Latvija ir materiāli visnevienlīdzīgākā valsts Eiropā. Vienlaikus Latvija ir arī viena no korumpētākajām valstīm Eiropā ar burbuļveida ekonomiku, mazu inovatīvu produktu īpatsvaru, zemu sabiedrības līdzdalības pakāpi un nomāktiem, nelaimīgiem iedzīvotājiem. Sagadīšanās?
Šī raksta mērķis ir parādīt, ka tieši pārlieku nevienmērīgais ienākumu sadalījums ir mūsu, Latvijas, lielākā problēma un neveiksmju cēlonis. Pēdējos gadu desmitos visā pasaulē veikts simtiem pētījumu, kas liecina: nevienlīdzīgas, ekonomiski netaisnīgas sabiedrības izirst, tās ir nesekmīgas, un tajās visiem klājas sliktāk. Arī bagātajiem.
Autors: Jānis Ošlejs
Zinu, zinu, esmu kapitālists, man pieklātos runāt, ka mums jāsamazina nodokļi un jāprivatizē viss, lai sasniegtu brīvību. Es, protams, vēlos brīvību. Tomēr mans brīvības ideāls ir franču revolūcijas „Brīvība, brālība, vienlīdzība”. Brīvība no verdzības un apspiestības ir pamats un priekšnoteikums attīstībai, brālība rada stipru sociālo tīklu, kas ļauj veidot sekmīgu sadarbību, bet vienlīdzība nodrošina iespējas īstenot brīvību un brālību.
Padomju Savienībā bija samērā vienlīdzīgi ienākumi un nebija vērojama krasa sociālā deprivācija, tomēr trūka brīvības. Tagad Latvija ir iekļuvusi otrā grāvī – mums ir brīvība, tikai materiālie apstākļi daudziem neļauj to izmantot.
Latvijas īstais ceļš ir saprātīga vienlīdzība, apvienota ar brīvību. Šādu ceļu ir izvēlējusies lielākā daļa Rietumeiropas valstu.
Nevienlīdzība aizskar dziļi, līdz kaulam
Psihoanalītiķis Alfrēds Adlers ir teicis: „Būt cilvēkam nozīmē justies mazvērtīgākam.” Mēs esam ļoti jūtīgi pret vērtējumu. Bieži vien labāks apģērbs, elegantākas brīvdienas, varenāka māja ļauj cilvēkam saņemt lielāku atzinību no apkārtējiem. Tas vairo pašapziņu.
Protams, arī starp cilvēkiem ar augstu sociālo statusu ir tādi, kas cieš no mazvērtības kompleksiem, bet starp zemāka statusa cilvēkiem – tādi, kam ir augsts pašvērtējums. Tomēr pārsvarā statuss piešķir lepnāku stāju. Turpretī zems apkārtējo vērtējums liek justies slikti un rada kaunu [1] — sajūtu, ka esi muļķis, apsmejams, nekompetents, ievainojams, nepilnvērtīgs vai nedrošs.
Amerikāņu filozofs Ralfs Valdo Emersons [2] ir teicis: „Katrs vīrs sev acī tur precīzu savu ranga vietu lielajā cilvēces mērogā, aizvien mācoties to lasīt”. Pētījumi liecina, ka sarunu partnera sociālo statusu mēs nosakām jau pirmo piecu sekunžu laikā [3]. Nevienlīdzīgākās sabiedrībās līdz ar to liela daļa cilvēku piedzīvo nepārtrauktu nomāktību, ko izraisa kauns, ka viņu zemais sociālais statuss ir acīmredzams.
Laima Muktupāvela savās esejās runā par latviešu vīriem, kas, aizbraukuši uz Īriju, pēkšņi atplaukst, iztaisno muguru un izskatās labāk. Labi atalgots darbs viņiem nodrošina augstāku sociālo statusu salīdzinājumā ar mājās palicējiem, tāpēc vērā ņemami uzlabo pašvērtējumu un arī pašsajūtu.
Saduguši pleci un blāvs skatiens diemžēl nav vienīgās krasas nevienlīdzības sekas.
Nevienlīdzība un veselība
British Medical Journal [4] ievadrakstā apgalvots: „Ļoti svarīgi ir apzināties, ka sabiedrības kopējā bagātība mirstības un veselības līmeni ietekmē mazāk nekā vienmērīgs šīs bagātības sadalījumam. Jo vienmērīgāk bagātība ir izplatīta, jo labāka ir sabiedrības veselība.”
Nevienlīdzīgajā Apvienotajā Karalistē strādnieku šķiras vīriešu dzīves ilgums ir par 7,3 gadiem īsāks nekā vidusšķiras vienaudžiem un arī strādnieku sievietes salīdzinājumā ar vidusšķiras sievietēm dzīvo par 7 gadiem īsāku mūžu, lai gan visiem ir pieejama diezgan laba bezmaksas medicīna. Savulaik Lielbritānija kļuva par piemēru tam, ka, samazinot nevienlīdzību, mūža ilgums būtiski palielinās. Lai sekmētu uzvaru, Viņas Majestātes valdība gan I, gan II pasaules kara laikā centās vairot biedriskuma jūtas. Tāpēc abu karu sākumā ienākumi sabiedrībā tika drastiski izlīdzināti. Strādnieku šķiras ienākumi pieauga par 9 procentiem, bet vidusšķiras ienākumi kritās par 7 procentiem. Rezultātā relatīvā nabadzība tika samazināta uz pusi. Pieauga biedriskā pleca un vienotības sajūta, kas tajā pašā Lielbritānijā, tiem pašiem cilvēkiem kara ierobežoto resursu apstākļos pagarināja vidējo mūža ilgumu par 6 līdz 7 gadiem, kā arī uzlaboja vispārējos veselības rādītājus.
Epidemologi ir konstatējuši, ka pastāv sakarība starp sabiedrības nevienlīdzību un zīdaiņu mirstību, mazāku svaru piedzimstot, īsāku augumu, vājāku veselību, zemāku pašvērtējumu, AIDS, depresiju, vairākām vēža formām un daudzām citām kaitēm.
Nevienlīdzība nogalina
Oksfordas universitātes zinātnieki Staklers, Kings un Makkī[5], pētot pāreju no komunisma uz tirgus ekonomiku bijušajās padomju sociālisma valstīs, secināja, ka valstīs, kurās pārmaiņas bija pārāk straujas un, ekonomikai pēkšņi sabrūkot, radās bezdarbs, proporcionāli pieauga mirstība. Savukārt valstīs, kas nepieļāva masu bezdarbu, mirstība nepalielinājās. Acīmredzot bezcerība, kas pirmajā gadījumā skāra plašas iedzīvotāju masas, izraisīja letālas sekas. Neapdomīgo reformatoru valstīs katrs viena procentu punkta pieaugums bezdarbā paaugstināja mirstību par 0,27 procentiem. Kopumā bezdarba izraisītais nāves gadījumu skaits skarbajās reformētājvalstīs pieauga par teju 13 procentiem. Citiem vārdiem, pāreja no padomju sociālisma uz kapitālismu nogalināja vairāk nekā miljonu cilvēku, īpaši skarot vīriešus. Visvairāk nāves gadījumu, ko var saistīt ar zemu sociālo statusu un ienākumu trūkumu, bija Kazahijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Krievijā, kur vīriešu mirstība pieauga pat par 42 procentiem.
Nevienlīdzība, garīgā veselība un alkoholisms
Apvienotās Karalistes Nacionālā Garīgās Veselības asociācija (MIND) bukletu „Kā uzlabot garīgo veselību” sāk ar vārdiem: „Būt garīgi veselam nozīmē cienīt un pieņemt sevi.” Sociālā pašizolācija, ko veicina nespēja nopirkt lietas, kas vajadzīgas, lai izietu cilvēkos, padziļina depresijas iedīgļus, pārvēršot tos par nopietnu saslimšanu.
Salīdzinot ienākumu nevienlīdzību ar Pasaules Veselības organizācijas veiktās Pasaules Garīgās veselības aptaujas konsorcija datiem par garīgās veselības stāvokli, Vilkinsons un Piketa [6] atrod nepārprotamu sakarību: garīgo saslimšanu skaits nevienlīdzīgākās valstīs ir līdz pat trim reizēm lielāks nekā vienlīdzīgākās.
Depresīvs stāvoklis mudina lietot apreibinātājus, lai kaut nedaudz atslēgtos no drūmajām domām, tāpēc nav jābrīnās, ka pētījumi norāda uz izteiktu korelāciju starp nevienlīdzību valstīs un apreibinātāju lietošanas apmēru. Latvijā, kur vīri bieži ir iedzīti dziļā un pazemojošā bezcerībā, bez iespējām pelnīt un iegūt cienījamu sociālo statusu, alkoholisms ir izplatīta nelaime. Tikai sekmējot iespēju iegūt ekonomisko pašcieņu mēs varam sagaidīt cilvēku psiholoģisku uzplaukumu. Mūsdienu sociālā bezcerība nav salīdzināma ar Ulmaņa laiku augsto vienlīdzību un progresīvo sabiedrības ekonomisko iekārtojumu. Diemžēl mūsdienu latviešu lauku iedzīvotāju stāvoklis vairāk līdzinās feodālismam raksturīgajai nespējai pakāpties pa sociālajām kāpnēm. Daudzi mūsdienu strādnieki un zemnieki drīzāk atgādina Merķeļa darbos aprakstītos latviešus, nevis pirmās brīvvalsts laika cerību pilnos jaunsaimniekus.
Nevienlīdzība un uzticēšanās
Civilizācijas attīstību iedvesmo un veicina sabiedrības locekļu spēja sadarboties, kam pamatā ir indivīdu savstarpēja uzticēšanās. Lai noskaidrotu sabiedrības normas un vērtības, daudzās valstīs tiek veikta Eiropas un Pasaules Vērtību aptauja [7]. Viens no aptaujas jautājumiem – vai cilvēkiem var uzticēties. Zviedrijā uz to pozitīvu atbildi sniedza 66 procenti respondentu, bet Portugālē un Grieķijā – tikai 10 procenti. Atgādināšu, ka gan Zviedrija, gan Portugāle un Grieķija ir Eiropas Savienības valstis. Taču Zviedrija ir viena no vienlīdzīgākajām Eiropas zemēm, bet Grieķija un Portugāle – visnevienlīdzīgākās Rietumeiropas valstis. Līdzīgas tendences zinātnieki Ričards Vilkinsons un Keita Piketa konstatēja, salīdzinot arī citas Rietumu valstis.
Var jautāt: varbūt neuzticēšanās ir kultūras radīta, un nevienlīdzība ir šādas savstarpējās neuzticības dabiskas sekas? Kurš gan vēlas caur nodokļiem barot blēžus? „Mēs varētu būvēt vienlīdzīgu Latviju, taču mūsu cilvēki ir korumpēti un blēdīgi, tāpēc tas nav iespējams,” esmu dzirdējis sakām.
Uz šo jautājumu atbildi ir snieguši Ēriks Uslaners un Bo Rotšteins [8], kas, izmantojot statistikas metodes, pierādīja: cēloņsakarība sākas ar nevienlīdzību, nevis otrādi. Nevienlīdzība rada neuzticības kultūru, kurā katrs rūpējas tikai par sevi, meklē tikai savu labumu.
Šos secinājumus apliecina arī ASV iegūtie dati. Savienotās Valstis ir īstā vieta, kur noskaidrot, vai neuzticēšanās nav vienkārši neattīstītas sabiedriskās kultūras blakusprodukts. Katrā štatā ir sava, dažviet pat ļoti atšķirīga, nodokļu sistēma, bet visiem tiem ir vienota amerikāņu kultūra. Piemēram, Ziemeļdakotā, štatā ar samērā izlīdzinātiem ienākumiem, uzticības līmenis ir līdzīgs tam, kāds tas ir Zviedrijā – 67 procenti cilvēku apgalvo, ka uzticas citiem. Turpretī krasi nevienlīdzīgajā Misisipi tikai 17 procenti aptaujāto uzskata, ka līdzbiedri ir uzticami. Nevienlīdzības un uzticēšanās savstarpējo saistību ASV var vērot ne tikai štatu bet arī laika griezumā. No 30. gadu otrās puses līdz 60. gadiem ASV ekonomika piedzīvoja vienlīdzības kāpuma periodu, kas bija arī savstarpējas uzticēšanās laiks. Tad notika pagrieziens pretējā virzienā. Uslanera un Rotšteina secinājums: mazinoties vienlīdzībai, sabiedrībai arvien krasāk noslāņojoties, ASV pieauga savstarpējā neuzticība.
Nevienlīdzība un jaunās paaudzes iespējas
Sociālā mobilitāte, iespēja pakāpties pa šķiru kāpnēm ir ļoti svarīgs patiesas brīvības radītājs. Dr. Džo Blandens [9] no Londonas Ekonomikas skolas salīdzināja bērnu sociālo mobilitāti ar nevienlīdzības apmēru sabiedrībā un atklāja, ka nevienlīdzīgākās sabiedrībās bērniem ir daudz mazākas iespējas pacelties pa šķiru kāpnēm nekā vienlīdzīgās. Kur valda nevienlīdzība, bagātiem vecākiem būs bagāti bērni, kamēr nabagiem vecākiem – nabagi bērni. Talantīgi bērni dzimst visās ģimenēs, taču ne visi talanti tiek attīstīti un likti lietā. Tāpēc atstumt lielāko daļu sabiedrības nozīmē iznīcināt milzīgu pulku talantu, kas vēlāk nepiedalīsies inovatīvu, zinātņietilpīgu produktu ražošanā.
Bērna izaugsmei nepieciešama izglītība. PISA ir starptautisks izglītības pētījums, kurā ar standartizētu testu palīdzību tiek salīdzinātas gan dažādu valstu, gan dažādu ASV štatu skolēnu sekmes. Pētījums atklāj nepārprotamu saistību starp vienlīdzību un sekmēm. Jo vienlīdzīgāka sabiedrība, jo vidējais sekmju līmenis ir augstāks. Visaugstākie PISA rādītāji pasaulē jau ilgus gadus ir Somijā, bet Baltijas valstu vidū – Igaunijā, kurā iedzīvotāju ienākumi ir sabalansētāki nekā Latvijā. Eiropā vissliktākās sekmes ir nevienlīdzīgajās Grieķijā un Portugālē.
Līdzīgi rezultāti atklājas, salīdzinot starptautiskā pieaugušo lasītprasmes pētījuma rezultātus ar datiem par nevienlīdzību: labāka lasītprasme ir tajās valstīs un tajos ASV štatos, kuros ir lielāka vienlīdzība.
Nevienlīdzība un ekonomika
Nevienlīdzības negatīvais iespaids uz tautsaimniecību ir ļoti plašs un postošs.
Eiropas Statistikas biroja dati liecina, ka latvieši darbā pavada visgarākās stundas Eiropā. Strādīgums? Masačūsetas Universitātes emeritus profesors Sems Boulzs ir norādījis, ka pastāv cieša korelācija starp nevienlīdzību un darbā pavadīto laiku. Tas vērojams gan salīdzinot dažādas valstis, gan situāciju vienas valsts iekšienē — jo nevienlīdzīgāka kļūst valsts, jo lielāks nostrādāto darba stundu apjoms. [10] Nevienlīdzīgākās valstīs cilvēki strādā pat divu līdz trīs mēnešu darba ekvivalentu gadā vairāk nekā vienlīdzīgāku valstu pilsoņi. Citiem vārdiem, nevienlīdzības cena ir katru gadu zaudēts 8 nedēļu atvaļinājums.
Turklāt viss šis strādīgums plūst “caurā mucā”. Tā kā nevienlīdzīgā sabiedrībā galvenais dzenulis ir nauda un materiālā labklājība, taču vienlaikus ir izārdīta iespēja to nopelnīt, cilvēki tiek ierauti vāveres ritenī. Situāciju pasliktina vēl arī tas, ka nevienlīdzīgas sabiedrības nespēj radīt sociālus tīklus, neveicina uzticēšanos, nespēj ieguldīt zinātnē un attīstībā, līdz ar to nespēj radīt preces ar augstu pievienoto vērtību. Un tā mēs strādājam kā traki, lai tikai kaut kā savilktu galus, nevis lai attīstītos.
Nevienlīdzība un patēriņš
Nevienlīdzīgā sabiedrībā patēriņš bieži kļūst par pašmērķi. Nenoliedzami ir patīkami piebraukt pie luksofora mirdzošā, jaunā Volvo XC un ar vieglu nožēlu paskatīties uz patētiskā opelītī blakus sēdošu “lūzeri”. Taču šāds apmierinājums nekad nav ilgs. Turklāt var gadīties, ka nākamajā krustojumā blakus apstājas Bentlijs, kura īpašnieks uzmet nicīgu skatu uz nožēlojamo masveida ražojuma Volvo.
Tā pārspīlēta tieksme pēc prestižām precēm rada sava veida bruņošanās sacensību, jo mērķis ir panākt un apdzīt kaimiņu. Gluži kā valstis, kas karus vienmēr finansē no aizņēmumiem, arī cilvēki, lai pirktu arvien prestižākas mantas, sāk aizņemties. ASV ir vērojama izteikta korelācija starp arvien pieaugošo nevienlīdzību, stagnējošiem ienākumiem un arvien lielākām kredīta saistībām. Gluži tas pats notika arī Latvijā. Jaunajiem celtnieku puišiem veids, kā parādīt savu sociālo statusu, bija “ierakties” pāri galvai pārdrošā līzingā un nopirkt smalku džipu. Nekas vienkāršāks nederēja, jo visiem pārējiem jau bija pa džipam.
Mūsu sabiedrībā, gluži tāpat kā citās nevienlīdzīgās sabiedrībās, valda ārišķīgs patēriņš. Citu valstu pieredze liecina: kamēr nemainīsies sociālā struktūra, nemainīsies arī patēriņa formas.
Ārišķīgs patēriņš piesārņo
Vērojot citu līdzbiedru smalko patēriņu un nespējot turēt līdz, mēs kļūstam neapmierināti. Taču nevienlīdzīgā sabiedrībā nemaz nav iespējams, ka lielākā daļa cilvēku spētu turēt līdzi, jo viņiem nevar būt atbilstošu ienākumu — tie strukturāli ir sadalīti nevienmērīgi. Londonas Ekonomikas skolas Ekonomiskā veikuma centra dibinātājs Ričards Leijards [11] šo neapmierinātību klasificē kā vispārēju izmaksu veidu, ko bagātie uzspiež visai sabiedrībai. Pielīdzinot to fabrikas dūmeņa radīta piesārņojuma izmaksām, viņš aprēķināja patēriņa “piesārņojumu” un aplēsa laimes izjūtas mazinājumu pārējai sabiedrībai. Leijards secina: lai izlīdzinātu šo bagātības “piesārņojumu” un tā padarītu sabiedrību kopumā laimīgāku, bagātajiem būtu jāmaksā par 60 procentiem augstāki nodokļi.
Nevienlīdzība un burbuļi
Latvijas pārtikusī šķira “treknajos” gados varēja aizņemties milzīgas summas nekustamā īpašuma aizņēmumos, tādējādi palīdzot izraisīt milzu apmēra ekonomisko krīzi. Kredīts vienmēr tiek izsniegts pret nākotnes ienākumu plūsmu. Jo lielāki ienākumi, jo vairāk iespējams aizņemties. Latvijas iedzīvotāju ienākumi ir sadalīti nevienmērīgi. Tas atļāva labi pelnošajam slānim paņemt milzu hipotēkas, kas pie vienmērīgāka ienākumu sadalījuma nebūtu iespējams. Tā nevienlīdzība izveidoja burbuli un sagrāva Latviju.
Nevienlīdzība un korupcija
Izbrīnu neizraisa Uslanera un Rotšteina pierādītais, ka nevienlīdzība ir arī korupcijas cēlonis, turklāt abas kopā tās veido sabiedrības slazdu. Jo spēcīgāka ir korupcija, jo vairāk cilvēki nevēlas dalīties ar saviem ienākumiem, pamatoti uzskatot, ka tie tiks nozagti. Tā vairojas nevienlīdzība, kas noved pie vēl lielākas korupcijas – rodas apburtais loks, no kura izkļūt ir ļoti grūti.
Boulings vienatnē
Sociologs Roberts Putnams ir apkopojis datus par ASV sabiedrisko organizāciju un biedrību iziršanu, ko izraisījusi nevienlīdzība, un vērtē to kā nopietnu draudu ilgtspējīgai sabiedrībai un demokrātijai, kas pazemina dzīves kvalitāti un grauj sabiedrības struktūras.
Bet varbūt mums tomēr ir jāpiecieš sociāla noslāņošanās, jo, strādājot sabiedrībā ar maksimālu ekonomisko brīvību, ekonomika ātrāk attīstīsies, būs straujāka izaugsme un beigās visi kļūsim bagātāki? Diemžēl nē. Pirmkārt, lai sarežģīts mūsdienu uzņēmums radītu pakalpojumu, ir nepieciešams plašs sociālais tīkls. Tāpēc visvairāk inovatīvu preču un pakalpojumu rodas tieši vienlīdzīgākajās valstīs – Skandināvijā un Japānā. Otrkārt, nevienlīdzība atstumj un izslēdz no jēgpilnas, radošas ekonomiskās dzīves lielu cilvēkkapitāla potenciālu, līdz ar to ierobežojot iespējamo izaugsmi.
ASV šobrīd risinās plašas debates par to, kāpēc nesenajā „visu iespēju zemē” nabadzīga cilvēka iespējas kļūt bagātam ir krasi samazinājušās. Secinājums –to izraisījis nevienlīdzības pieaugums pēdējos gadu desmitos. Skandināvijas valstīs īstenot „amerikāņu sapni” tagad ir daudz vieglāk. Tādējādi Zviedrija patlaban ir kapitālistiskāka par ASV. Sakot Džona Bernarda Šova vārdiem, „vienīgi tur, kur vērojama finansu vienlīdzība, nopelni spēj izcelties.”
Ko darīt?
Kreisie runā par sociālismu, tomēr tā nav atbilde vienlīdzīgas sabiedrības izveidošanai. Daudzi no mums vēl labi atceras – kaut arī padomju laikos nebija bezdarba un ienākumi bija izlīdzinātāki, tas nepasargāja no patēriņa sacensības un nevienlīdzības, turklāt daudzējādā ziņā sistēma bija vēl tālāka no taisnīga, uz spējām balstīta sadalījuma nekā šobrīd Latvijā. Atbilde nav arī labējo sludinātajā neoliberālajā sabiedriskajā iekārtā, kāda patlaban ir Latvijā.
Lai saprastu, kas jādara un kāda varētu būt mūsdienīga alternatīva senajai labējo un kreiso diskusijai, der atgriezties pie pirmsākumiem.
Mūsdienu kreiso uzskati sakņojas Ruso un Marksa pieņēmumos par cilvēka dabu, proti, ka cilvēki ir altruistiski, ka mantkārība un pašlabuma meklēšana ir sociālās kārtības rezultāts un ka cilvēkus var padarīt labākus ar labākas sabiedrības palīdzību.
Labējo uzskatu pamatlicēji Hjūms, Džons Loks un Tomass Hobss uzskatīja, ka cilvēki no dabas ir pašlabuma meklētāji. Efektīva valdība pieņem šo cilvēka īpašību, nevis cenšas to mainīt. Kā teica Hjūms: „(..) izvēloties jebkuru valdības sistēmu, (..) jāatceras, ka ikviens vīrs ir jāpieņem (..) kā tāds, kam nebūs cita mērķa, kā vien viņa paša privātās intereses.” Labējie uzsver, ka, ja sabiedrība pamatojas uz tirgus ekonomiku, tad arī sabiedrības intereses tiek apmierinātas, jo tirgus “neredzamā roka” katra indivīda pašlabumu izkārto visatbilstošākajā veidā.
Taču “neredzamās rokas” citāta autoru, Ādamu Smitu, es neierindotu labējo uzskatu ciltstēvu pulkā. Smita uzskati bija niansētāki. Lai gan darbā „Valstu bagātība” Smits patiešām norādīja, ka tirgus spēku vadīta pašlabuma meklēšana dod sociālu labumu, tomēr savā otrajā nozīmīgajā darbā „Morālo jūtu teorija” Smits apgalvo: „Lai vai cik pašlabumu meklējošs cilvēks būtu, tomēr acīmredzami tā dabai piemīt principi, kas to ieinteresē citu labklājībā.” Tātad Smits spēja saskatīt gan cilvēka savtīgo, gan altruistisko pusi.
Cilvēka duālo dabu apliecina ne tikai agrāko laiku filozofu teksti, bet arī plašs modernās psiholoģijas un socioloģijas pētījumu loks. Mūsdienu sabiedrības pētnieki, piemēram, Herberts Gintis atzīst, ka cilvēki “sadarbojas, ja ir tam piemēroti nosacījumi” un “altruistiski soda”. Gintis to sauc par “izteiktu savstarpējību” un uzsver, ka cilvēkus vislabāk var definēt kā tādus, kam „piemīt tieksme sadarboties ar citiem un sodīt, tos, kas pārkāpj sadarbības normas, pat ja par to nākas maksāt personiski un vēlāk šīs izmaksas nevar atgūt”. Cilvēki attiecas viens pret otru tā, kā gribētu, lai attiecas pret viņiem, bet, ja citi nerīkojas labi, tad soda tos, pat ja ir jācieš personiski zaudējumi.
Latvijas valsts šobrīd nefuncionē labi, jo latvieši soda negodīgus valstsvīrus, vienlaikus atmetot kopīgas valsts ideju, kas šajā krīzes laikā varēja būt drošā pils, kas izlīdzinātu saimniecisko ciklu un sniegtu atbalstu.
Nevienlīdzība mūsu valstī pastiprina neuzticības un netaisnības gaisotni un liek, izvairoties no visiem sabiedriskajiem pienākumiem, izvēlēties sodīšanu nevis sadarbību par primāro sociālās komunikācijas veidu. Tas ir korupcijas cēlonis, kas savukārt noved pie uzticības deficīta, palielinot tendenci veidot nevienlīdzīgu sabiedrību un tādējādi ieraujot cilvēkus „neuzticības slazdā” – nevienlīdzība rada korupciju, kas rada nevienlīdzību. Šis slazds neļauj izveidot mūsdienīgu ekonomisko struktūru un sociālo kontaktu tīklu.
Valsts sagrāvi var novērst tikai iznīcinot korupciju. Lai to īstenotu, nepieciešama absolūta atklātība, caurspīdīgums gan valsts pārvaldē, gan visā sabiedrībā, kas spētu izgaismot ikvienu pārkāpumu.
Vēlme sadarboties veido plašus kontaktu tīklus, kuros cilvēki, kopā strādājot, spēj radīt fantastiskas preces un pakalpojumus. Tāpēc mūsdienu ekonomikai vajadzētu sekmēt sociālā kapitāla vairošanu, radot līdzīgas iespējas visiem sabiedrības locekļiem, proti, nodrošinot iespējami nelielas atšķirības materiālajā labklājībā. Nepieciešams, lai ne tikai uzņēmumiem, bet arī zinātniekiem būtu pieejami atbilstoši materiālie resursi līdzvērtīgai sadarbībai; lai strādniekiem, kas saredz kāda uzņēmuma neefektivitāti, būtu pietiekami daudz resursu, lai nodibinātu jaunu uzņēmumu. Izlīdzināšana jāveic, lietojot vispārēju pieeju — tā, lai valsts ierēdņiem nebūtu jālemj katrs konkrētais gadījums atsevišķi. To visvieglāk paveikt, piemērojot progresīvo nodokli ieņēmumiem, automašīnām un nekustamajam īpašumam.
No labējo un kreiso idejām ir jāpaņem derīgais, atmetot neveiklo un neveiksmīgo. Latvija kreiso idejās var smelties iespēju sniegšanas un korozīvās nevienlīdzības novēršanas principus. No labējiem jāaizgūst brīvības un tirgus ekonomikas idejas. Apvienojums būs līdzīgs Dānijas Flexicurity modelim: visaptverošam sociālās drošības tīklam, kas mudina un veicina brīvo tirgu, radot tūkstošiem veiksmīgu uzņēmumu.
Vissekmīgākā Latvijas attīstības perioda – pirmās brīvvalsts — pieredze liecina, ka dodot iespējas plašiem sabiedrības slāņiem un nodrošinot taisnīgumu, var atraisīt tautas radošo spēku un izveidot inovatīvu un bagātu valsti. Mūsu pienākums ir censties to atkārtot, tikai šoreiz saglabājot brīvību arī politiskajā jomā.
—————
[1] Scheff T. J., Shame and Conformity: the Defence Emotion System, American Sociological Review, 1988, 53. lpp.
[2] Emerson R. W., Conduct of Life, New York, 2007.
[3] Kalma A., Hierarchisation and Dominance Assesment at First Glance, European Journal of Social Psychology, Issue 21, 1991.
[4] Editors Choice, „The Big Idea”, British Medical Journal, 312, 1996.
[5] Stuckler D., King L. and McKee M., Mass privatisation and the post-communist mortality crisis: a cross-national analysis, The Lancet, 2009. gada janvāris.
[6] Wilkinson R. un Pickett K., The Spirit Level: Why More Equal Societies Almost Always Do Better, Allen Lane, 2009.
[7] www.worldvaluessurvey.org
[8] Rothstein B. un Uslaner E., „All for all, equality, corruption and social trust”, World Politics, Issue 58, 2005.
[9] Blanden J., Gregg P., Machin S., Intergenerational Mobility in Europe and North America, London: Centre for Economic Performance, London School of Economics, 2005.
[10] Bowles S., Park Y., Emulation, Inequality and Work Hours: Was Thorsten Weblen Right?, Economic Journal, Issue 115, 2005.
[11] Layard R., Happiness, Allen Lane, 2005.