Vakar Rīgā notika Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) un Eiropas Progresīvā studiju izpētes fonda (FEPS) rīkota apaļā galda diskusija “Kādai jābūt Latvijas un ES energopolitikai, lai nodrošinātu drošu, ilgtspējīgu un pieejamu energoresursu izmantošanu?”.
Juta Pīrāga, BSF
Viens no galvenajiem aspektiem Latvijas kontekstā, kam dalībieki pieskārās diskusijas laikā, bija obligātā iepirkuma komponente (OIK), kas nākotnē varētu arvien sadārdzināt elektrības cenas Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem. LR Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors Dins Merirands skaidroja, ka risinājumi problēmai varētu būt vairāki. Nākotnē varētu tikt samazināts staciju skaits, kuras saņem valsts atbalstu. Atbalstu varētu nesaņemt tās stacijas, kuras strādā neefektīvi, piemēram, saražoto siltumu “laižot gaisā” un tās, kuras nav priekšzīmīgas nodokļu maksātājas.
Šādus risinājumus Merirands pamatoja ar to, ka, ja uzņēmums saņem valsts atbalstu, tam jāstrādā efektīvi un jābūt paraugam nodokļu maksāšanā, kā arī citu normatīvo dokumentu ievērošanā. Tāpat ministrija šobrīd strādājot pie konkrētas formulas, pēc kuras varētu tikt aprēķināts atbalsts katrai konkrētai stacijai. Šai formulai jābūt piemērojamai dažādām atšķirīgām ražošanas tehnoloģijām. Tomēr ministrijas pārstāvis uzsvēra, ka visi šie priekšlikumi vēl ir izstrādes stadijā un var mainīties.
Savukārt, Providus pētnieks Reinis Āboltiņš diskusijā uzsvēra, ka visām valstīm nevar tikt piemērots viena veida atbalsts atjaunojamo energoresursu izmantošanai. Katra valsts ir savādāka – ir jāņem vērā tajā esošo resursu veids, infrastruktūra un tās stāvoklis, kā arī valsts līdzšinējā energopolitika. Piemēram, šobrīd Baltijas valstis varētu divas reizes vairāk saražot enerģiju tieši no biomasas. Tomēr vislabākā enerģija ir nevis tā, kura ir lētākā, bet tā, kura nav saražota, norādīja eksperts. Tādēļ Latvijai ir svarīgi izmantot tās energoefektivitātes potenciālu, īpaši tieši siltumenerģijas kontekstā.
Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) padomnieks Bendžamins Denis (Benjamin Denis) izvirzīja četrus galvenos uzdevumus, kas jāveic saistībā ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu: jāmazina atkarība no Eiropas Savienības kaimiņvalstu fosilajiem kurināmajiem, jāmodernizē nozare, jāsamazina ogļskābās gāzes izmešu daudzums atmosfērā un jāsamazina atjaunojamās enerģijas cena gala patērētājam. Enerģētikas eksperts arī uzsvēra, ka energopolitika ir cieši sasitīta ar sociālajām problēmām. Augstas cenas gala patērātājiem samazina enerģijas pieejamību un vairo nabadzību. Šī tendence īpaši skaidri iezīmējas pēdējos gados, kad enegroresursu cenas augušas īpaši strauji.
FEPS pārstāve Šarlote Bilingema skaidroja, ka primārais mērķis Eiropas Savienībā ir energoefektivitāte – tā jāturpina paaugstināt gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Tāpat ES ir nepieciešams palielināt atbalstu atjaunojamo energoresursu izmantošanai, jo šobrīd subsīdijas fosilajam kurināmajam ir apmēram 6 reizes lielākas nekā atjaunojamajai enerģijai.
► diskusijas laikā izteiktās idejas un priekšlikumi tiks apkopoti un izsūtīti Saeimas deputātiem un atbildīgo ministriju pārstāvjiem; tāpat tuvākajā laikā tie kļūs publiski pieejami BSF mājaslapā.