Finanšu ministrija ziņo, ka nākamajā gadā plānotās nodokļu izmaiņas būs progresīvas. Patiesībā šī solītā progresivitāte ir tikai un vienīgi fikcija, jo vienīgais solis progresivitātes ieviešanā ir ar IIN neapliekamā minimuma palielināšana par nieka desmit latiem. Šo mazo ieguvumu apēdīs pārējās nodokļu izmaiņas, kas visbūtiskākās problēmas radīs tieši šaurajam vidusslānim, maznodrošinātajiem un daudzbērnu ģimenēm.
Autors: Ansis Dobelis, LSDSP biedrs
Pirms vēlēšanām progresivitāti nodokļos mums solīja gan abas pie varas esošās politiskās apvienības, gan vairums opozīcijas deputātu. Var daļēji piekrist argumentam, ka atlikušais laiks līdz budžeta apstiprināšanai ir krietni par īsu, lai izstrādātu pilnvērtīgu progresīvo nodokļu sistēmu. Tomēr nav saprotams, kādēļ valdības pārstāvjiem apzināti jāmelo, ka plānotās nodokļu izmaiņas kopumā būs progresīvas?
Kā aprēķinājuši eksperti, plānotās nodokļu izmaiņas vidējai Latvijas ģimenei gadā atņems aptuveni 100 latu. Skatoties procentuāli, būtiskākais ienākumu samazinājums būs tieši maznodrošinātajām personām. Ja viņu ienākumi pieaugs par pāris latiem mēnesī, PVN paaugstināšana elektrībai, medikamentiem un daudzām citām pirmās nepieciešamības precēm ne vien apēdīs plānoto ienākumu pieaugumu, bet arī būtiski samazinās reālos personas rīcībā esošos līdzekļus. Šādi rīkojoties, Finanšu ministrija jau atkārtoti degradē progresīvās nodokļu sistēmas ideju, tādējādi sabiedrībai cenšoties radīt izkropļotu izpratni par taisnīgiem nodokļiem.
Šodienas Latvijas nodokļu politika ir draudzīga jau medijos izslavētajam “vientuļajam vecpuisim ar 2000 latu lielo algu”, kuram pēc Valdības piedāvātājām it kā “progresīvajām” izmaiņām ik mēnesi no saviem ienākumiem nāksies zaudēt 10 līdz 15 latus, kas ir labi ja 1% no viņa ienākumiem. Vai šāda nodokļu politika var tikt uzskatīta par taisnīgu, normālu, ilgtspējīgi domājošai sabiedrībai atbilstošu? Vai gluži pretēji – par domāšanu tikai par sevi un savējiem?
Turpinot šādu neoliberālu ekonomisko politiku, mēs strauji tuvojamies ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītāja Ilmāra Meža izteiktajām prognozēm, ka 2100. gadā pasaulē vairs būs atlikuši vien 300 000 latviešu. Politiskie spēki, kas sevi nosaukuši par patriotiskiem un nacionāli domājošiem, Latvijas nācijai būs nodarījuši lielāku kaitējumu kā padomju okupanti. Nespējot atteikties no savām un savu sponsoru interesēm, labējās partijas gadiem ilgi stutējušas nodokļu sistēmu, kas tām pietuvinātos miljonārus dara arvien bagātākus, saudzē spekulantus, privātās bankas un finanšu iestādes, bet sistemātiski padara neiespējamu ražošanas attīstību, paņem maksimumu no maznodrošinātajiem un niecīgā vidusslāņa, piespiež no valsts aizbraukt ģimenes ar visiem bērniem, jauniešus un cilvēkus labākajos gados. Vai šāds “patriotisms” un “nacionālisms” nav visīstākā liekuļošana?
Lai runātu par taisnīgu un progresīvu nodokļu sistēmu, ir jāievieš skaidri nodokļa pieauguma sliekšņi uz viesiem privātpersonu ienākumiem. Tos nedrīkst attiecināt tikai uz algām, bet tajos jāietver arī kapitāla pieaugums un citi ienākumu gūšanas veidi, ko nereti izmanto sabiedrības bagātākā daļa. Tie nevar būt līdzīgi tam, ko līdz šim piedāvājusi Finanšu ministrija. Pirmajam būtiskajam nodokļu pieaugumam jābūt privātpersonām, kuru ienākumi pārsniedz, piemēram, 20 000 latu gadā pēc nodokļu nomaksas. Tādējādi rastos iespēja samazināt nodokļu slogu maznodrošinātajiem, pakāpeniski veidot arvien plašāku sabiedrības vidusslāni un beidzot liktu bagātajiem maksāt samērīgus nodokļus. Līdzās ienākumu taisnīgai aplikšanai ar nodokļiem, būtu jāizveido tāda sistēma juridiskām personām, kas veicinātu ražošanas attīstību un eksportu, bet ierobežotu spekulantus, piemēram, piemērojot īpašu nodokli bankām un citām finanšu institūcijām, tādējādi arī prasot solidāru līdzatbildību par radīto ekonomisko krīzi.
Mēs varam cerēt, ka šī budžeta sagatavošanai dēļ vēlēšanām tiešām bija ļoti maz laika un nākamajā gadā valdošās partijas pievērsīsies taisnīgas nodokļu politikas izveidei. Cerības ir, bet jau līdz šim pierādījies – ja uz politiķiem netiks izdarīts regulārs un intensīvs spiediens no sabiedrības, solījumi atkal var palikt tikai solījumi. Tādēļ mums jāraksta vēstules, jāapmeklē savas pašvaldības sēdes, jātiekas ar politiķiem, jāpiedalās demonstrācijās un piketos, jāraksta petīcijas un priekšlikumi, jāvāc paraksti – nepatīkami, bet vajadzīgi jāelpo politiķiem pakausī, lai parādītu, ka mums nav vienalga un varam spert arī radikālākus soļus!