Vērojot pēdējās dienās apgriezienus uzņēmušo kārtējo WikiLeaks skandālu, uzmanību piesaista šo dokumentu publiskošanas raisītās interpretācijas Austrumeiropā. Proti, izvēloties starp sabiedrotajiem Austrumeiropā un Krievijā, ASV vadība priekšroku devusi pēdējai, kas saprotami rada nopietnas bažas teritorijā no Tallinas līdz Sofijai. Pat pavirši raugoties, ir skaidrs, ka kaut arī šāda izvēle ir visnotaļ loģiska – iegūt ietekmīgu sabiedroto Irānas ambīciju piebremzēšanai – mūspusē tā tomēr rada neizpratni. Lai arī cik tehniski ačgārna un pat Irānas potenciālo uzbrukumu novērst nespējīga pretraķešu aizsardzības sistēma bija paredzēta, tā tomēr simbolizēja ASV apņēmību aizstāvēt savas ģeopolitiskās intereses bijušās PSRS ietekmes sfērā. Un mēs, baltieši, varējām gūt sev labumu no šīs milžu cīņas, iestājoties ES un NATO.
Autors: Māris Grīnvalds, Kreisie.LV
Arī nespeciālistam ir skaidrs, ka ASV aktivitātes Irānas atomprogrammas jautājumos lielākoties ir vērstas uz to, lai nepieļautu Irānas veidošanos par atomlielvalsti, t.i., lai tai nebūtu atomieroču. Ja nelielā Ziemeļkoreja dēļ sava atomieroču arsenāla spēj radīt tik daudz galvassāpju ne vien Dienvidkorejai, bet arī Ķīnai, Krievijai un ASV, tad salīdzinoši viegli iedomāties, kādi sarežģījumi lielvalstīm radīsies Tuvo Austrumu reģionā, ja tajā parādīsies vietējā mēroga lielvalsts, kuras diplomātisko argumentu klāstā būs arī atomieroči. Ne velti Izraēla ir gatava šajā jautājumā sadarboties pat ar Saūda Arābiju.
Strīdīgs jautājums, vai ASV lolo lielas cerības, ka Krievija spēs būtiski mainīt situāciju Irānā – viņiem, principā, pietiktu ar Krievijas un Irānas tuvināšanās novēršanu. Taču pats fakts – „uzmest” uzticamus sabiedrotos apšaubāma labuma dēļ – ir daudznozīmīgs. Zinu, ka mans minējums par vienu no galvenajiem iemesliem šādai ASV rīcībai būs banāls, proti, neitralizēt bīstamu sāncensi naftas krājumiem bagātā reģionā, taču skaidrojums šoreiz, manuprāt, nav saistīts ar tik populāro „ietekmīgo industrijas lobiju” interešu versiju. Un daudz savādāk uz esošo situāciju liek raudzīties salīdzinoši nesen atklātībā nākušais Vācijas Bundesvēra pētījums par naftas krājumu izsīkumu un ar to saistītajām izmaiņām globālā līmenī.
Tiem, kas kaut nedaudz interesējas par fosilo kurināmo pieejamības prognozēm, it īpaši „zaļi orientēto” politisko spēku cīņas pret šo dabu degradējošo industriju kontekstā, ir pazīstams termins peak oil, t.i., brīdis, kopš kura naftas ieguves apjomi samazināsies to krājumu sarukšanas dēļ. Ir zināms, ka šādus scenārijus dažādi eksperti ir piedāvājuši teju kopš pagājušā gadsimta vidus. Tie ir tik ierasti, ka parasti par tiem smīn jebkurš kritiski domājošs cilvēks. Taču pats fakts, ka šādu politiski jūtīgu pētījumu veic kādas valsts militārā vadība un kā izrādās, līdzīgi un daudz plašāki pētījumi ir veikti arī Lielbritānijā, norāda uz situācijas nopietnību (piemēram, Lielbritānijā valdība pašlaik jau strādā pie resursu nepietiekamības krīzes plāna sagatavošanas). Šādā gaismā arī Dānijas valdības atjaunojamo energoresursu izmantošanas Nacionālais plāns, kurā ir striktas apņemšanās arī zaļā transporta jomā, izskatās daudz nopietnāk – ne vien vairs kā pašlaik modīga tendence. Ievērības cienīga šajā kontekstā ir arī nesenā B. Obamas iniciatīva pārtraukt naftas industrijas subsidēšanu jau 2011. gada budžetā. Politisko signālu valodā tas nozīmē – „jūsu laiks pagājis”.
Vācu militārās vadības pētījuma interesantākā daļa neatkarīgi no tā, vai viņu prognozes par „peak oil” gadu ir pareizas (viņi min 2010. gadu kā pašlaik ticamāko), ir situācijas analīze par to, kā mainīsies pasaule kopš brīža, kad šis fakts kļūs acīmredzams (15 līdz 30 gadu perspektīvā).
