Šī gada sākumā portāla Kreisie.LV redakcija izsūtīja aicinājumu plaša spektra autoritātēm sniegt vērtējumu par sociāldemokrātiski pozicionēto spēku (Atbildība, Saskaņas centrs) kampaņām esošās Saeimas vēlēšanās – ne vairs asām emocijām pilnu, kāds tas varētu būt īsi pēc vēlēšanām, bet objektīvu un pārdomāti pamatotu. Atbildēja gan tikai daži no aptaujātajiem, tomēr arī šajā materiālā var novērot kopīgas tendences. Iesūtīto atbilžu apkopojumu piedāvājam arī Jūsu uzmanībai un diskusijai.
Ābrams Kleckins – LU SZF docents, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs
Manuprāt, sociāldemokrātija kā ideoloģija, kā kaut kas kvalitatīvi cits Latvijas sabiedriskajā apziņā nepastāv. Vēl viena partija/s, kas pretendē uz vietu pie varas katla. Pati mūsdienu dalīšana: latviešu partijas – labējās, krievu – kreisās – ir nonsenss. Kamēr sabiedrība nesadzirdēs nevis tikai lozungus (kā var nesolīt?) un tagadējo valsts vīru un sievu kritiku, bet gan lietišķu sadarbības programmu ar visplašākajiem sabiedrības slāņiem kopīgai darbībai, lai panāktu tādu valsts pārvaldi, kas uzņemas atbildību nevis kreditoru, bet gan sabiedrības priekšā, nekāda politiska reklāma, nekādas vēlēšanu kampaņas nelīdzēs. Sociāldemokrātijas idejas ir dzīvas tikai tad, kad tās tiek uztvertas tiešā dialogā ar sabiedrību, kopīgi ar sabiedrību aizstāvot tās intereses. SC, šķiet, to saprot, bet vēl nav līdz galam apguvusi savas izpratnes īstenošanas ceļus. Pārējās sevi par sociāldemokrātiem sludinošas grupas vairāk izskatās par sava veida sektām, kas vai nu īsti negrib, vai arī neprot runāt ar sabiedrību.
Kārlis Streips – žurnālists, tulkotājs, LU SZF lektors
Sociāldemokrāti mūsu valstī sevi ir pilnībā diskreditējuši. It īpaši tas ir pateicoties Jurim Bojāram, kura augstprātība ļoti daudziem cilvēkiem ir pretīga, un viņa dēlam Gundaram, kura laikā Rīgas domes vadībā korupcija absolūti plauka un zēla. Apvienoties ar sīkpartijām – tas LSDSP bija kauns, ja ņem vērā to, ka tā tomēr ir vecākā no Latvijas partijām, bet neko tas arī nelīdzēja minēto iemeslu dēļ. Vienkārši nepārliecinošs politiskais spēks. Kas atteicas uz SC, tā visskaidrāk ir Maskavas interešu pārstāve Latvijā. Tas redzams apstāklī, ka partija nolēma uz Eiropas parlamentu nosūtīt vienīgo cilvēku valsts vēsturē, kas notiesāts par valsts noziedzību. Tas redzams apstāklī, ka Saeimā tagad ir vairāki SC deputāti, kuri pat elementāri neprot latviešu valodu, un tas ir pliķis Latvijas un tās tautas sejā. Tas redzams apstāklī, ka SC pārstāvošais Rīgas mērs mēli atkāris skrien uz “Uzvaras” pieminekli tad, kad tur notiek Krievijas režisēti pasākumi, bet pilnīgi noliedz 16. marta pasākumus, lai arī cik kaitīgi tie būtu vai nebūtu. Tas redzams apstāklī, ka SC ir apvienības līgums ar Krievijas diktatoru partiju. Tas redzams apstāklī, ka minētais Rīgas mērs nekādi pāri lūpām nevar pārspļaut vārdu “okupācija.” Tas redzams apstāklī, ka minētais mērs vienlaikus solīja ātru Puškina pieminekļa uzstādīšanu Rīgā (lai arī dzejniekam ar Latviju nebija absolūti nekāda sakara), bet arī paziņoja, ka pilsētai neesot līdzekļu, lai apkoptu Kalpaka pieminekli. SC nekādi nevar uzskatīt par Latvijai draudzīgu partiju, un tāpēc tā ir vienkārši noraidāma.
Andrejs Berdņikovs – politologs
Manuprāt, apvienība „Atbildība” šai ziņā bija galīgi neveiksmīga. Iespējams, tas bija vienkārši resursu trūkuma dēļ, bet lielākā daļa man pazīstamo cilvēku pirms vēlēšanām nezināja par tādas apvienības eksistenci. Pat tādas nelielas partijas kā “Tautas kontrole” un “Pēdējā Partija” bija vairāk dzirdamas un pārliecinošākas (par spīti tam, ka “Pēdējai Partijai” nebija resursu savam birojam). Medijos redzēju tikai apvienības „Atbildība” līderi (LSDSP priekšsēdētāju), citi apvienības biedri gandrīz nekur nebija redzami. SC priekšvēlēšanu kampaņa bija visnotaļ sekmīga, it īpaši tā daļa, kas bija orientēta uz krieviski runājošo auditoriju. Tomēr neuzskatu SC par sociāldemokrātisku spēku.
