Ministru prezidents Valdis Dombrovskis savā uzrunā Saeimas plenārsēdē nākamā gada valsts budžetu ar laipu, kuru valdība uzbūvējusi pāri krīzes bezdibenim. Salīdzinājums ir mazliet neveiksmīgs, jo krīzes bezdibenis nesākās šodien un laipu nevar uzmest no bezdibeņa puses. Tātad, patiesībā laipu nav metusi šī valdība, bet tās uzdevums ir neiekrist bezdibenī.
Jāpiekrīt Ministru prezidentam, ka šī laipa nebūt nav komfortabla, bet nevar nepamanīt, ka dažiem tā ir platāka, bet citiem – krietni šaurāka. Tomēr nevar piekrist Ministru prezidenta apgalvojumam, ka valdības piedāvātajā formā šī laipa ir vienīgais ceļš, pa kuru ejot ir iespējams padarīt mūsu valsts finanses ilgtspējīgas. Manuprāt, ir iespējami alternatīvi ceļi, turklāt tādi, kas par prioritāti liek Latvijas tautas ilgtspēju. Kam tad ir vajadzīga valsts finanšu sistēmas ilgtspēja? Ja kāds tās vārdā ir nolēmis pazudināt šo tautu, tad varbūt par ilgtspēju lai domā tie, kuru vajadzībām šo teritoriju ir paredzēts atbrīvot?
Autors: Pēteris Leiškalns, sociālo tiesību eksperts
Dažiem laipa ir platāka, bet citiem – šaurāka
Vērtējot budžeta izmaiņas sociālo grupu skatījumā, nevar nepamanīt, ka dažas no tām ir nedaudz vienlīdzīgākas.
Visvairāk no pēdējo gadu budžeta samazinājuma ir cietušas ģimenes ar bērniem, turklāt, jo vairāk bērnu ģimenē, jo vairāk tām tiek atņemts. Un tas notiek neraugoties uz to, ka Labklājības ministrijas apmaksātie pētījumi nepārprotami liecina, ka tieši ģimenes ar bērniem ir augstākajā nabadzības riska grupā, turklāt, tieši šajās grupās ir ļoti augsti atstumtības riski ar negatīvu vērsumu uz nākotni, tas ir – uz bezdibeņa otru pusi.
Pirmais sitiens bija ģimenes valsts pabalsta koeficientu atcelšana, kas ir pretrunā ar saprātīgu krīzes laika politiku, tas prasa samazināt bāzi (pamatpabalstu) un paaugstināt koeficientus. Rezultātā reforma neietekmēja ģimenes ar 1 bērnu, 2 bērnu ģimenēm atņēma Ls 19 gadā, 3 bērnu ģimenēm – Ls 87 gadā, 4 bērnu ģimenēm – Ls 153 un tā tālāk – jo vairāk bērnu, jo vairāk zaudēja. Nu valdība nolēmusi no šī pabalsta atteikties vispār, atņemot ģimenēm par katru bērnu vēl atlikušos Ls 96 gadā un tādā veidā ekonomējot aptuveni 12 miljonus latu. Šo rīcību valdība līdz šim motivēja no diviem skatu leņķiem: pirmkārt, pabalsts ir tik mazs (un tam nevar nepiekrist – Latvijā tas tiešām ir kritiski mazs), ka pārtikušām ģimenēm no tā neesot lielas jēgas.
No cita skatu punkta motīvs ir pat ar zināmu cēluma pieskaņu – daļu no ietaupītajiem līdzekļiem varēšot piešķirt maznodrošinātajām ģimenēm. Un ne vārda par to, ka visām šīm ģimenēm būs jādodas pazemojošā procedūrā uz valsts vai pašvaldību iestādēm, tāpat ne vārda par to, ka vecāki vairs nevarēs nodrošināt bērniem papildizglītību un par to, ka daudziem vecākiem būs arvien izdevīgāk nestrādāt (vismaz legāli ne). Lai gan legālo nodarbinātību visvairāk ietekmē cits lēmums – vispirms ierobežot un pēc tam, ignorējot personu apdrošināšanas iemaksas, vispār nemaksāt vecāku pabalstu, bet tā jau ir cita tēma.