Pirmkārt, sagaidāms naftas ieguves valstu relatīvās ietekmes pieaugums, jo apzinoties savā rīcībā esošo stratēģisko resursu nozīmību, tās centīsies to pārvērst ģeopolitiskā kapitālā, nostiprinot vai atjaunojot savu reģionālo vai pat globālo lomu. Tam pakārtota būs arī no naftas resursiem atkarīgo valstu sacenšanās par eksportētājvalstu labvēlību, kura, savukārt, varētu būt cieši saistīta ar agresīvāku nacionālo interešu aizstāvību. Interesanti, ka tiek paredzēts arī divpusējo un detalizēti atrunāto starpvalstu attiecību svara pieaugums, jo brīvā tirgū pieejamo resursu īpatsvars krasi samazināsies.
Otrkārt, ņemot vērā transporta pakalpojumu atkarību no pieejamās naftas daudzuma, galvenokārt starptautiskā tirdzniecība piedzīvos kolosālu nodokļu pieaugumu. Tā rezultātā būtiski samazināsies vitālo preču pieejamība tirgū, jo teju vai 95% visu rūpniecisko preču ražošanā tieši vai netieši tiek lietota nafta vai tās produkti. Mežonīgs cenu pieaugums praktiski visās rūpniecības sfērās un visos piegāžu ķēžu posmos vidējā termiņā nozīmēs globālās ekonomiskās sistēmas un katras brīvā tirgus ekonomikas sabrukšanu. Sagaidāma daļēja vai pilnīga ekonomiku plānošana, lai optimāli izmantotu pieejamos resursus svarīgāko preču ražošanai un sagādei. Sakarā ar to, ka lielākajai daļai valstu neizdosies pielāgoties jaunajiem apstākļiem, veicot nepieciešamās investīcijas laikus, diemžēl arī sagatavojušos valstīm nāksies piedzīvot būtisku krīzi dēļ ciešās integrācijas globālajā ekonomiskajā sistēmā.
Treškārt, šādos apstākļos praktiski neiespējami saglabāt demokrātiskās pārvaldes sistēmu, kādu mēs to pazīstam šodien. Tas saistīts ar to, ka daļa sabiedrības globālās un nacionālās krīzes saredzēs kā „vispārēju sistēmas krīzi”, radot telpu ideoloģiskām un ekstrēmām alternatīvām. Pieaugot sabiedrības fragmentācijai, noteiktos apstākļos varētu rasties arī atklāti konflikti.
Analītiķi, kas iepazinušies ar šo pētījumu, atzīst, ka tas zīmē visnotaļ dramatisku nākotnes ainu. Interesanti ir arī pētījuma ekspertu priekšlikumi Vācijas valdībai, proti, „no naftas atkarīgajām valstīm vajadzētu izrādīt vairāk pragmatisma attiecībās ar eksportētājvalstīm, politisko prioritāšu saraksta galvgalī liekot energoresursu piegādes nodrošināšanu”. Tas nozīmē gan pieaugošu elastību attiecībās ar Krieviju, pat ja tas nozīmē iedragāt attiecības ar Poliju un citām Austrumeiropas valstīm. Gan būtiskas pārmaiņas attiecībās ar Izraēlu, izrādot labvēlību valstīm, īpaši Irānai un Saūda Arābijai, kam Tuvo Austrumu reģionā ir lielākās pierādītās naftas rezerves.
Kā redzam, ja Vācijas, Lielbritānijas un citām ietekmīgajām Eiropas un pasaules lielvalstīm neizbēgamā naftas resursu pieejamības sašaurināšanās un cenu pieaugums liks rīkoties pēc līdzīga scenārija, tas nozīmēs arī kardinālas pārmaiņas Latvijas ārpolitikā un arī iekšpolitikā. Ja Latvijas valdība vēlas nodrošināt ilgtspējīgu valsts attīstību, alternatīvo energoresursu ieguves un izmantošanas programmām ir jākļūst par svarīgāko nacionālās politikas sastāvdaļu. Paralēli tam, lai neradītu izkropļotu apkārtējās realitātes ainu, sabiedrību ir jāinformē un jāgatavo tam, ka mūsu pašreizējie galvenie sabiedrotie savu stratēģisko interešu labad arvien mazāk pieļaus Austrumeiropas valstu brīžiem izaicinošo izturēšanos attiecībās ar Krieviju, pat ja tas būs pretrunā ar „vispārējām Rietumu vērtībām”. Protams, pat ja mūsu vajadzībām pietiks ar pāris tankeriem no Norvēģijas vai Alžīras, tomēr tiem, kas pašlaik vēlas ierobežot ar Krievijas lielbiznesu saistīto oligarhu ietekmi Latvijā, nāksies sabiedrībai piedāvāt alternatīvu un reālu starpvalstu attiecību formātu, jo pretējā gadījumā šo biznesa haizivju loma Latvijas politikā ilgtermiņā neapšaubāmi pieaugs. Jebkurā gadījumā mums jāapzinās, ka tuvāko gadu desmitu laikā mūs sagaida gan pielāgošanās jauna tipa ekonomiskajām attiecībām, gan būtiskas izmaiņas sabiedroto uzvedībā, gan visnotaļ neizbēgams reģionāls Krievijas ietekmes pieaugums.