Rīts sniegots un puteņots. Viegli nopietnām pārdomām radīts… Viegli nopietnām tādēļ, ka mūsu pašu radītās grūtības Dzīve piespiež mūs pašus izdzīvot un labot. Tad kādēļ sevi īpaši šaustīt! Un šī pati Dzīve liek mums ieraudzīt to, ko esam darījuši nepareizi, un ļauj izvēlēties citu ceļu. Bezcerības nav, ja protam ieraudzīt patiesās dzīves vērtības. Bet ja neprotam, tad kāds palīdzēs vai mēs palīdzēsim…
Autors: Uvis Martinsons, LSDSP biedrs
Viena no fundamentālākajām šī gada atziņām ir tāda, ka latviešu radītā sabiedrība, – kāda tā ir šobrīd, – nespēj vairs kalpot tautai par vadlīniju sniedzēju, kā to darījusi pēdējos 20 gadus. To parāda krīze sabiedrības augšā – politikā. Un politiķi IR sabiedrības spogulis.
Mēs taču nebūsim tik jokaini un neiedomāsimies, ka kaut kur pie teiksmainās Baltijas jūras dzīvo bezgala dziļi nopietnā, godīgā, strādīgā, nesavtīgā tautiņa, kurai ir “tā sliktā valdība”… Man šķiet, ka mēs aizmirstam vienu lietu – dzīvojam demokrātijā. Tas uzliek atbildību, bet tā ir arī iespēja. Mēs paši taču varam darboties kādā partijā, veidot ap sevi domubiedru grupu…
Tātad. Pirmkārt, tas, kas sabiedrībai pietrūkst, ir atbildība – pašai pret sevi un līdzcilvēkiem. Iemesls un sekas ir solidaritātes trūkums, vienaldzība, augstprātība un… nopietnības trūkums.
Ja kāds politiskais spēks var šobrīd uz kādu apvainoties, tad tikai uz sevi. Iespējas bija, taču tās tika izniekotas. Nedēļu atpakaļ portālā “Delfi” bija publicēts Kristiana Rozenvalda nedēļas komentārs: “Ja būtu kaut viens cerīgs valstsvīrs… Rakstu pat var nelasīt, lai saprastu, kas tajā ir teikts. Rakstā teiktajam pievienojos.
Nu, kaut vai viens piemērs no dzīves – veids, kādā Latvija ir risinājusi finanšu krīzi. Vai kaut viens politiskais spēks ir spējis panākt nopietnu diskusiju par alternatīvu finansu krīzes risinājuma veidu? Jā, ir bijuši raksti, ir bijuši simpatizējošo viedokļi, ir bijuši atsevišķi punkti, izvirzīti par dienas kārtību, tomēr neviens politiskais spēks nav spējis piedāvāt pilnīgu 5-6 punktu programmu, kuru būtu bijis jāīsteno, sākot no 2008. gada beigām. No A līdz Z. Ieskaitot to, kas būtu jāmaina uz priekšdienām, lai šādas krīzes novērstu vai padarītu mazāk postošas.
Arī politiskās reformas ir apstājušas pusratā. Bet 2009. gadā taču tika runāts par izmaiņām Satversmē. Kur tas palika? Runājot par manis piedāvāto risinājumu, – pašiem kļūt aktīvākiem, iesaistoties sabiedriskā darbā, politikā, arī šādu politisko reformu neesamība kavē sabiedrības iesaistīšanos.
Tomēr cita ceļa nav. Ir jāiesaistās! Sabiedrības nosacīti priviliģētās grupas – pensionāri un ierēdņi, kuriem ir vismaz kaut kādi garantēti ienākumi un ar kuru bezatbildīgu balsošanu vienmēr ir varējusi rēķināties politiķu kliķe! Nebaidieties, Patiesība ir tur ārā un tā atnāks arī pēc jums! Kaut vai uz Īriju aizbraukušo bērnu, kuri vairs nemaksās nodokļus jūsu algām un pensijām, vai pēdējo iztirgoto lielo valsts uzņēmumu veidā.
Labā vēsts ir tāda, ka – kā jau es teicu, – mēs dzīvojam demokrātijā, un tas dod zināmu iespēju kaut ko mainīt. Baltkrievijas ekonomiskais modelis neapšaubāmi ir tāds, no kura daudz ko var mācīties, tomēr politiskais autoritārisms nav atbilde! Vienmēr taču var atrast labākus piemērus. Kādēļ latviešu politiķi tā iemīlējuši tepat blakus dzīvojošos “plukatniekus” – baltkrievus un igauņus (kuri varbūt arī ir piecus santīmus labāki, tomēr ir un paliks Austrumeiropas politiski–ekonomiskās viduvējības), bet baidās paraudzīties uz izcilībām? Piemēram, Šveici. Maza, demokrātiska, pašapzinīga tautiņa, kura zina ko grib. Tad arī labklājība neliek gaidīt. Bet, lai to sasniegtu, sabiedrībai ir jāiesaistās politiskajos procesos!