Otrais sitiens pa ģimenēm ar bērniem ir tā saucamā pamatpabalsta (sociālā pabalsta nesamazināmā daļa, virs kuras esošo pienākošos pabalsta summu (arī pretēji apdrošināšanas loģikai) apcērp uz pusi) ieviešana sociālās apdrošināšanas sistēmā. Arī šis lēmums neapšaubāmi ievirzīja daļu ekonomikas “pelēkajā zonā” un deva diezgan lielu triecienu pa sociālo un sekundāri arī pašvaldību budžetiem, bet ne par to šoreiz ir stāsts. Kā jūs domājiet, cik liels pamatpabalsts pienākas vientuļum vecpuisim? Ls 11,51 dienā. Un cik liels pamatpabalsts pienākas 2 bērnu tēvam? Nē, maldāties. Tā nav ne 2 ne 3 reizes lielāka summa, bet tie paši Ls 11,51. Un izņēmums nav arī 4 vai 5 bērnu apgādnieks. Arī viņam pamatpabalsts ir Ls 11,51 dienā, bet no pārējās pienākošās summas pusi nogriež. Tajā pašā laikā banku lobijs strādā un bankām atvēlētā daļa no sociālā nodokļa nav mazināta kopš otrajiem Godmaņlaikiem.
Trešais sitiens pa ģimenēm ir mājokļa nodokļa progresīvā likme. Tā ir sagadījies, ka Dombrovska valdība ar lozungu “sitīsim tos bagātos” faktiski uzsita pa ne tik bagātajiem. Un, proti – nekustamā īpašuma likumā tika noteikts, ka mājokļiem, kuru kadastrālā vērtība (KV) pārsniedz noteiktu robežu, nodoklis rēķināms divkāršā apmērā, savukārt mājokļiem, kuru KV pārsniedz nākamo robežu, nodoklis rēķināms trīskāršā apmērā. Turklāt, nodokļa progresivitāte nekādi nav saistīta ar dzīvojamā platībā izmitināto personu skaitu. Es neanalizēšu Valsts zemes dienesta (VZD) kūrēto absurdo ēku kadastrālās vērtēšanas sistēmu, tikai piebildīšu, ka tam nav nekāda sakara ar ēkas iekšējo vai ārējo greznību, sudraba lustrām un zelta kupoliem. Atkarībā no atrašanās vietas, visai pieticīga vairākās paaudzēs mantota un iespēju robežās pieremontēta ēka var būt ar ļoti augstu kadastrālo vērtību, savukārt kārtīga jaunbagātnieku pils, kurā ir ieguldīti miljoni, var būt ar salīdzinoši zemu kadastrālo vērtību. Sīkāk neskatīšu arī tā saucamos robežgadījumus, kad par ēku, kas VZD absurdajā sistēmā novērtēta par latu dārgāk, ir jāmaksā divkārt lielāks nodokli. Šoreiz stāsts ir par šīs sistēmas ietekmi uz dažādām ģimenēm. Atkal, gribot – negribot, sākšu ar vecpuisi (lai man piedod šī sociālā grupa – man nav nekas pret vecpuišiem, Dombrovska valdību laikā sāku viņus pat apskaust). Un tātad, ja persona dzīvo viena, pat aizņemot salīdzinoši plašu dzīvojamo platību, ir gandrīz neiespējami sasniegt robežu, no kuras sāk piemērot divkāršo mājokļa likmi. Savukārt ģimene ar diviem un jo īpaši ar trim vai vairāk bērniem, arī dzīvojot ne pārāk plaši, var būt spiesta maksāt 1. vai pat 2.pakāpes “buržuja” nodokli. Vēl neapskaužamākā situācijā var nonākt tā saucamās trīspaaudžu ģimenes, kur vienā mājā dzīvo vecvecāki, vecāki, bērni un reizēm arī kāds no vecāku brāļiem vai māsām. Ja māja atrodas Rīgas reģionā vai kādā no lielajām pilsētām, tad šāda tipa ģimenes diezgan droši var kandidēt uz 2.pakāpes “buržuju” statusu. Bet, kā izrādās, Finanšu ministrijai ar to ir par maz, tādēļ ir sagatavots projekts, kā likt šīm ģimenēm maksāt vairāk. Daudz vairāk.
Ceturtais sitiens ir auto nodoklis. Atkal taisnīgajā cīņā pret bagātajiem lielo vieglo auto turētājiem, valdība sit ģimenes ar 3 un vairāk bērniem. Problēma ir apstāklī, ka trīs bērnu sēdeklīšus mazās mašīnās ir praktiski neiespējami ielikt. Tātad, stāsts atkal ir visai līdzīgs iepriekšējam. Ar to vienīgo atšķirību, ka tiešām lepno auto īpašnieku maksātais nodoklis būs vien sīka vienība pret paša auto vērtību, bet ģimenes auto gadījumā šī attiecība būs vismaz desmit reižu augstāka. Piemēram, nodoklis par aptuveni 4 tūkstošus latu vērtu VW Sharan nākamgad ieplānots aptuveni 3% no auto vērtības, savukārt 70 tūkstošus latu vērta Porsche Cayenne īpašniekam būs jāmaksā 0,4% no auto vērtības. Un te lielajām ģimenēm pat ne tuvu nepalīdzēs valdības piedāvātais 20% glābšanas riņķis. Var jau, protams, teikt, ka ģimenes, kuras brauc ar auto, nav nemaz tik trūcīgas, bet no otras puses – iespēja braukt ar savu auto lielajām ģimenēm ir ļoti būtiska, sevišķi tad, ja vecāki grib bērniem bez pamatizglītības nodrošināt arī dažādas ārpusskolas nodarbības. Turklāt brīdī, kad jāpērk vairākas biļetes, arī sabiedriskais transports kļūst ļoti dārgs, un ne visur viegli pieejams. Kā arī gājiens ar vairākiem bērniem pie rokas līdz vajadzīgai pieturvietai nav ne tuvu tik komfortabls, kā jauneklīgiem Porsche Cayenne dīdītājiem.
