktūru iznīcināšanu un privatizāciju. Pēc savas būtības – noārdīt, neradot vietā, tas vairāk līdzinātos kreisajam ekstrēmismam, nekā, piemēram, progresīvā ienākuma nodokļa ieviešana.
Kontakti ar uzņēmumiem un uzņēmējiem ir nepieciešami tieši no valdības vadītāja puses. Nevis no finanšu vai ekonomikas ministra. Un šiem kontaktiem būtu jāaizņem lielu darba laika daļu. Nezinu, cik laika aizkulisēs ir nolemts šai valdībai, bet tas neapšaubāmi dotu papildus punktus arī Dombrovska kā politiķa tēlam. Kamēr citi politiķi nodarbotos ar tādām lietām, kā sabiedrību maz interesējošie politiskie amati un amati uzņēmumu valdēs, tikmēr Dombrovskis varētu krāt politisko kapitālu “domājot par reāliem cilvēkiem un uzņēmumiem”.
Izmantojot Henrija Mincberga terminoloģiju, šodien vairāk kā jebkad uzņēmuma vai valsts ekonomikas vadītājam ir jābūt amatniekam, kurš veido un rada.
Kādas varētu būt mana kā sociāldemokrātiskiem principiem simpatizējoša cilvēka intereses pēc šādas valdības rīcības? Ļoti tiešas. Labi valdības kontakti ar uzņēmējiem nozīmē radītas darbavietas, bet darbs ir tas, kas cilvēkam sabiedrībā nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi, sociālos kontaktus, cerības uz labāku rītdienu un, galu galā, pašcieņu.