Vērojot pēdējo nedēļu notikumus, rodas jautājums – vai jaunā valdība neatkārto iepriekšējo valdību komunikācijas kļūdas? Es ļoti labi saprotu, ka valdībai, līdzās budžeta konsolidācijai, sociālajiem jautājumiem utt., ir jānodrošina arī zināma emocionāla komunikatīva saikne ar sabiedrību. Un tad nu noder gan dažādi nācijas “virsmērķi”, gan pirmo personu pagozēšanās, gan uzmundrināšana,norādot uz sekmīgākiem kaimiņiem utt.
Autors: Uvis Martinsons, LSDSP biedrs
Tomēr, vai šeit nav jāievēro viens princips? – Šīs komunikācijas efektam nav jābūt pretrunīgam un sabiedrību šķeļošam. Un, vai pārkāpjot šo principu, netiek neapzināti iets iepriekšējo valdību pēdās, kuru viena no lielākajām problēmām bija komunikācija ar sabiedrību!
Es runāju par mūžīgo Igaunijas piemēra piesaukšanu, eiro ieviešanu, kā valsts virsmērķi un tagad tā visa apvienojumu – eiro ieviešanas svinībām Igaunijā.
Tikai viens arguments: cilvēki no Latvijas strādāt brauc uz Rietumeiropu nevis Igauniju. – Ar to viss ir pateikts! Igaunija, tāpat kā mēs, ir nabadzīga Ziemeļaustrumu Eiropas valsts. Punkts!
Kāpēc mēs negribam par piemēru, kam sekot, minēt attīstītākās pasaules valstis ar augstāko dzīves līmeni un tehnoloģiski – ekonomiskajiem sasniegumiem, protams, ņemot vērā valstu specifiku – izmērus, iedzīvotāju skaitu utt.? Tādas, piemēram, varētu būt Dānija, Singapūra, Šveice un citas. Nu kaut vai Somija, bet Dieva dēļ ne Igaunija! Nevajag man šo “ekonomisko brīnumu” falšā zaķa veidā!
Paši lūkojamies uz pasauli caur atslēgas caurumu un brīnāmies, ka mūs sauc par eksperimentu!
Es cilvēciski saprotu, ka visi grib atpūsties. Bet, ja to nav izdevies apvienot atpūtu ar tikšanos ar patiesi ievērojamu ārējo partneru – ASV, Vācija, Polija, Krievija vai Zviedrija valstu galvām, un nav izdevies izrauties paslēpot uz Šveici vai Austriju, kas būtu tikai cilvēciski saprotami, kā arī, nav interese baudīt mūsu tiešām cienījamo ziemu tepat Latvijā, lai demonstrētu patiesu tuvību ar tautu, bet “brāļu tautas lielās svinības” – eiro ieviešana liek piedalīties kopējās dzīrēs, tad vismaz mācēt šo „bezgalīgo laimi un prieku” ne tik lielā eiforijā dzīvojošiem tautiešiem attiecīgi pasniegt.
Es domāju, ka daudzi diezgan skeptiski raugās gan uz Igaunijas “ekonomisko brīnumu”, gan eiro ieviešanas sekām. Un daudzi, tāpat kā es, var GOOGLE NEWS ievadīt “eurozone” vai “euro” un iegūt objektīvu pilnu informāciju par šīs valūtas perspektīvām, kuras būtu vēl drūmākas, ja izstāšanās no eiro zonas būtu finansiāli un tehniski vienkārša.
Jautājums nav tikai par šo atsevišķo gadījumu. Pastāv vēl cits. – Vai Latvijas valdība spēj noformulēt lielu, vēlamu, sasniedzamu un ekonomiski labvēlīgu mērķi pēc kura tiekties?– Tādu , kurš tiešām vieno!
Vai viens no šādiem mērķiem, tikai uzskatāma piemēra pēc, nevarētu būt sen piesauktā industriālā banka vai fonds nozīmīgu valsts mēroga ekonomisko projektu finansēšanai! Ak jā, kaut ko dzirdēju par 2012. gadu! Bet tad jau atkal nebūs naudas, jo būs jāsavelk jostas eiro kritēriju izpildei!
Respektīvi, manis piesauktajai komunikatīvajai praksei būtu jāseko vismaz 2 principiem. – Vai nu tiešām jāpiedāvā sabiedrībai kaut ko fundamentālu, paliekošu un visiem cilvēkiem jūtamu, vai vismaz jāizvairās no tādām lietām, ko 50% sabiedrības uzskata par tukšu tracināšanu.
Jo visdrīzāk būs tā, ka 50% pozitīvi noskaņotajiem būs pozitīva attieksme pret vienalga ko, savukārt 50% negatīvi noskaņotajiem būs ļoti pamatoti argumenti (vismaz viņu pašu izpratnē) tieši pret šo konkrēto lietu.
Vai šobrīd ļoti konsekventi netiek iets iepriekšējo valdību pēdās, kad ļoti intensīvi tiek virzītas diskutablas vai daļai sabiedrības nepieņemamas lietas (analoģija ar drošības likumu), kaut 100x gudrāk būtu to uz laiku vai pavisam atlikt.
Attiecībā uz manis pieminēto eiro ieviešanu, Polija un Čehija ir devušas skaidri saprast, ka nesteigsies to darīt.