Latvijas politiķu īpatnības

Latvijas politiķi varētu mācīties no Bila Klintona. Politiķiem pietrūkst realitātes un arī plašuma izjūtas. – Visplašākajā nozīmē. Viens no izcilākajiem Amerikas nesenās vēstures prezidentiem – Bils Klintons, bija sabiedrību integrējoša personība. Viņš bija izcils, jo par tādu atzina ne tikai demokrāti, bet arī republikāņi. Arī viņa kaislība, – no eiropieša skatu punkta tik cilvēciska,- puritāniskajā Amerikā tika viņam piedota, jo viņš bija sabiedrības līderis.

Autors: Uvis Martinsons

Riskēšu apgalvot, ka labs politiķis ir tāds, kurš spēj pārkāpt savas ideoloģijas un pat savas partijas nospraustās robežas, spēj būt īstajā brīdī drosmīgs, un, jā, arī nežēlīgs pret „savējiem”, spēj pieņemt gan tautā nepopulārus, bet tai pašā laikā tālredzīgi pareizus lēmumus, gan arī, no „savējo” un ideoloģijas viedokļa, nepareizus lēmumus. Un ir arī tādi jautājumi, kurus stiept garumā nav jēga, jo tie vieglāki nekļūs. Savukārt, ja attiecīgajā brīdī cilvēkam, politiķim pietrūkst drosmes šādus soļus spert, tad agri vai vēlu ceļš viņam uz politisko mēslaini nodrošināts.

Es šeit nebūt nenoliedzu ideoloģijas lomu. Tieši otrādi, – ideoloģija ir kā karte, kura nodrošina pareizu mērķu izvēli, tomēr kurss īsā un vidējā termiņā jāizvēlas tieši līderim. Tas pats, – par ideoloģijas nosacītību, attiecas arī uz valstīm kopumā. Vai nav paradokss, ka valstis, kuras ir pieņemts uzskatīt par sociāldemokrātiskām, tas ir, ar salīdzinoši augstu nabadzīgāko iedzīvotāju grupu dzīves līmeni un personas sociālo aizsargātību, tai pašā laikā ir ekonomiski spēcīgas. Savukārt, ekonomiskie ekstrēmi , – tādi kā Baltijas valstis un citas no postpadomju zonas, kuras gribēja ātri palikt bagātas un tādēļ ieviesa tādu „kara kapitālismu”, kurš neeksistē nekur demokrātiskajā pasaulē, atrodas pie sasistas siles.

Vai galu galā tas, ko ierosina brīvās arodbiedrības – par minimālās algas pieaugumu, nav tas pats jautājums par PVN vai citu nodokļu necelšanu, tikai apgrieztā veidā. – Cilvēkiem būs lielākas algas un līdz ar to vairāk naudas iekšējam patēriņam.

Jebkura ideoloģija ir tikai nosacīti viens no iespējamiem valsts, tautsaimniecības ceļiem un patiesam līderim ir jāspēj paraudzīties uz visām šīm iespējām. Katrā gadījumā par augstāko mērķi ir jāliek nevis kādu principu īstenošana, bet gan cilvēku un ekonomikas kopumā labklājībai. Manis pieminētajā piemērā līderis izvēlēsies tādu risinājumu, kurš, izvērtējot nodokļu nastas ietekmi uz ekonomikas attīstību, un iedzivotāju ienākuma līmeņa ietekmi uz iekšējo patēriņu, pieņems optimālo lēmumu ārpus ideoloģijas rāmjiem. Tādu, kurš dod labāko rezultātu cilvēkiem un ekonomikai kopumā.

Vai šobrīd kritērijs ir Latvijas ekonomika, iedzīvotāji, to dzīves līmenis, ienākumi, vai starptautiskajā finansu vidē eksistējoš vēlme saglabāt pastāvošos spēles noteikumus? Tos noteikumus, pie kuru radīšanas viņi cītīgi strādāja un, kuri galu galā noveda viņus pašus un pasauli līdz krīzei. – “Inovatīvā finanšu ekonomika un naudas instrumenti”.

Bet par ekonomikas lietām citreiz.

Latvijas politika pat pēc vēlēšanām nevar atbrīvoties no sīkumainības, kašķiem , tukšvārdības. Tā vietā, lai risinātu patiesi svarīgas problēmas, tai skitā, par korupciju, valsts nozagšanu utt., tiek pacelti nebūtiski jautājumi par deputātes Bendrātes sadarbību ar Lembergu pilnīgi likumīgā biznesā vai nedēļu pa preses slejām vazāts jautājums par lakatiem, laikam 500 dolāru vērtībā.

Šis, starp citu, ir ļoti labs piemērs, jo atsedz Latvijas politikas būtību. – Pirmkārt, histēriska vairīšanās lietot jēdzienu – pārejas demokrātija ar visām no tām izrietošajām sekām. Pirmkārt, reālistiska palūkošanās uz sabiedrības transformācijas procesu. – Cilvēki, lai cik viņi būtu gudri, labi, nespēj mainīt savu domāšanu, ja viņi auguši pēc citiem standartiem konstruētā vidē. Tas nenozīmē, ka šie cilvēki ir slikti, vai jaunie standarti ir slikti, tomēr jānomainās politiķu paaudzei, lai šos standartus ieviestu dzīvē.

Tas dod labu iespēju tā dēvētajiem „gaišajiem” spēkiem reālistiski paraudzīties pašiem uz sevi un izvērtēt situāciju. Vai jau šobrīd netiek pieklusinātas daudz nozīmīgākas lietas – VID datoru iepirkums , Air Baltic utt., kuru cilāšana aizskartu koalīcijas vai to partneru intereses?

Līdz ar to daudz aktuālāku nozīmi iegūst nevis „korupcijas apkarošana” ar skaidri izteiktu politisku  nokrāsu un zemtekstu „a mēs zinām, ko jūs darījāt pagājušajā vasarā”, bet tādu likumu izstrāde, kuri novērš patreizējo, gaidāmo korupciju un tādām darbībām, kuras atmasko vakar, patreiz notiekošās nelikumības.

Šai sakarā jautājums. Vai daudzas lietas, kuras tiek vilktas 10 un vairāk gadu garumā, nav vairāk attiecināmas uz manis pieminēto sabiedrības transformācijas procesu, kura sastāvdaļa esam mēs visi, nevis akūtu cīņu ar korupciju „šeit un tagad” un daudz lielāka vērība nav jāpievērš šobrīd notiekošajam?

Un, vai kompromisu rezultātā iegūtā politiskā telpa nebūtu jāizmanto likumdošanas uzlabošanai un tiešām šobrīd aktuālo lietu virzīšanai?

~ turpinājums, bet citā kontekstā sekos ~

Vēl šajā kategorijā: