Vai Latvijai vajadzīgi sociāldemokrāti?

Izdzirdot šo vārdu, katrs vecākās paaudzes latvietis to vairāk vai mazāk saista ar «zociķiem» un pagrīdniekiem, plikadīdām un plukatām, bezpajumtniekiem un bezdarbniekiem. Tie ir noturīgi domāšanas stereotipi. Kā gan citādāk, tie taču veidoja visvarenās un neuzvaramās proletariāta šķiras sabiedrotos un rezerves. Kaut ari šodien Ulmaņa II laikā nabadzīgo un trūkumcietēju ir atliku likām, pat vairāk nekā Ulmaņa I laikā, stereotipi sēž apziņā kā dadzis spalvā. No padomju mācību un vēstures grāmatām, atsevišķām zināšanu drupačām, no saglabātām brīvvalsts grāmatām un žurnāliem, no vecākās paaudzes saraustītiem, subjektīviem spriedumiem radies receklīgs kokteilis, kurā sakulti sociāldemokrāti, komunisti, sociālisti, strādnieki. Šāds kokteilis ir labs ierocis visiem sociāldemokrātijas pretiniekiem Latvijā, sevišķi vēlēšanu periodos. Iedzīvotāju pamatmasai nav zināšanu par savas valsts vēsturi, par politisko partiju darbību un lomu īsajā parlamentārajā periodā.

Avots: Jānis Teteris “Latvijas labad”, 1999 (par norādi pateicamies portālam Aisbergs.lv)

Kā norāda “Aisbergs” – Interesanti, ka šī grāmata savu ceļu pie lasītājiem sāka pirms desmit gadiem. Toreiz tā iznāca nelielā tirāžā, jo nesaņēma atbalstu no grāmatizdevēju un valdošo aprindu puses. Tādēļ plašam lasītāju lokam grāmata palika nezināma. Šodien mēs varam redzēt, ka viss tas, par ko autors runā un no kā savā grāmatā brīdina Latvijas valsti, ir piepildījies. Autora minētās likumsakarības turpina darboties. Tikai zinot šo darbības mehānismu, mēs varam pareizi noteikt to virzienu, kurā meklēt izeju no smagās ekonomiskās un politiskās situācijas Latvijā.

Mēs esam nezināšanas ķīlnieki. Ticams, ka pēc neilga laika vēsturnieki un apskatnieki brīnīsies par piektā un sestā Saeimā iekļuvušo partiju politisko orientāciju un darbību. Tādēļ šis tas no vēstures jāatgādina.

Latvijā, tāpat kā visā pirmskara Eiropā, sociāldemokrāti cīnījās par vietām un amatiem valsts pārvaldē. Pirmajā Satversmes sapulcē 1920. gadā no 150 vietām sociāldemokrāti ieguva 58 vietas vai 38,7%. Latvijas sociāldemokrāti tāpat kā pārējie Eiropā atzina šķiru cīņu. Bet Latvijas sociāldemokrātija nekad nebija pieņēmusi komunisma saukli un bausli par proletariāta diktatūru un pasaules revolūciju. Tur ari ir tā lielā vēsturiskā atšķirība starp šīm partijām. Tikai retais LR pamatiedzīvotājs, izņemot vēsturniekus, zina, ka 1920. gadā, kad notika Satversmes sapulces vēlēšanas, vēl bija Latgales fronte. Latvijas karavīri stāvēja pret sarkano armiju, pret boļševikiem. 65% karavīru balsu tika nodotas par sociāldemokrātiem.

Kas atbrīvoja Latgali? Poļu karaspēks ģenerāļa J. Pilsudska vadībā. Poļu sociāldemokrāts Jozefs Pilsudskis jau agrā jaunībā uzsāka cīņu par poļu tautas atbrīvošanu no carisma un neatkarīgās Polijas valsts izveidošanu. Būtu kritusi Varšava, pasaules revolūcija pēc Ļeņina un Trocka iecerēm pārņemtu visu Eiropu. Sociāldemokrāts J. Pilsudskis paglāba Eiropu no pasaules revolūcijas liesmām un uz laiku Austrumeiropu nosargāja no komunistiem.

Dažādi mīti par sociāldemokrātiem ir jaukti ar maldu, melu, asiņu, vēsturisko faktu sagrozījumu un, protams, pašu šķelšanos, kļūdām, uzskatu maiņu un dažādiem noliegumiem.

Latvijas SD 20. gados bija liela partija un, protams, neviendabīga. Tur izveidojās kreisais spārns. Nevar noliegt, ka arī līdz tam bija sociāldemokrāti – slēptie kompartijas biedri. Jāatgādina, ka toreiz pasaule nebija izslimojusi sociālismu un visa Eiropa bija aizrāvusies ar šīm idejām un atklāti vai slēpti palīdzēja un simpatizēja Padomju Savienībai.

Pēc II pasaules kara sociāldemokrātija Eiropā atteicās no šķiru cīņas jēdzieniem, visu ar tiem saistīto izsvītroja no partiju statūtiem, bet dedzīgākos piekritējus izslēdza no SD rindām. Staļins, Hitlers izārstēja daudzus neārstējamos romantiķus. Par mītiem cilvēce vienmēr ir norēķinājusies ar ciešanām un asinīm. Jo skaistāki un varenāki mīti un utopijas, jo dziļākas kolektīvās kapu bedres un iespaidīgākas kapu kopas Brāļu kapos.

