Izglītības svarīgumu apšauba ļoti reti, bet, ko prasīt no izglītības, joprojām noskaidrot ir samērā grūti. Ir gan oficiāli dokumenti, gan Eiropas ieteikumi, gan dažādā veidā izteiktas vēlmes. Apskatīsim dažādos izteikumus, oficiālo un neoficiālo viedokļu atšķirības un to pamatojumu. Pirmā problēma ir izglītības mērķu neskaidrība, kura ir saistīta ar pasaules uzskatu, dzīves jēgas izpratni, ideoloģiju. Valsts pārvaldes aparāts vēl joprojām daļēji izmanto padomju laika tradīcijas, saskaņā ar kurām katrs atsevišķs cilvēks ir tikai skrūvīte, kuru jāieliek pareizā vietā valsts mašīnā.
Autors: Juris Dzelme, AIKNC valdes priekšsēdētājs
Tendence par izglītības mērķi atzīt tikai sagatavošanu darba tirgum ir padomju plānveida ekonomikas tradīciju turpinājums. Izglītību regulējošajos normatīvajos aktos tiek izmantotas definīcijas, kuras bieži ir savstarpēji pretrunīgas un neskaidras. Otrā problēma, kura tiks apskatīta, ir izglītības iegūšanu regulējošo normatīvo aktu sistēmas saskaņotība. Liela nozīme ir tādu jēdzienu, kā kvalitāte un efektivitāte definēšanai. Definējot kvalitāti kā atbilstību mērķim ir atkal jāatgriežas pie mērķiem. Trešā apskatāmā problēma ir attīstības variantu izvēle. Analīze parāda nepieciešamību samazināt normatīvo aktu sistēmas sarežģītību, atteikties no nevajadzīgiem birokrātiskiem ierobežojumiem, plašāk izmantojot ekspertu viedokli, ieinteresēto pušu tiešu iesaistīšanu sarunās un lēmumu pieņemšanā.
Mērķi
Izglītība ir viens no galvenajiem līdzekļiem, kā sabiedrībai sasniegt savus mērķus. Neapstājoties pie sīkākas sabiedrības mērķu analīzes, jāatzīmē daži galvenie principi, lai redzētu problēmu kopsakarību. Jāpiebilst, ka, pirmkārt, principu formulējumi var būt dažādi pēc formas, pat ja tie ir tuvi pēc būtības, un, otrkārt, dažādi principi vismaz daļēji var tikt īstenoti ar vieniem un tiem pašiem līdzekļiem, kas ļauj vienoties par abpusēji izdevīgu sadarbību stipri atšķirīgu viedokļu pārstāvjiem.
Tieksme izdzīvot ir pirmais princips visam dzīvajam (kam tādas tieksmes nav, tas ātri pazūd). Attiecībā uz sabiedrību šo principu var formulēt, nosaucot ilgtspējīgu attīstību kā galveno mērķi. Zināšanas visplašākajā nozīmē un materiālie resursi kopumā, starp kuriem vadošo vietu ieņem enerģijas resursi, ir divas galvenās līdzekļu grupas. Karla Popera piedāvātā hipotētiskā izvēle – saglabāt zināšanas (nosacīti – bibliotēkas) vai materiālos resursus (nosacīti – rūpnīcas) tālākai cilvēces attīstībai, skaidri parāda zināšanu prioritāti. Brīvība kā apzināta izvēle un cilvēka kā brīva un atbildīga rīcības subjekta eksistence nav iespējama bez apzināšanās (jo: “Cogito, ergo sum”), bez situācijas izpratnes, bez zināšanām.
Mērķi un līdzekļi ir nesaraujami saistīti. Zināšanas ir ne tikai galvenais līdzeklis ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai, bet reizē tā ir arī galvenā sabiedrības bagātība, galvenā vērtība un svarīgākais pakārtotais mērķis. Pie zināšanām visplašākajā nozīmē jāpieskaita ne tikai zinātne ar visiem tās rezultātiem un metodēm, bet arī māksla, filosofija, kultūra kā prasmju kopa rīkoties materiālajā un sociālajā pasaulē.
Katram atsevišķam cilvēkam ir jāapgūst zināšanas (šaurā nozīmē, kā objektīva, no subjekta neatkarīga informācija par pasauli, tai skaitā par prasmēm, mākslu, kultūru), prasmes (kā spēja rīkoties, nevis tikai zināt) un attieksmes (kā vērtības, motīvi, kuri ir reālās rīcības pamatā). Izglītība ir zināšanu, prasmju un attieksmju apgūšanas process un tā rezultāts. (Lai vienkāršotu problēmu apspriešanu, izglītību kā procesu, kur tas iespējams, labāk saukt par izglītošanos, atstājot izglītības jēdzienu rezultātam).
Būtiskākā problēma visai izglītības sistēmai pēdējos gadu desmitos ir straujās zināšanu, prasmju un attieksmju izmaiņas. Izglītības sistēma vairs nevar vienkārši nodot tālāk iepriekšējo paaudžu uzkrāto pieredzi. Darba tirgus un sociālās situācijas izmaiņu arvien pieaugošais ātrums liek izglītības sistēmai ne tikai nepārtraukti atjaunot zināšanu saturu, veidot jaunas prasmes, bet arī aktīvi pārveidot vērtības, attieksmes.
Pašlaik būtiskas izmaiņas notiek laika intervālā, kurš salīdzināms ar mācību laiku. Rezultātā speciālistu sagatavošanas uzdevumi jāmaina jau mācību laikā un jāgatavojas arī turpmākām maiņām visā individuālās karjeras laikā. Tas nozīmē, ka pat principā nav iespējams izveidot noteiktu, pašreizējai situācijai darba tirgū un sabiedrībā atbilstošu izglītības programmu. Speciālistu gatavošanā obligāti jāietver prognozējamās, iespējamās izmaiņas. Jāorientējas uz dažādiem karjeras variantiem, uz konkrētu cilvēku iespējām, vēlmēm un motivāciju turpināt mācības. Tātad reizē ar gatavību sākt pildīt noteiktus, pašreiz zināmus darba uzdevumus, iekļauties noteiktā sociālajā struktūrā jābūt gatavībai turpināt mācīties, mainīt kompetences, tas ir noteiktu uzdevumu risināšanai nepieciešamos zināšanu, prasmju un attieksmju kompleksus, apgūt jaunas zināšanas, prasmes un attieksmes, tas ir – iesaistīties mūžizglītībā (problēmas nopietnību raksturo bezdarba struktūra: augsts bezdarba līmenis ir nozarēs (amatos), kurās vienlaicīgi ir arī liels brīvo darba vietu skaits, jo šajās nozarēs prasībām mainoties darbinieki nav spējīgi pietiekami ātri pārkvalificēties). Motivāciju un prasmi mācīties visa mūža garumā ir jāiekļauj kā nepieciešamas sastāvdaļas izglītības sistēmas mērķu kopā.
► Pilns raksts: http://www.aiknc.lv/…/AIJD70307fin.doc
