Obligātā veselības apdrošināšana ir valsts noteikts veselības aprūpes finansēšanas mehānisms. Vēl joprojām tiek diskutēts – vajag vai nevajag ieviest šo veselības aprūpes finansēšanas mehānismu Latvijā. Neviens tā īsti nav iedziļinājies, kas ir nepieciešams, lai pārietu uz šo finansējuma mehānismu, it sevišķi tie, kam būtu izdevīgāk, bet tie, kas saprot, ka viņiem nebūs izdevīgi – tam pretojas.
Autore: Margarita Krauča, bērnu veselības centra “Ķengarags” valdes priekšsēdētāja
Veselības obligātā valsts apdrošināšana jau šobrīd teju pastāv, atliek tikai to ar atsevišķiem normatīviem aktiem pabeigt līdz pilnai tās jēgai. Tikai taisnīgi un godīgi būtu, ja visi tie, kam tas jādara, maksātu nodokļus un saņemtu pelnītu veselības aprūpes pakalpojumu. Šobrīd tas tā nav. Ap 200000 darbspējīgo un maksātspējīgo no tā izvairās. Te nu ir rezerve veselības aprūpes finansējuma papildināšanai.
Otrs noteikums ir šā veselības obligātā valsts apdrošinājuma piesaiste katrai personai (personas kodam) par konkrētu veselības aprūpes pakalpojumu un apjomu. Apdrošina šajā apdrošināšanas veidā iedzīvotāju veselību jeb saslimšanas risku.
Veselības apdrošināšana var būt gan obligāta, gan brīvprātīga. Lielā daļā Eiropas valstu ir obligātā veselības apdrošināšana jeb sociālā veselības apdrošināšana (national health insurance, gesätzliche krankenversicherung) visiem algotu darbu strādājošajiem. Atsevišķās zemēs valstij veselību obligāti jāapdrošina tikai tiem iedzīvotājiem, kuru ienākumi nepārsniedz noteiktu līmeni. Iedzīvotājiem, kuru ienākumi ir lielāki par šo noteikto līmeni, apdrošināšana ir brīvprātīga.
Veselības obligātajai valsts apdrošināšanai Latvijā varētu būt pakļautas šādas iedzīvotāju grupas:
► darba ņēmēji, ja to gada alga nepārsniedz noteiktu summu, piemēram, 3600 latus;
► sociālās palīdzības saņēmēji;
► pensionāri, bērni, nestrādājošie ģimenes locekļi;
► studenti, praktikanti un tiem pielīdzinātās personas;
► personas jaunatnes un invalīdu iestādēs.
Veselības obligātā valsts apdrošināšana sedz izdevumus tikai par noteiktu pakalpojumu klāstu, tā saucamo bāzes minimumu jeb bāzes programmu. To, ko nesedz veselības obligātā valsts apdrošināšana, sedz brīvprātīgā veselības apdrošināšana. Ar brīvprātīgo apdrošināšanu sabiedrībām valsts noslēdz vienošanos par peļņas neiekļaušanu polises cenā, vai ar likumu nosaka, ka veselības apdrošināšana nav peļņas avots. Par virkni pakalpojumu, kā arī, atkarībā no iedzīvotāju grupas, var tikt noteikta pacienta iemaksa vai līdzdalības maksājums no pacienta līdzekļiem.
Līdzekļu uzkrāšanai tiek izveidots Veselības obligātās apdrošināšanas valsts fonds, no kura apmaksā tikai veselības aprūpes pakalpojumus, saskaņā ar polisi. Līdzekļu izlietojumu pārrauga padome, kurā iekļauti pacientu nevalstisko organizāciju pārstāvji, medicīnas darbinieku, pašvaldību un veselības ministrijas pārstāvji.
Fondā iemaksas veic valsts no konsolidētiem ienākumiem, no ienākuma nodokļa: darba devējs un darba ņēmējs, u.c. Ārstniecības iestāžu celtniecības, remontdarbu izdevumus sedz to īpašnieks, bet tos neapmaksā no veselības obligātās apdrošināšanas valsts fonda līdzekļiem. Valstī apstiprina veselības aprūpes pakalpojumu standartus, aprēķina to izmaksas, definē ”negatīvo grozu”, pieņem veselības aprūpes sistēmas likumu.
Būtu šādi ieguvumi: motivējošs mērķa maksājums no ienākuma nodokļa, pie progresīva maksājuma – labāka vertikālā vienlīdzība. Var piesaistīt papildus finansējumu ar brīvprātīgu papildus apdrošināšanu. Garantēta veselības aprūpes pieejamība, izslēgtas politiskās ietekmes svārstības.