Dumpinieka runas

Atkal Latvijā tuvojas vēlēšanas. Atkal ir iztītas garākās makšķeres un izmesti plašākie tīkli dvēseļu zvejai. Par godu šim grandiozajam notikumam vēlos piedāvāt nelielu ieskatu kāda cilvēka daiļradē, kuru uzskata par vienu no pasaules kreisās kustības izcilākajiem teorētiķiem. Jūsu vērtējumam – Viņa gaišības kņaza Pētera Aleksejeviča Kropotkina (1842-1921)[1] darba “Dumpinieka runas” (1879-1882) fragmenti. Šobrīd mēs daudz dzirdam politiķus klaigājam, ka valsts esam mēs paši, ka valdība ir no mūsu vidus – varbūt ir vērts izlasīt citu viedokli.

Autors un tulkotājs: Uldis Vanags

Pārstāvības sistēma, ir nekas cits, kā kompromiss ar veco kārtību[2]. Tā saglabā valdības rokās visas neierobežotās varas pilnvaras, ar dievu uz pusēm pakļaujot to vairāk vai mazāk paredzamai un jebkurā gadījumā virspusējai tautas kontrolei. – Šī sistēma ir savu laiku nokalpojusi. Šajā brīdī tā jau ir progresa kavēklis. Tās trūkumi nav atkarīgi no personām, kuras ir pie varas. Tie ir saistīti ar pašu sistēmu un sakņojas tik dziļi, ka nekādas pārmaiņas sistēmā, nevar no tās izveidot politisku iekārtu, kas atbilstu laika prasībām.

Pārstāvības režīma valdība – vai tā sauksies par Parlamentu, Konventu, Komūnas Padomi, vai pieņems sev kādu citu nosaukumu, vai to nozīmēs kāda Bonoparta prefekti, vai to pilnīgi un labprātīgi ievēlēs sacēlusies pilsēta[3] – valdība vienmēr centīsies paplašināt savas likumdevēja tiesības.

Pastāvīgi tiecoties pastiprināt savu varu tā iejauksies visur, iznīcinās personu un grupu iniciatīvu un aizvietos to radošo garu ar sastingušu likumu. Tās dabiskā, neizbēgamā tieksme – sagrābt personību savās rokās no pašas bērnības, vest to no viena likuma pie otra, no draudiem pie soda, no šūpuļa līdz kapam, neizlaižot šo laupījumu no savas visugaišās aprūpes.

Vai jelkad ir bijis gadījums, kad kāda ievēlēta sanāksme paziņotu sevi par nekompetentu kādā jautājumā – paziņotu, ka tā nespēj atrisināt kādu jautājumu? Jo tā revolucionārāka, jo alkatīgāk sagrābj visu to, kurā ir pilnīgi nekompetenta. Apkraut ar likumiem visas cilvēka darbības jomas, iejaukties visos “pavalstnieku” dzīves sīkumos – tāda ir valsts un valdības būtība.

Radīt valdību, konstitucionālu vai nekonstitucionālu, nozīmē radīt tādu spēku, kas neizbēgami centīsies sagrābt visu, regulēt ar saviem statūtiem visu sabiedrisko dzīvi, neatzīstot nekādas citas robežas, kā tās, kādas mēs tai laiku pa laikam varam radīt ar aģitāciju vai sacelšanos.

Parlamentārā valdība, kā viņa to jau ir pierādījusi, nav izņēmums no šī likuma.

Atsauces:

[1] Vairāk pazīstams vienkārši kā anarhisma teorētiķis Kropotkins. Patiesībā šis cilvēks bija izcils zinātnieks un humānists, ledus laikmeta un mūžīgā sasaluma teorijas radītājs ģeoloģijas zinātnē, savstarpējās palīdzības teorijas radītājs socioloģijā, viens no “Encyclopedia Britannica” 11 izdevuma autoriem un redaktoriem.

[2] Ar “veco kārtību” šeit domāta monarhija.

[3] Domāta Parīzes Komūna, šī darba tapšanas laikā svaigs un visiem zināms piemērs.