Lai arī man šķiet, ka visvairāk budžeta laipa ir sašaurināta tieši ģimenēm ar bērniem, un jo īpaši – lielajām ģimenēm, kas ir viena no sociāli vismazāk aizsargātajām Latvijas iedzīvotāju grupām, viedokļu dažādībai šajā vietā nevaru nepieminēt Finanšu ministra Andra Vilka uzrunu Saeimas plenārsēdē, kurā cita starpā teikts: “2011. gada budžeta projekts nodrošina arī virzību uz lielāka sociālā taisnīguma principa ieviešanu nodokļu politikā, kas labvēlīgi ietekmēs sociāli mazāk aizsargātos Latvijas iedzīvotājus. Tas neparedz pensiju samazināšanu, bet ar lielāku nodokļa slogu apliek dārgākus nekustamos īpašumus un automašīnas.”
Nevaru piekrist arī Budžeta likuma trešās svarīgākās amatpersonas – Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītāja Jāņa Reira uzrunā paustajiem uzskatam, ka tas ir labākais iespējamais budžets, kādu šajā laika posmā varēja izveidot.
Uzskatu, ka tas nav labākais, ko varēja izveidot. Tas nav pat vienkārši labs. Pieskaršos tikai dažām pozīcijām, kuras katra ir atsevišķa raksta vērtas.
Par iedzīvotāju ienākuma nodokli
Likumprojekts paredz neapliekamo minimumu par Ls 10 (finansiālā kapacitāte – Ls 2,5 mēnesī) , savukārt atvieglojumus par apgādībā esošajām personām tikai par Ls 7 (finansiālā kapacitāte – Ls 1,75 mēnesī). Ja valdība uzskata, ka tas ir krīzes budžets (un par to, manuprāt, daudz šaubu nav), tad daudz būtiskāk būtu palielināt atvieglojumus par apgādībā esošajām personām. Ja ņem vērā apgādnieku un apgādājamo skaita attiecību, tad nemainot budžeta bilanci, būtu iespējams palielināt atvieglojumus par bērniem nevis par Ls 7, bet par Ls 30, kas valdības piedāvāto Ls 1,75 mēnesī reāli dotu ģimenei Ls 7,5 mēnesī. Netiešs blakusefekts šādam modelim būtu nepieciešamības samazināšanās pēc pašvaldību pabalstiem, kā arī mazāka motivācija ģimeņu apgādniekiem turēties ēnu ekonomikas zonā.
Otrs svarīgs šī nodokļa postenis ir attaisnotie izdevumi par izglītību. Tiem ir jātuvinās reālajiem izdevumiem Latvijas augstskolās, turklāt, vajadzētu padarīt ātrāku un vienkāršāku šīs pozīcijas administrēšanu. Savukārt tālākā nākotnē ir jādomā par studiju kredītu daļēju vai pilnīgu dzēšanu no nodokļa maksājumiem absolventiem, kuri maksā ienākuma nodokli Latvijā. Bet tā atkal ir cita tēma.
Par nekustamā īpašuma nodokli
Finanšu ministram ir nopietni jāizvērtē, vai situācijā, kad dzīvojamās apbūves zemei kadastrālo vērtību (KV) atšķirība ir līdz 1750 reizēm, bet reģionālās ienākumu atšķirības sasniedz 1,7 reizes, vispār ir iespējams piemērot visiem vienādu likmi, vai pat balstīt nekustamā īpašuma nodokli tikai uz vienu komponenti? Manuprāt, tas nemaz nav iespējams, jo, nosakot tā saucamajā “lētajā galā” par savrupmājas zemesgabalu minimālo nodokli, kādu vispār ir jēga iekasēt, piemēram, Ls 10, tad “dārgajā galā” šis nodoklis par tādu pašu zemesgabalu būtu 17 tūkstoši latu. Un otrādi: nosakot “dārgo” zemju pašvaldībās Ls 200 līdz Ls 300 latu, tā saucamajā “lētajā galā” būtu jāmaksā santīmi. Šāda sistēma var izraisīt diezgan totālu ģeogrāfisko segregāciju, kad daudzas latviešu dzimtas būtu spiestas pamest savas mājas, bet viņu vietā īpašumtiesības iegūtu tuvākos vai tālākos kaimiņos dzīvojošu tautu pārstāvji. Ņemot vērā, ka tas ir iedzīvotāju maksājums par vietējās infrastruktūras uzturēšanu, reālākais risinājums ir trīskomponenšu nodoklis, kas sastāv no fiksēta maksājuma par izmantotās zemes platību un ēkas platību un nelielu procentuālo likmi no īpašuma KV. Tas ļautu pašvaldībām iekasēt vairāk līdzekļu, vienlaikus saglabājot NĪN kaut cik samērīgu ar iedzīvotāju ienākumiem.