Latvijā ir savdabīga situācija. Politiķi ar galējiem uzskatiem jau sen salīduši visādās partijās. Aktīvākie un lielākie komunisti un komjaunieši sameklējuši vietas «Latvijas ceļa» un «Saimnieka» partijās. Citās postkomunisma valstīs tieši komunisti pārkrāsojoties izveidojuši savas sociāldemokrātiskās partijas, tādēļ ari vēlētāji izturas pret viņiem ar aizdomīgumu.

Turpretim Latvijā šī sociāldemokrātijas niša ir palikusi brīva. Un tas ir ļoti labi. Tagad šai nišā var ieplūst jaunatne, studenti, inteliģence un veidot Ziemeļeiropas tipa sociāldemokrātiju. Paraugu un draugu taču pa pilnam: Zviedrija un Somija, Dānija un Vācija, Norvēģija un Islande. Tāpat ari Spānija un Portugāle.

Kādam vidējās statistikas Latvijas iedzīvotājam ir domāta sociāldemokrātija?

Pirmkārt, visam algotam darbaspēkam, jo darba līgumiem un kolektīviem līgumiem, tāpat kā Somijā, ari pie mums jāaptver 90% no visa algotā darbaspēka. Otrkārt, jaunatnei, jo tai taču jāiziet darba tirgū. Treškārt, sievietēm. Pats Dievs tagad ir lēmis sievietēm sākt aktivitātes tur, kur viņu nav un kur vispār nekā nav. Šodienas vīriešiem tas vienkārši nav pa spēkam. Praktiski daudzās vietās tikai sievietes var stāties pretim haosam un iznīcībai. Tādēļ nepieciešams kaimiņvalstu sociāldemokrātu atbalsts, un viņi to sniegs, palīdzēs ar mācībām un apmācībām, ar kopējiem pasākumiem jaunatnei un pusaudžiem. Ziemeļvalstīs sociāldemokrātu partijas fondos tiek iedalīti speciāli līdzekļi šādai palīdzībai sociāldemokrātiem Austrumeiropā.

Kā vientuļa sieviete no laukiem var aizsūtīt vasarā uz ārzemēm savu vienīgo atvasi? Tikai ar ārzemju sociāldemokrātu atbalstu. Bet vispirms sociāldemokrātiem jākļūst par vadošo partiju Saeimā, jāsaņem tikpat balsu kā gadsimta sākumā. Relatīvā vērtējumā Latvija atrodas turpat, kur gadsimta sākumā.

Sociāldemokrātija ir nepieciešama tiem, kas uzskata, ka būtu spējīgi tikt ārā no nabadzības, ja būtu kāds atbalsts no malas: pieņemams kredīts, līzings, pasūtījums.

Pēc posta, kādā nokļuvusi Latvijas tauta, ir jāpievienojas lielām Eiropas sistēmām ar pārbaudītām vērtībām. Un tāda sistēma ir Eiropas sociāldemokrātija. Paradokss, ka Latvijas apstākļos to nav viegli izdarīt, jo, izdzirdot par sociāldemokrātiju, mītiņu vai demonstrāciju, uzreiz klāt ir sociālisti un komunisti, kas joprojām murgo par šķiru cīņu, par impērijas atjaunošanu, par krievu valodu kā valsts valodu, par izcirstiem Eiropā un Latvijā «asiņainajiem logiem», par savām zaudētām Baltijā privilēģijām un ir pret ES un NATO. Tādēļ sociāldemokrātiem jātiek vaļā no šiem neirotiķiem, no mentāli slimiem un vēsturiski akliem cilvēkiem, kas tādi paliks līdz mūža beigām. Tāpēc ir vajadzīgi lieli spēki, lai no jebkura sava mītiņa un gājiena varētu izraidīt ar sarkaniem karogiem un Latvijas valstij naidīgiem plakātiem atnākušos cilvēkus. Ari pašā Krievijā ir tāda pati problēma. Pirms Krievijas arodbiedrību organizētām demonstrācijām 16.4.98. viņu līderi uzstājās Krievijas sabiedriskajā televīzijā un aicināja nepieļaut savās rindās komunistus ar PSRS karogiem, ar komunistiskiem plakātiem un tirānu portretiem.

Sociāldemokrātija ir vajadzīga tādēļ, ka tā balstās uz kompromisiem un izsvērtu domāšanu, nevis uz brīnumiem, galējībām un paradoksiem, kas tagad valda pie tik lielās noslāņošanās. Sociāldemokrātijas idejas ir tuvas latvju dainām, bet šīs saiknes vēl nav apzinātas.

Politika ir māksla sabalansēt godīgas intereses. Ja nav ar ko balansēt, ja nav sociāldemokrātijas, tad notiek visādas cūcības. Ziemeļvalstīs un ASV augsts dzīves līmenis iedibināts un tiek nosargāts ar arodbiedrību kustību. To savukārt nav iespējams attīstīt bez sociāldemokrātijas vairākuma valsts parlamentā.

E. Inkena kungs, sniedzot interviju 29.11.97., izteicās, ka līdz šim lielās partijas strādājušas bez kontroles, jo nav bijis opozīcijas, tādēļ arī izveidojusies šāda situācija.

Arī Zviedrijā ierindas cilvēki uzskata, ka latvieši ir apbrīnojami nevarīgi, jo nespēj iedibināt sociāldemokrātiju. Tiesa, viņu politiķi atklāti nekad to mums nesaka.