Aprit 30 gadi, kopš streikā dzima komunistiskā bloka valstīs pirmā neatkarīgā arodbiedrība “Solidaritāte”, kura nepilnas desmitgades laikā panāca totalitārā režīma krišanu Polijā, kas savukārt noveda pie visas PSRS kontrolētās impērijas sabrukuma.
Par robežšķirtni cīņā pret komunistisko režīmu tiek uzskatīts 1980. gada 31. augusts, kad tika parakstīts līgums starp varasiestādēm un streikojošajiem Gdaņskas kuģubūvētavas strādniekiem, kurus vadīja leģendārais vēlākais “Solidaritātes” līderis Lehs Valensa.
Avots: LETA
Kamēr poļu medijus joprojām smacēja cenzūra, par spraigajiem notikumiem pasaulei vēstīja ārvalstu korespondenti.
“Gdaņskā manāmas īpašo uzdevumu vienības,” 1980. gada 19. augustā no Polijas vēstīja aģentūras AFP reportieris, pieaugot bažām, ka režīms, tāpat kā iepriekš, streiku apspiedīs ar varu, iespējams, pat ar PSRS militāro palīdzību.
Streiks sākās 14.augustā. Līdzīgi kā vairākus iepriekšējos nemierus komunistu pārvaldītajā Polijā, to izraisīja cenu paaugstināšana. Taču šoreiz tas ieguva arī tīri politisku dimensiju, un antikomunistiskie protesti izvērtās nacionālā mērogā, līdz tajos iesaistījās desmit miljoni poļu.
Varas iestāžu kontrole pār medijiem veicināja baumu izplatīšanos.
“Starp strādniekiem klīst baumas – krievi ir Braņevo,” 120 kilometrus no Gdaņskas, 20. augustā vēstīja AFP. Žurnālisti metās uz pilsētiņu, kas atradās pierobežā ar PSRS Kaļiņingradas apgabalu, taču vietējie apgalvoja, ka padomju karaspēku nav manījuši.
Tikmēr arī Varšavā pieņēmās spēkā baumas.
“Baumu galvaspilsēta Varšava pamodusies ar pārliecību, ka šī diena būs izšķirošā,” 22. augustā ziņoja mediji. “Tiek gaidīts vispārējais streiks, un tajā pašā laikā – komunistu partijas centrālkomitejas sanāksme ar paziņojumu par izmaiņām valsts politiskajā kursā.”
Tajā pašā dienā Polijā dzimušais pāvests Jānis Pāvils II savas dzimtenes baznīcas galvam kardinālam Stefanam Višinskim rakstīja vēstuli, kurā pauda atbalstu “poļu nācijas cīņai par dienišķo maizi un sociālo taisnīgumu”.
Dienu un nakti streikojošo ģimenes locekļi un atbalstītāji pulcējās pie Gdaņskas kuģubūvētavs, kura tolaik nesa pirmā boļševiku diktatora Vladimira Ļeņina vārdu. Viņi protestētājiem piegādāja pārtiku, nesa ziedus un sniedza morālo atbalstu.
Sarunas ar režīma pārstāvjiem sākās 21.augustā, drīz vien nonāca strupceļā, taču divas dienas vēlāk tika atsāktas. Tikmēr Varšavā partijas vadība izšķīrās par premjerministra un vairāku citu pirmajam sekretāram Edvardam Gerekam tuvu stāvošo amatpersonu atstādināšanu. Savukārt pats Gereks izplūda komunistiem tradicionālajā “paškritikā”, atzīstot pieļautās “kļūdas”.
25. augustā sarunas atkal nonāca strupceļā, taču tad režīma pārstāvji nāca klajā ar komunistiskajā blokā nepieredzētu paziņojumu: “Poļu strādnieku tiesības streikot tiks oficiāli atzītas jaunajā likumā.”
“Pūlis drūzmējas ap altāri, kas uzsliets pie kuģubūvētavas žoga. Divi nopietni strādnieki stāv abpus priesterim, kurš streikotājiem notur dievkalpojumu,” vēstīja aģentūra AFP. “Situācija sasniegusi kritisko punktu.”
Fotogrāfijas ar mācītājiem, kuri zem klajām debesīm uzklausa rindā stāvošo streikotāju grēksūdzes, bija aplūkojamas visas pasaules mediju pirmajās lapaspusēs.
Tikmēr komunistiskās partijas laikraksts “Trybuna Ludu” joprojām uzsvēra, ka “Polija ir nesatricināma sociālistiskās nometnes locekle, kas cieši saistīta ar Padomju Savienību”.
31. augustā, atsaucoties uz Valensu, AFP izplatīja ziņu, ka “svētdien panākta vienošanās starp varas iestādēm un Gdaņskas streika komiteju”.
Parakstot vienošanos, režīms atzina tiesības dibināt arodbiedrības, tiesības streikot, apņēmās ierobežot cenzūru, paaugstināt algas, katru svētdienu valstij piederošajās radiostacijās un televīzijā translēt dievkalpojumu un atbrīvot politieslodzītos.
“Mēs neieguvām visu, ko vēlējāmies, taču mēs dabūjām visu, kas šajā situācijā bija iespējams. Un mēs dabūsim arī pārējo,” paziņoja Valensa.
Viņa vārdi izrādījās pravietiski.
Lai gan 1981. gadā komunistiskai režīms izsludināja karastāvokli un “Solidaritāte” bija spiesta noiet pagrīdē, jau astoņdesmito gadu otrajā pusē “Solidaritāte” atdzima un valsti atkal pārņēma streiki, kas noveda pie tā sauktajām apaļā galda sarunām, kuru laikā komunistiskā režīma pārstāvji piekrita brīvu vēlēšanu rīkošanai.
1989. gadā antikomunistiskā kustība, kas vēlēšanās uzvarēja, bez asinsizliešanas pārņēma varu un komunistiskais režīms bija gāzts.