Fraternité, solidarité

06 / 03 / 2012
Share 'Fraternité, solidarité' on Draugiem Share 'Fraternité, solidarité' on Facebook Share 'Fraternité, solidarité' on Google+ Share 'Fraternité, solidarité' on LinkedIn Share 'Fraternité, solidarité' on LiveJournal Share 'Fraternité, solidarité' on Pinterest Share 'Fraternité, solidarité' on Tumblr Share 'Fraternité, solidarité' on Twitter Share 'Fraternité, solidarité' on Wordpress Share 'Fraternité, solidarité' on Email

Brīvība, vienlīdzība, brālība – ar šādiem lozungiem vēsturē iegāja Lielā franču revolūcija. To vērtē dažādi, bet viens ir nenoliedzams – šī revolūcija parādīja, ka tauta spēj apvienoties un nopietni ietekmēt savas valsts vēsturi. Protams, apvienošanās iemesli bija dažādi, bet nenoliedzams ir tas, ka brīvība, vienlīdzība un brālība bija tie visaptverošie un vienojošie koncepti, kuri bija pieņemami ikvienam. Tie ir vienlaikus viegli un sarežģīti – katrs saprot, ko nozīmē brīvība, bet ir izveidoti ļoti daudz brīvības skaidrojumi, par brīvību strīdas, nenoliedzot, ka tā ir svarīga, neatņemama dzīves sastāvdaļa.

Marija Assereckova, LU VFF Filozofijas nodaļas studente

Ar vienlīdzību jau ir grūtāk, lai gan mūsdienu pasaulē oficiāli ir pieņemts, ka mēs visi esam vienādi likuma priekšā, ka mums visiem ir jābūt vienādām iespējām iegūt izglītību, medicīnisko palīdzību utt. Protams, oficiāla pozīcija un reālie notikumi nav viens un tas pats, un būtu naivi apgalvot, ka mūsu pasaulē vienlīdzība eksistē visur un ka ar to nav nekādu problēmu. Es pat uzdrīkstēšos apgalvot, ka vienlīdzība ir vēl būtiskāk apstrīdēts koncepts, nekā brīvība, it īpaši, ja tas tiek lietots kreiso ideju kontekstā – galu galā, kurš tad nav dzirdējis variācijas par Dostojevska „Velnos” pausto domu, ka vienlīdzība ir tad, kad katru ģēniju iznīcina vēl agrā bērnībā. Bet tomēr – mūsu sabiedrībā valda doma, ka vienlīdzībai ir jāpastāv, problēmas sākas ar tās definīciju.

Trešais koncepts – brālība – ir visproblemātiskākais. Brālība pasaules vai katras atsevišķas valsts mērogā? Brālība kā palīdzība viens otram vai kā sajūta, ka mēs visi esam viens otram tuvāki, nekā mums gribētos domāt? Atšķirībā no brīvības, brālībai nav tik daudz skaidrojumu, bet tas nenozīmē, ka šīs koncepts ir mazāk svarīgs, varbūt pat otrādi – mums vispirms ir jādomā par brālību, vai, izsakoties, citiem vārdiem, solidaritāti un tikai pēc tam par brīvību. Galvenais jautājums, uz kuru šeit tiks mēģināts atrast atbildi – kas ir brālības jeb solidaritātes ideja, kāpēc tā ir tik svarīga un kāpēc mums ir jāatgriežas pie tās.

Mūsdienās ir pieņemts uzskats, ka mēs dzīvojam postmodernā sabiedrībā, kurā vairs nav to struktūru, kuri regulē cilvēku pasaules uzskatus un dzīvi – mums vairs nav ne vispārējas ticības Dievam, ne absolūtas ticības cilvēka prāta spējām, ne kādam lielām sociālām idejām – ar komunistiskā bloka sabrukšanu ir zudusi iespēja ticēt kaut kam globālam, vai arī aktīvi pret to cīnīties. Tagad mēs dzīvojām sabiedrībā, kura piedāvā mums kaut ko pavisam vieglu – vienkārši dzīvot, nedomājot par globālām idejām, kuras ir pasludinātas par destruktīvām ideoloģijām, ražot un patērēt, dzīvot priekš sevis un sava prieka. Solidaritāte šeit parādās kā pasīvs veidojums, kurš it kā tiek vērtēts pozitīvi – arī mūsu valstī pastāv organizācijas un biedrības, kurās cilvēki apvienojas, balstoties uz kopējām interesēm. Tomēr tās pastāv atsevišķi un atgādina šaha mīļotāju klubiņus vai jebko citu, tikai ne organizācijas, kuru mērķis ir cīņa.