Aidis Tomsons – Latvijas Radio žurnālists
“Atbildība” pirms vēlēšanām faktiski nebija pamanāma. Tā bija dzirdama tikai ar tukšām, mazprofesionālām reklāmām, kur tika apsmieta līdzšinējā politika, bet nebija nekas, kas liktu domāt, ka viņi būs labāki. Turklāt vēlētājiem ir atmiņā LSDSP valdīšana Rīgā, kas nepavisam nešķita godīgāka un labāka. Kamēr LSDSP publiski neizvērtēs līdzšinējo darbošanos un nesāks visu no nulles, tai nav nekādu cerību. Iespējams, ka šis vilciens ir jau aizbraucis. Saskaņas centrs apziņā nesaistās ar sociāldemokrātisku ievirzi. Vēlētāji balso par SC nevis kā par sociāldemokrātisku, bet gan kā etnisku, varbūt arī etniski vienojošu jaunu spēku, kurš vēl nav varējis sevi parādīt lielajā politikā. SC vājais punkts latviešu vēlētāju acīs ir parāk ciešā sadarbība ar LPP/LC un atklāsme, ka partijas politika nav izrādījusies līdz šim godīgāka nekā pārējām partijām – neskaidri balsojumi, opozīcijas ignorēšana, pirmie finanšu skandāli. Tas arī ietekmēja to, ka SC nesavāca tik daudz balsu, cik varēja.
Ģirts Zvirbulis – Latvijas Avīzes žurnālists
Likumsakarīgs rezultāts dažādu iemeslu dēļ. Galvenais – LSDSP nav spējusi atgūt uzticamību, apvienības partneri vispār bija nezināmi. Turklāt apvienība savu piedāvājumu krīzes risināšanai, neuzkraujot smagumu “mazā cilvēka” pleciem, nespēja sakarīgi, ticami pasniegt. Jāatzīst, bija neliels pārsteigums, ka SC neieguva pirmo vietu. Acīmredzot, aptaujās daļa latviskā elektorāta pirmsvēlēšanu gaisotnē un vilšanās sajūtā draudēja balsot par SC, bet pie urnas tomēr apdomājās.
Ilva Skulte – RSU maģistra studiju programmas “Komunikācija” vadītāja
Kopumā domāju, ka sociāldemokrātiskas ievirzes politiskie spēki šobrīd atrodas salīdzinoši neizdevīgā pozīcijā politiskās cīņas arēnā vairāku – kā iekšēju, tā ārēju faktoru dēļ. Galvenokārt, bet pašos pamatos tas ir kaut vai tāds maz apcerēts jautājums kā sociāldemokrātu tradicionālā elektorāta šķiriskā “iziršana” postindustriālajā laikmetā. Informācijas sabiedrības apstākļos, pateicoties moderno komunikācijas tehnoloģiju attīstībai, mainās kā pati darba loma un vieta, kā priekšstati par politisko brīvību un sociālo drošību, tā arī kreisi domājošo tradicionālā politiskā dienaskārtība, kas liedz lietot tradicionāli “kreisu” diskursu priekšvēlēšanu kampaņā. Jāņem vērā arī īpašā Latvijas situācija, kurā “kreisums” nereti tiek pierakstīts partijām, kas orientējas uz krievvalodīgo elektorātu, bet sociāldemokrātijas jēdziens netiek tuvāk skaidrots, lai gan lielā mērā kompromitēts postpadomju laikmeta sociāldemokrātisko partiju darbībā un tās rezultātos. Ņemot vērā visu teikto, tomēr nav saprotams, kādēļ sociāldemokrātiskās partijas savā priekšvēlēšanu diskursā tomēr neorientējās uz sasniegto pozitīvo “kreisās cīņas” pieredzi, atsaucoties, piemēram, uz arodbiedrību darbību starpvēlēšanu posmā vai pozitīvo starpetnisko pieredzi pēdējo gadu laikā, bet iekrita nacionālistiskā diskursa “lamatās” ikreiz, kad tāda iespēja bija. Tāpat nav saprotams, kādēļ sociāldemokrāti izrēķinātāk un efektīvāk nemēģināja uzrunāt inteliģenci – kultūras, zinātnes un izglītības darbinieku aprindas, kas šobrīd lielā mērā jūtas politiski dezorientētas, lai gan sastāv no potenciāliem viedokļu līderiem, kas ideju popularitāti sabiedrībā varētu stiprināt ģeometriskā progresijā. Apvienība “Atbildība” – domāju, ka neveiksmīgi politiskās reklāmas tēli un diskurss kopumā kombinācijā ar salīdzinoši nelielu apjomu publicitātes un ne visai pievilcīgu iepriekšējās politiskās dzīves “bagāžu” nevarēja gūt lielākus panākumus; Saskaņas Centrs – simpātisks ceļš uz sociāldemokrātijas nišu Latvijā caur Eiropas politisko kontekstu un ar tā atbalstu, ciktāl politiskajā komunikācijā uzturētas tā eiropeiskā diskursa normas, tikumi un principi, ieskaitot toleranci (internacionālisms, piemēram) un orientētību, un efektīvu demokrātisku sarunu. Tādēļ arī panākumi sabiedriskās domas aptaujās pirms vēlēšanām. Neveiksmes, traktējot etniskos un nacionālos jautājumus, ne tik daudz konceptuāla rakstura, kā tieši diskursa veidošanas neveiksmes – kas deva negaidītos vēlēšanu rezultātus.
Paldies tiem, kuri atbildēja!