Tas, vai politiskās lietderības princips tiek stādīts augstāk par politisko ētiku, bieži atkarīgs no tā, vai mēs runājam par „svešiem”, vai „savējiem”. Turklāt pozīcija mainās atkarībā no savējo tā brīža politisko interešu horizonta. Tā, pavisam nesen, divi politiskie spēki atbrīvojās no savās rindās, it kā, par nevēlamiem uzskatītiem biedriem – Ata Lejiņa un Dana Titava. Runa ir par diviem dažādiem politiskajiem spēkiem – LSDSP un JL piederošiem politiķiem. Nepārspīlējot savas simpātijas, varu teikt, ka man abi šie cilvēki uz Latvijas politiskās skatuves šķiet simpātiski tieši ar savu inteliģento, apvaldīto uzvedību un patiesi neuzkrītoši vīrišķīgo tēlu (nejaukt ar to, ko postpadomiskā latviešu sabiedrībā pieņemts uzskatīt par vīrišķīgu).
Autors: Uvis Martinsons, LSDSP biedrs
Rakstot par vēlēšanām, esmu izvirzījis pretrunīgu tēzi, ka Latvijai vajadzētu virzīties prom no prezidentāli-parlamentārā modeļa uz Vakareiropas stila parlamentāro demokrātiju. Pirmkārt, tādēļ, ka uzskatu šo jaukta tipa demokrātisko modeli par zemākas raudzes kā „ klasisko” parlamentāro Vakareiropas demokrātiju. Otrs arguments ir, ka Latvijas politiskajā sabiedrībā katastrofāli trūkst politiķu ar ilgstošu karjeras politiķu pieredzi, politiskajām zināšanām un atbilstošu stāju. – Apvienojumu, kurš absolūti nepieciešams prezidenta pilnvaru veikšanai. Šais divos manis pieminētajos politiķos saskatu aizmetņus tām politiskā tēla iezīmēm, kuras gribētu redzēt Latvijas prezidenta pienākumu veicējos – vienkāršība, atturība, zināma (politiskā) pieticība. Īpašības, kuras sabiedrība acīmredzami nevēlas atzīt, jo tad nāktos atzīt šo īpašību trūkumu sevī.
Ja runa būtu tikai par Ata Lejiņa izslēgšanu no LSDSP, tad varētu teikt, ka mans viedoklis izriet no politiskajām simpātijām vai antipātijām. Tomēr tā nav. Partiju demokrātija ir visu Latvijas politisko spēku problēma.
Atkal nonākam pie tās pašas problēmas, kuras izpaudās vēlēšanu dienās. – Mazi bet svarīgi zobratiņi Latvijas politiskajā sistēmā nestrādā. Ja vēlēšanu laikā tie bija divdomīgā 5% barjera, politiskās apvienības un neierobežotā aģitācija, – lietas, kuras palīdz manipulēt ar vēlētāja gribu, tad šajā gadījumā problēma ir tā pati vecā, klasiskā – partiju nedemokrātija.
Uzdošu nebūt ne retorisku jautājumu cilvēkiem ar juridiskām zināšanām un prasmēm. Vai tiešām šeit viss ir tik juridiski viennozīmīgi? Vai tā vienkārši, 10 cilvēkiem nobalsojot par, valde var no partijas biedru rindām izslēgt citādi domājošu biedru?
Abstrahējoties no konkrētās politiskās realitātes (absurda), kad 10 cilvēki no kāda politiskā spēka, kurš ne tuvu nav iekļūšanai parlamentā , izslēdz tās biedru, kurš, izmantojot savu sabiedrisko atpazīstamību, parlamentā ir iekļuvis, iedomāsimies citu, – ideālo gadījumu. Kāds cilvēks no ielas iestājas saviem uzskatiem atbilstošas ideoloģijas politiskajā spēkā, nepatīk tās vadonim un tiek izslēgts. Es teiktu ļoti pieņemama situācija ikvienai partijai, kuru pieņemts dēvēt par oligarhisku, bet ne LSDSP. Jo LSDSP, kā agrīnā Latvijas vēsture to ir pierādījusi, nav tā politiskā partija, kura drīkst atļauties šādus gājienus. Bet arī par to nav stāsts.
Stāsts ir par to, cik demokrātiski vispār ir izslēgt no vienīgā Latvijas valstī iespējamā politiskā tramplīna – partijas cilvēku, kurš brīvi pauž savus uzskatus! Es runāju par juridisko precedentu, jo stāsts ir tieši par vienkāršā cilvēka „no ielas” problēmām realizēt savu politisko gribu, jo Atis Lejiņš, kā atpazīstams politiķis bez grūtībām, ja gribētu, varētu atrast sev citu politisko spēku. Tas ir jautājums juristiem!
Runājot par LSDSP šīsdienas problēmām un nesaskaņām… Vēlēšanu laikā pats diezgan konsekventi centos ieturēt neitralitāti partijas iekšējā polemikā, jo, pirmkārt, diezgan amorāli ir kaut kur iesaistīties un nākt „ar savu patiesību”. Otrkārt, tā īsti nepārzinu šīs cīņas aizkulises. Tomēr šobrīd varētu mēģināt drošāk formulēt savus uzskatus. Lielākā LSDSP problēma ir nespēja ilgstoši atgriezties politiskās dzīves orbītā, kaut nepieciešamie nosacījumi – pieprasījums pēc ideoloģijas un elektorāta nacionālā sašķeltība, kas izslēdz latviešu plašu atbalstu SC, tam ir. Patreizējā partijas vadība ilgstoši nespēj sasniegt ikviena politiskā spēka loģisku mērķi – varu! Vai tas nebūtu loģisks arguments prasībai, lai notiktu zināma varas maiņa partijas vadībā?