Atskatoties uz vēsturi, mēs varam pārliecināties – solidaritāte starp strādniekiem, sievietēm, melnādainajiem utt. vienmēr balstījās uz cīņu par kopējām interesēm, kuras bija vitāli svarīgas gan kopdzīvē, gan individuālajā praksē. Vai solidaritātei vienmēr ir nepieciešams ārējais ienaidnieks – tas ir sarežģīts jautājums. Droši vien 19. gadsimta strādniekiem bija vieglāk – mūsdienās sociālā joma ir neticami sarežģījusies. Pret ko ir jācīnās un vai jācīnās vispār? Solidaritāte ir interešu kopība un vienprātība – arī attiecībā uz cīņu. Tomēr šķiet, ka būtiskākais aspekts ir kopīgas intereses, kuras ir pārindividuālas.

Pašlaik problēmas, ar kurām saskaras cilvēks, tiek uztvertas kā subjektīvas, kuru risināšana ir katra atsevišķa cilvēka uzdevums. Citiem ar to nav nekāda sakara. Kopēja spēka un palīdzības izjušana šodien kļūst vājāka. Paliek tikai „Es”, bet „Mēs” vairs neeksistē. Cilvēks ir vērsts pats uz sevi, un tas nesekmē kopīgo sabiedrības attīstīšanu, jo sabiedrība ir cilvēku darbības produkts, tāpēc nav brīnums, ka tā sāk mirt, ja cilvēki atsakās pievērst tai uzmanību.

Slikti ir ne tikai sabiedrībai, bet arī pašiem cilvēkiem – eksistenciālā krīze, pie kuras noved pārspīlēta atsvešināšanās no citiem, ved pie izmisīgās komunikācijas meklēšanas. Mūsdienu cilvēki, kuri tik ļoti alkst pasludināt sevi par unikāliem radījumiem, grib runāt, sarakstīties, redzēt citus. Varbūt sociālo tīklu fenomens arī ir pieskaitāms pie šīs vēlmes. Komunikācija, kura atļauj neielaist citu savā mikro-pasaulē, kā tas notiek reālā dzīvē, komunikācija, kura atļauj melot un jebkurā brīdī apturēt sarunu – bet tomēr komunikācija. Cilvēki vienlaikus grib un negrib runāt ar citiem un dalīties savās emocijās. Viņi ir vērsti uz savu „Es”, bet ne uz „Mēs”, viņi ir vienaldzīgi pret apkārtējo pasauli. Tur var notikt jebkas – ja notikums tieši neapdraud indivīdu, tas nav svarīgs. Pasaule dzīvo pēc lozunga – mīli un pilnveido sevi, lai tev nebūtu vajadzīgs neviens cits, lai tava dzīve kļūtu labāka un laimīgāka. Uz to ir vērsta arī tāda pašlaik populāra ētikas prakse kā pašrūpes. ‘Es” ir mērķis, bet „Mēs” – līdzeklis, citi, kuriem nav sejas, dvēseles, formas. „Mēs” kļūst par amorfo masu, un cilvēks neidentificē sevi ar to. Šī situācija demonstrē, ka ir pazudis kaut kas, kas vienoja cilvēkus – un tā varētu būt brālības jeb solidaritātes izjūta.