Bet, ja šāds risinājumu uz nākamo gadu vairs nav īstenojams, tad ir jāatsakās vismaz no lielās ģimenes diskriminējošās mājokļa nodokļa progresīvās likmes, nosakot to 0,21% apmērā. Arī tad vēl pietiekami daudz galvas sāpes sagādās absurdi noteiktās ēku KV.
Par transporta nodevu
Šeit ātrais risinājums varētu būt salīdzinoši vienkāršs – piemērot daudzbērnu ģimenēm nodokļa atvieglojumu vismaz 50% apmērā. Savukārt ilgākam laikam jādomā, vai nav lietderīgi atvasināt šo nodokli no auto muitas vērtības (tā, atšķirībā no VZD noteiktajām KV ir samērā objektīvas) vai vienkārši noteikt nodokli proporcionālu auto masai.
Par sociālo budžetu
Sociālā budžeta kaites pēc to izcelsmes var iedalīt 3 lielākās grupās:
1) krīzes izraisīta ieņēmumu samazināšanās;
2) ierēdņu un politiķu izraisīta ieņēmumu samazināšanās;
3) politiķu un ierēdņu izraisīti nepamatoti izdevumi.
1.grupa ietilpst lielā mērā objektīvi faktori, kurus Latvija faktiski nevarēja ietekmēt. 2. grupā vissmagākie ir nesaprātīgā pensiju ierobežošana un vecāku pabalstu apcirpšana strādājošajiem un regresīvo sociālo pabalstu ieviešana. Kaut gan attiecībā uz pensionāriem šī plakanas domāšanas izraisītā muļķība ir atcelta, liela daļa no pensionāriem vairs nav atgriezusies legālajā ekonomikā, bet daļa no viņiem vispār vairs nepiedalās kopprodukta radīšanā. Attiecībā uz vecāku pabalstu saņēmējiem situācija ir līdzīga, vienīgi te ir cerība, ka gadījumā, ja neaizbrauks, tad agrāk vai vēlāk legalizēsies. Vismaz daļēji. Savukārt 3. grupā būtiskākā ir politiķu nespēja atgriezt piemaksu par stāža gadiem atpakaļ pie to sākotnējā mērķa – vismaz daļēji kompensēt pensionāriem pārāk zemu novērtēto sākumkapitālu. Otra problēma, šķiet, vairāk ir ierēdņu galvās – gadiem ilga nespēja objektīvi novērtēt iespēju apvienot personas iemaksas pensiju kapitālā ar iemaksām apdrošināšanai pret bezdarbu, veidojot vienotu, individualizētu pensiju – bezdarba kapitālu. Plašāk iemeslus un minētos konceptuālos risinājumus neanalizēšu, jo tie izskatāmā budžeta projekta ietvaros nav ietverami. Lai tuvākajā nākotnē vismaz daļēji paglābtu sociālo budžetu, ir nepieciešams:
1) atcelt ierobežojumus saņemt vecāku pabalstu strādājošajiem;
2) atteikties no sociālajām iemaksām neatbilstošām regresīviem pabalstiem vismaz attiecībā uz personām, kuru apgādībā ir bērni;
3) jāievieš regresīva sociālās apdrošināšanas likme, nosakot pamatienākumiem (minimālās algas apmērā) paaugstinātu likmi, savukārt tai daļai, kas pārsniedz MA – pazeminātu likmi.
Šāds modelis būtu vairāk atbilstīgs esošajai regresīvajai sociālo pabalstu sistēmai, mazinātu ēnu ekonomiku, veicinātu to ekonomikas daļu, kurai ir augstāka pievienotā vērtība, ļautu maksāt lielākas algas, kā arī pozitīvi ietekmētu pašvaldību ieņēmumus.
Tādi, manuprāt, īsumā ir tie būtiskākie mājasdarbi, kas valdībai un likumdevējam būtu jāizdara vēl pirms 2011. gada.