Individualizācija noved pie personības un sabiedrības depersonalizācijas un atomizācijas, un situācija kļūst nedaudz komiska – jēdziens „personība” vulgarizējas un zūd tā jēga. Kad cilvēks neko nedod sabiedrībai, neko nedara citu labā, tas noved pie tā, ka publiskā telpa paliek tukša, jo neviens, izņemot cilvēkus, neko tur neieliks. Bet tieši no šīs telpas cilvēks ņem to, kas ir vajadzīgs viņa paša eksistencei – kultūru, vēsturi, sociālās normas. Ja tā visa nav, tad mēs nevaram veidot sevi.

Mūsdienu apstākļos, kad personības vērtība, tās brīvība, kura jau robežojas ar patvaļu, stāv pirmajā vietā, brālības ideja paliek aktuālā, jo brālību veido nevis nedomājošas būtnes, bet gan patstāvīgie cilvēki, kuri ir apveltīti ar apziņu un spēj identificēt sevi, cilvēki, kuriem ir jāatbild uz jautājumu – vai viņi izvēlēsies dzīvot šajā pasaulē un aktīvi piedalīties tās konstruēšanā, vai arī mēģināt dzīvot atsvešināti.

Mēs varam runāt par fundamentāli svarīgām saiknēm starp triādi cilvēks-sabiedrība-pasaule, ja pieņemam, ka pasaule nepastāv atsevišķi, ka cilvēki ar savu darbību to tieši ietekmē, un ka pasaule jau ir tik daudz paņēmusi no cilvēkiem, ka mēs vairs nevaram viegli saraut šīs saites un pasludināt sevi par neatkarīgām būtnēm. Cilvēks atklājas caur pasauli, un pasaule atklājas caur cilvēku – šādi tiek īstenots nemitīgs mijiedarbošanās process.

Brālība demonstrē organisku, dabisku saikni starp cilvēkiem, pateicoties kurai, ir iespējams pārindividuālais veselums, kurš nenoliedz katra atsevišķa cilvēka unikālo individualitāti. Brālība dod to sajūtu, ar kuras palīdzību var pārvarēt bezdibeņus, kuri, pēc Blēza Paskāla domām, aptver cilvēci – bezgalību un neesamību. Postmodernisms, gluži otrādi, nevis palīdz izdzīvot starp šiem bezdibeņiem, bet mudina cilvēkus krist tajos. Apzinoties brālību, cilvēks pārvar savu vientulību pasaulē, kurā viņš ir iemests.

Atgriežoties no filozofijas domas lidojumiem pie zemes un tās problēmām, brālība joprojām ir aktuāla kā solidaritāte. Mēs varam pārfrāzēt kristietības ideju – šīs dzīves mērķis ir pēcnāves dzīve, un šīs dzīves ciešanas atmaksājas pēc nāves, apmēram šādi – dzīvei piemīt mērķis, ja mēs apzināmies, ka neesam šajā pasaulē vieni, saprotam, ka mūs visus vieno kāda pārpasaulīga ideja, kurai vienlaikus nepiemīt nekas pārdabisks, tā nav reliģija, bet vienkārši apzināšanās, ka mēs esam atkarīgi viens no otra un ka tikai, darbojoties kopā, mēs varam veidot pasauli, no kuras pēc tam paši ņemam mums nepieciešamo.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , , , ,

One Response to “ Fraternité, solidarité ”

  1. Ivo Verners on 06 / 03 / 2012 at 11:37

    Domāju, ka franču revolūcijas laikā šie vārdi “brīvība, vienlīdzība un brālība” tika vairāk izmantoti kā sauklis, īpaši neiedziļinoties, kā šie principi būtu reāli ievērojami un piemērojami dzīvē.

    Padomājot vairāk, jāatzīst, ka šai ziņā Jūlijas Dobrovoļskas (R.Šteinera) skaidrojums ir daudz loģiskāks, proti:
    * “brīvība” atticināma uz garīgo jomu (izglītību, mākslu, pasaules uzskatu utt.)
    * “vienlīdzība” – uz tiesisko
    * “brālība” – uz materiālo

    Ja šis tiek jaukts, tad sanāk pamatīga putrošanās..

    Skat. J.Dobrovoļskas lekcijas 1.video: http://www.tautasforums.lv/?p=4024

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie